Pirms Rīgas domes vēlēšanām devos uz Zaigas Gailes arhitektu biroju, lai uzzinātu, ko pazīstamā arhitekte domā par Rīgas pilsētvidi, tās attīstību un ko viņa gribētu sagaidīt no nākamajiem Rīgas vadītājiem.
Uzrunājot jūs intervijai, izteicos, ka gribētu dzirdēt jūs skatījumu uz partiju piedāvājumu Rīgas domes vēlēšanās. Jūs atbildējāt, ka partiju programmas neesat lasījusi un jums par tām nav ko teikt. Tā kā es šīs programmas esmu lasījis, tad varu pateikt priekšā: neko jūs neesat zaudējusi. Partiju programmās tikpat kā nekā nav. Pārsvarā tur ir tikai tukšas, vispārīgas frāzes: nodrošināsim gludas ielas, remontēsim tiltus, veicināsim infrastruktūras attīstību. Par to, kas konkrēti tiks darīts un kā, ne vārda. Tāpēc - ko jūs gribētu ierakstīt šajās programmās, ja šo programmu rakstītāji lūgtu jums padomu?
Divas lietas. Atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru un Daugavmalā palaist autotransporta plūsmu pazemē, lai rīdziniekiem būtu brīva piekļuve ūdeņiem.
Lieliski. Par to arī parunāsim. Par Rīgas centra problēmām deputātu kandidāti runā. Visi sola: mēs atdzīvināsim. Jautājums tikai: kā?
Pagājušajā rudenī RD rīkoja ekspreskonferenci par Rīgas vēsturiskā centra atdzīvināšanu. Es katru rītu braucu uz Rīgas centru ar velosipēdu un vakarā braucu mājās. Un tiešām tā pilsēta ir tukša. Tā mazliet atdzīvojas, kad skolās sākas stundas. Braucu garām trijām skolām, un ap tām ir zināma rosība. Mūsu vecā universitāte jau ir diezgan klusa, jo tur ir palikuši tikai juristi, un arī tie domā, vai tur palikt. Līdz ar to var teikt, ka mēs mērķtiecīgi vācamies ārā no vēsturiskā centra ar aizbildinājumu, ka mums vajag centralizēties.
Biju diskusijā pie LU rektora, un viņš lūdza arhitektu skatījumu uz to, kā apdzīvot jauno akadēmisko ciematu Mūkusalas ielā Torņkalnā. Tas ir grandiozs projekts. Šajās dienās esmu tikusies arī ar RTU rektoru padomi, un tur ir tā pati dziesma. Kā attīstīties, koncentrēties, un katrs no šiem rektoriem grib būvēt savu sporta centru, peldbaseinu, kopmītnes. Ķīpsalā jau ir konkrēti projekti. Tā mēs visi vācamies ārā no centra un veidojam savas struktūras ārpusē. Vēsturiskajā centrā daudzas mājas, daudzas pirmo stāvu telpas stāv tukšas, pamestas. Veikali “sprāgst nost”, kafejnīcas, restorāni neturas, jo nav cilvēku. Tāpat Tērbatas iela. Dažas piparbodītes pāris mēnešu pastāv, tad bankrotē, un tā uz riņķi.
Plāni par Tērbatas ielas pārveidošanu par gājēju ielu bija jau tad, kad to ielu sauca par Stučkas ielu. Arī tagadējos laikos ik pa brīdim izskan ideja to izveidot par gājēju ielu. Vienu vasaru pat bija eksperiments par šīs ielas atdošanu gājējiem. Manuprāt, eksperiments bija sekmīgs, un cilvēku atsaucība bija liela. Kāpēc šīs projekts neguva turpinājumu?
Man arī par šo eksperimentu ir tikai pozitīvas atmiņas. Tur bija daudz puķu podu un zaļumu, āra kafejnīcu. Īstai gājēju ielai ir vajadzīgi veikali. Cilvēki iet iepirkties, un tad viņi tur arī piesēž. Diemžēl mēs zinām, kā ar veikaliem ir Rīgas centrā. Brīvības iela vispār ir apkaunojums. Tā ir satiksmes maģistrāle, kurā nav neviena pieklājīga veikala. Tas pats ir ar Tērbatas, Krišjāņa Barona un Čaka ielu. Ir mainījušies iepirkšanās paradumi, kad sestdienas rītā saliek bērnus mašīnā, brauc uz supermārketu un tur pavada visu dienu. Paēd brokastis, iepērkas, skatās kino, sporta zālē iet vingrot, aptiekā nopērk zāles, un turpat jau ir arī veselības centri. Arguments par labu šai sintētiskajai dzīvošanai ir tas, ka tur var piebraukt ar mašīnu. Rīgas centrā to nevar nodrošināt. Man ir konkrēts piemērs: Jaunais Rīgas teātris. Nav tur autostāvvietu. Es esmu lepna, ka mēs to izcīnījām un JRT nepārvācās uz Spilves pļavām vai kaut kur citur ārā no centra. Tas pats attiecas uz akustisko koncertzāli. Tai ir jābūt centrā.
Kas tad ir pilsēta? Es redzu tūristus pensionārus, kas klīst pa centru, bet neredzu vai redzu ļoti maz māmiņu ar bērnu ratiņiem. Vairāk ir ar suņiem. Ar vienu, diviem, lieliem un maziem. Tas nav nekas jauns, jo ir daudzi, kuriem šķiet: ja es nevaru tur piebraukt klāt ar mašīnu, tad man to nevajag. Ko var izdarīt pilsētas vadība? Tai būtu jāizstrādā programma, kā atbalstīt tos cilvēkus, kuriem pieder vēsturiskās mājas. Tā, protams, ir smaga problēma - vecās mājas. RD būtu ļoti nopietni jāstimulē šo māju īpašnieki šīs mājas sakārtot. Nevar teikt, ka viņi neko nedara. Dara. Dod naudu fasāžu krāsošanai, bet viss notiek kampaņveidīgi un nepietiekami.
Līdzīgai programmai jābūt, kā stimulēt cilvēku atgriešanos dzīvot centrā. Dzīvošana centrā ir atkal jāpadara par stilīgu. Arī tā nav nekāda jauna lieta. Tas viss ir bijis gandrīz visās pasaules lielajās galvaspilsētās, kad jauni cilvēki izvēlas dzīvot piepilsētās. Piņķos, Mārupē, visapkārt Rīgai. Kamēr bērni sāk iet skolā, viss ir brīnišķīgi. Tu vakarā atbrauc mājās, plikām kājām pastaigā pa zālīti, izskrien pa mežu. Problēmas sākas, kad bērni jāved uz bērnudārzu, skolu, uz pulciņiem, uz mūzikas skolu, treniņiem. Tad tie nabaga vecāki ir spiesti visu dienu pavadīt mašīnā. Katru rītu un vakaru es braucu pāri Vanšu tiltam un redzu tos sastrēgumus. Es redzu, kāda ir atšķirība, kad skolā ir brīvdienas, kad ir vasara un kad ir atvaļinājumu sezona. Visu šo piepilsētas brīnišķīgo dzīvošanu bojā satiksmes sastrēgumi. Tas pats ir arī no otra Rīgas gala - no Teikas. Cilvēki katru dienu vairākas stundas pavada sastrēgumos. Ir nepieciešama ārkārtīgi spēcīga un radikāla transporta sistēmas reforma, kad tu aizbrauc līdz kādam stāvlaukumam un tālāk ir trolejbuss vai tramvajs. Pa centru vari iet kājām vai brauc ar riteni.
Man jāsaka, ka braucu ar riteni kopš 1997. gada. Katru dienu uz darbu un atpakaļ. Visu ziemu, un es to lietu tiešām redzu. Riteņbraucēju kļūst arvien vairāk. Skrejriteņu un visādu citu braukšanas rīku. Cilvēki šos transporta līdzekļus lieto aizvien vairāk, taču veloceliņi neattīstās tik strauji kā varētu un vajadzētu. Mana lielākā problēma ir Vanšu tilts. Katru rītu es tur braucu ar nāves bailēm. Vanšu tilts ir avārijas stāvoklī. Tur ir vesels metrs noņemts no ietves, un tur velobraucēji vairs nevar izmainīties divos virzienos. It kā formāli pa vienu tilta pusi jābrauc vienā virzienā, bet pa otru otrā. Lai es tiktu tajā otrajā pusē, man ir jābrauc milzīgs līkums. Visa šī situācija ap Vanšu tiltu ir pavisam bēdīga. Neviens man nevar atbildēt, kad tur kaut kas mainīsies. Es satieku Rīgas pilsētas galveno arhitektu un viņam jautāju: vai Vanšu tilta restaurācijas projekts gatavs? Viņš nevar atbildēt. Prasīju [Rīgas mēram Vilnim] Ķirsim. Arī nevar atbildēt. Jā, mēs esam procesā, mēs pētām. Acīmredzami nav politiskās gribas. Faktiski tas ir valsts galvenais tilts. To jau uzbūvēja kā vizītkarti, pa kuru no lidostas cilvēki iebrauc Rīgā.
Stāvot pie sarkanām gaismām, es vēroju mašīnas. Pārsvarā katrā viena cilvēka galva. Iedomājaties, cik daudz vietas aizņem viens cilvēks, lai tiktu apmierinātas viņa ērtības? Ir piemēri, kā pasaule to risina. Ja vien ir griba.
Vai šī griba ir?
Neizteikšos, bet, ja runājam par gribu, tad cits sāpīgs jautājums ir koncertzāles būvniecība. Tur izskatās, ka vismaz līdz šim šī griba bijusi visai vāja.
Koncertzāles nav, bet kaut kāda kustība taču notiek?
Varbūt mēs varētu nākamajai RD dot šādu uzdevumu? Beidzot to koncertzāli uzbūvēt Kongresu nama vietā. Projekts turpinās. Pagājušā gada beigās dabūja miljonu projektēšanai, bet būvniecībai to miljonu nav. Mani kolēģi Austris Mailītis un Jānis Sauka projektē piepūstiem vaigiem. Kongresu namā. Tā ir brīnišķīga vieta. Tā ir arī mana izvēle. Tas ir centrā. Kultūras objektiem ir jābūt centrā.
Atgriezīsimies pie otras jūsu piesauktās prioritārās vēlmes, par ko, atceros, mēs runājām pie šī paša galda jūsu birojā jau pirms astoņiem gadiem.
Jā, tas ir mans sens sapnis - pielaist cilvēkus pie Daugavas no Vecrīgas puses. Tas ir izdarāms. Transportu var palaist pa apakšu. Pazemē. Tur ir augsts krasts, to var izdarīt, un tas ir tikai gribēšanas jautājums. Tad, kad taisīja lielo “Rail Baltica” projektu, pie vienas reizes vajadzēja arī tās mašīnas nolaist pazemē, jo katra kulturāla pilsēta grib pieeju pie upes, pie ūdens. Ir bezgala daudz piemēru. Ir Hamburga, ir Parīze un daudzas citas pilsētas. Tiesa, visvienkāršāk un lētāk ir transportu palaist gar ūdeņiem. Tad gan tu nogriez pilsētniekiem pieeju pie ūdens. Lielākās pasaules pilsētas to ķirurģisko griezienu ir izdarījušas. Tas dotu mums iespēju vakarā pastaigāties gar Daugavu.
Jā, to jūs jau stāstījāt pirms astoņiem gadiem. Vai ir kāda kustība šajā virzienā?
Nekādas kustības. Pat ne uz to pusi. Viens otrs, sēžot sastrēgumos, par to iedomājoties vien, jau jūk prātā. Tas ir labas gribas jautājums. Tas attiecas pilnīgi uz visu. Kā mans vīrs saka par arhitekta Anda Sīļa koncertzāles projektu uz AB dambja. Ja būtu saņēmušies, tad sen jau būtu to uzbūvējuši, jo vienā brīdī bija liels uzrāviens. Visi būtu priecīgi, un tagad būtu mums viens interesants vides objekts vairāk. Bet nevienam nebija tās lielās gribas.
Nebija tās uzņēmības, nebija, kas degtu par to. Kā mēs [Zaigas Gailes arhitektu birojā] sakām: uzbūvēsim to Vāgnera māju (tas šobrīd ir viņu galvenais projekts, B.L.).
Vāgnera teātra atjaunošanu uzņēmās Rīgas Vāgnera biedrība. Valsts uzticējās un nodeva māju, un 15 miljonus atjaunošanai konkursa kārtā saņēmām no klimata fonda (Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta EKII atbalsta programmas). Rīgas dome projekta skaņošanai deva zaļo koridoru būvvaldē un piešķīra atvieglojumus būvlaukuma nodevai Vecrīgā.
Tā mums ir tāda principa lieta. Saņemties un izdarīt. Es arī domāju, ka Šlesers uzbūvēs to arābu kvartālu, jo viņam ir šī griba un apņēmība.
Vēl es gribētu parunāt par Pārdaugavu un visām tām apkaimēm. Esmu dzimusi Āgenskalnā. Tā ir ideāla vieta dārza pilsētai. Tuvu centram, zaļš, cilvēcīgs mērogs, dārzi un parki.
No savas puses gribētu atzīmēt, ka tur vārds “dārzi” jāsaprot burtiski. Ābeļdārzi ir pie mājām. Kā senākos laikos. Pāris kilometru attālumā no pilsētas centra.
Esmu bijusi klāt brāļiem Dambergiem pie Kalnciema ielas projekta, pie Āgenskalna tirgus pārveides, bet pilsēta tajā visā nav pielikusi ne pirksta. Cilvēki grib dzīvot Āgenskalnā, atjaunot vecās koka mājas, bet tas izvēršas par milzīgi dārgu pasākumu, jo pilsēta neko nav darījusi un neko arī nedara, lai sakārtotu sapuvušos apakšzemes tīklus. Rodas iespaids, ka kopš cara laikiem tur nekas nav darīts.
Precizēsim, par ko tieši runājam?
Ūdensvads, kanalizācijas sistēmas, apkure. Redziet, ko savā laikā izdarīja [bijušais Ventspils mērs Aivars] Lembergs. Viņš sāka ar to, ka nomainīja visu pazemes infrastruktūru un uzlika virsū bruģi. Tas ir vienkārši fantastiski. Tā dara viens īsts saimnieks. Tas ir tāds mazs piemērs, kā vajag saimniekot.
Rīgā katrs šo sapuvušo tīklu apsaimniekotājs ir kā mazs karalis. Ja man kaut ko vajag mainīt, kaut kur pieslēgties, tad viņš man uzrakstīs nezin kādus noteikumus, lai es daru to un šito. Esmu neskaitāmas transformatoru apakšstacijas pārvietojusi. Šie tīklu saimnieki ir tik nepieejami, tik ārkārtīgi aroganti, bet Rīgas pazemes tīklu stāvoklis ir šausmīgs.
Ne tik sen tika pārbūvēta Krišjāņa Barona iela. Man patīk, kā tā izskatās tagad. Bet tos miljonus izgāza tikai par trotuāru segumiem. Apakšzemes tīkli netika nomainīti, lai gan vajadzētu otrādi. Ja reiz taisi ielas kapitālu remontu, tad vispirms pilnībā nomaini veco pazemes infrastruktūru. Ar to arī sadūrāmies Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas gaitā. Tur arī man nācās pārvietot transformatoru apakšstaciju. Darbi turpinājās vairākus gadus, un katrs tīkla turētājs vēl cenšas no katra, kam kaut ko vajag, kaut ko papildus izspiest. Lai viņš kaut ko vēl izdara uz sava rēķina. Rīgas pilsētas komunikāciju sistēma ir ļoti nedraudzīga tiem, kas grib mājas atjaunot. To vajadzētu jaunajam Rīgas mēram sakārtot.
Pieķērās “Rīgas satiksmei”. Mēs zinām, kā puiši tur ir uzdzīvojuši. Mēs to visu redzējām. Lai man stāsta, cik visi tur nevainīgi - es tam neticu. Tas pats notiek “Rīgas ūdens”, “Rīgas siltums”, kas vēl tur - gāze? Lai pie viņiem tiktu ar savu vajadzību, cik tur jāgaida. Rīgas būvvalde un visi šie tīklu turētāji ir milzīgs birokrātisks midzenis, bet neviens nevar uzlikt parakstu, kad kādam vajag kādu nieku. Tas ir tas pats jautājums par ārprātīgo birokrātiju. Varbūt RD to varētu risināt, lai būtu cilvēcīgāk. Rīgas būvvalde - tas ir murgs.
Ko tur var darīt? Vai vispār kaut ko var darīt?
Padomju laikā bija pilsētas galvenais arhitekts. Tā bija tradīcija vēl no cara laikiem. Rīgas zvaigžņu stunda bija tie 14 gadi, kad Rīgas mērs bija Georgs Armitsteds. Viņam bija ārkārtīgi spēcīga komanda. Rīgas galvenais inženieris Gustavs Ādolfs Agte, dārzu arhitekts Georgs Kūfalts un pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings. Šī komanda radīja Mežaparku, sabūvēja slimnīcas, industriālās ēkas, skolas. Viss Rīgas centra mantojums ir no šī laika. Tie ir kādi plus mīnus 20 gadi pirms Pirmā pasaules kara. Tādu Rīgas domi es gribētu redzēt tagad. Kad tev acis deg un tu gribi. Tiem cilvēkiem bija milzīga vēlme radīt kaut ko paliekošu. Tagad ir pagājuši jau vairāk nekā simt gadu, bet mēs par viņiem runājam. Kuru Rīgas mēru atcerēsies pat ne pēc simt, bet pēc divdesmit gadiem? Kurš kaut ko lielu, skaistu un paliekošu ir radījis tagad?
Tātad, atbildot uz jūsu jautājumu, ir vajadzīgs spēcīgs arhitekts ar vīziju. Padomju laika Rīgas galvenais arhitekts bija Gunārs Asaris. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks, kurš vienmēr dega un kuram acis mirdzēja. Mēs bieži pie viņa gājām parunāt, apspriest kādus projektus. Lai cik smagi bija laiki, lai cik postoša būtu modernisma arhitektūra, tomēr tika uzbūvēts Dailes teātris un daudz kas cits. Pilsētā tika saglabāta Rīgas arhitektūras seja un salīdzinoši maz kas tika sabojāts. Es tos cilvēkus ļoti cienīju. Tagad es tāda līmeņa personības Rīgas domē neredzu. Man nav tur ar ko runāt.
Nav tur cilvēku, kuriem acis deg?
Tur liela daļa nemaz nedzīvo Rīgā. Viņi jau Rīgu nepazīst. Viņi pa Rīgu nestaigā vakaros. Viņi nestaigā pa pavārtēm. Viņi vakaros brauc atpakaļ uz savām suburbijām, kurās dzīvo. Tā ka es nezinu, ko tur var darīt, bet skatīsimies optimistiski: gan pilsētas, gan valstis, gan cilvēce kopumā piedzīvo kritumus un pacēlumus. Tas, kas notika 19. un 20. gadsimta mijā, nav prātam aptverams. Viss Rīgas skaistais centrs ir uzbūvēts 15-20 gados.
Ar tā laika tehniku, bez visiem ceļamkrāniem, betona maisītājiem un pacēlājiem. Tagad mēs muļļājāmies ar JRT desmit gadus. Lielā mērā tieši birokrātijas dēļ. Tā ir sazēlusi tā, ka tur vajadzīgs smags ķirurģisks grieziens. Tramps to dara huligāniskā veidā, bet citas iespējas nav. Es tur visur esmu iekšā un to visu redzu. Citādi nevar.
“Rail Baltica” arī, izskatās, pārvēršas pamatīgā ilgbūvē. Atceros, projekta sākumā tika runāts, ka vecais dzelzceļa uzbērums tiks norakts, sliežu ceļi ies pa estakādēm, tikšot savienota Vecrīga ar Latgales priekšpilsētu un tur pa apakšu būs brīva kustība. Nekas no tā vairs nav palicis pat plānos. Ko jūs varat teikt par šo projektu?
Tas ir ārkārtīgi spilgts piemērs mūsu valsts darbošanās modelim. Un neviens netiks sodīts. Tā kā es ar JRT biju paralēli tajā valsts pasūtījumu sistēmā iekšā, tad visu to mehānismu lieliski zinu. Es brīnišķīgi redzu, kā lietas notiek un kā tās nenotiek. Kā viņi ir iztērējuši miljonus un varbūt pat miljardus, bet neviens nav vainīgs. Cilvēki ir sacēluši mājas, sapirkuši mašīnas, izveidojuši dārgus birojus. Tad ir parlamentārā izmeklēšanas komisija, kur arī tikai ar baltiem cimdiem, jo viss atduras politikā. Mēs jau viņus tūlīt atkal ievēlēsim. Es neesmu politiķis, bet ar pilnu atbildību varu teikt, ka zinu, ko nozīmē būvniecības process. Es zinu, kā iet nauda, es zinu, kā tā tiek tērēta, zinu, kā to kontrolē. Tas, kas notiek tajā projektā, ir ārpus visām normām. Dažiem derētu dažus gadus pasēdēt un pārdomāt. Bet to jau mēs nevaram, jo tā var ļoti tālu vai augstu aiziet to vainīgo meklējumos.
Lai mūsu sarunu nebeigtu uz tādas puskriminālas nots, vai ir kaut kas tāds, par ko līdzšinējo Rīgas vadību jūs gribētu paslavēt?
Tas, kā ir ticis pārveidots Uzvaras parks. RD ieguldīja lielu naudu, bet šis ir tas retais gadījums, kad nauda ir atmaksājusies ar uzviju. Tika nogāzts tas briesmonis, un tagad Uzvaras parks ir viens no skaistākajiem Rīgas parkiem ar lieliskām nākotnes attīstības perspektīvām. Ja līdzīgā veidā RD saņemtos un pārveidotu Daugavmalu starp Vanšu un Dzelzceļa tiltu, tad tam Rīgas mēram es rosinātu uzcelt pieminekli. Un noteikti cienījamāku nekā Armitstedam ar kundzi un sunīti Operas skvērā.
