Evikas Siliņas valdība beidzot tomēr atradusi pielietojumu daudzus gadus atpakaļ izteiktajai idejai pārtaisīt Rīgas, Ventspils un Liepājas ostas. Tagad tās dalīs sastāvdaļās izpārdošanai.
Ostu pārtaisīšanas likuma projekts šonedēļ tika atbalstīts valdībā un šomēnes tikšot atnests uz Saeimu. Satiksmes ministrs Atis Švinka tā trešdien solīja Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas deputātiem. Šajā sēdē deputāti aprobežojās tikai ar intereses izrādīšanu, uzklausot ministra un Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu vadītāju stāstījumus par situācijām katrā no ostām un jūras kravu un pasažieru pārvadājumos Baltijas jūrā kopumā. Lēmumu pieņemšana Saeimas komisiju un Saeimas līmenī vēl priekšā. Kopiespaids no notikušā tāds, ka Rīgas un Ventspils ostās nav kravu, bet ir zeme, ko varētu vismaz pamēģināt kādam pārdot un vēl laiciņu labi padzīvot.
Par Latvijas lielajām ostām un tāpat par brīvostām saukto Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu pārvaldības veida pārtaisīšanai ir ilga vēsture. Ziņu aģentūras LETA arhīvā vārdi “ostu reforma” pirmo reizi datēti ar 2011. gada 28. oktobri. Šie vārdi tika atvesti uz Rīgu no Ventspils. Daļa no Ventspils ostā īpašumus vai šo īpašumu pārvaldīšanas tiesības ieguvušajiem uzņēmējiem plēsās citiem uzņēmējiem, kuru neformālais vadonis bija Ventspils domes un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Viņa pretinieki tad nu izprātoja, kā varētu tikt no A. Lemberga vaļā. Viņi piedāvāja pārtaisīt ostu pārvaldīšanas modeli. Proti, jebkādā veidā atkabināt ostas no ostu pilsētu pašvaldībām. Plāns bija reālistisks tādā nozīmē, ka A. Lembergam ienaidnieku netrūka arī Rīgā. Realizēt šo plānu uzņēmās Zatlera Reformu partija, bet tā ar šo plānu izgāzās tāpat kā ar visu citu. Politisko spēku vairākums neielaidās uz pasākumu ar risku sagraut Latvijas tranzītbiznesu, kas noteikti nesa lielus ienākumus valstij, bet nostāstu līmenī vēl kaut ko papildus atnesa arī politisko spēku izdarīgākajiem vadoņiem.
Nākamajā piegājienā ostu pārvaldīšanas pārtaisīšanu uzņēmās Jaunā Konservatīvā partija, kurai ar šo un dažiem līdzīgiem pieteikumiem izdevās gūt labus panākumus 2018. gada rudenī notikušajās 13. Saeimas vēlēšanas. No šodienas skatpunkta labāk nekā toreiz saprotams, ka Donalda Trampa nākšana pie varas ASV bija zīme neizbēgamām pārmaiņām, kas attiecās arī uz Latviju. Viņa pirmās prezidentūras laikā no 2017. gada janvāra līdz 2021. gada 20. janvārim Latvijas pilsoņi paguva ievēlēt savā parlamentā daudzus dīvaiņus un šie dīvaiņi - parādīt savu būtību, kuras dēļ tagadējā 14. Saeimā viņiem vietu vairs nav.
Attiecībā uz ostām 13. Saeima pieņēma likumu, ka tās no atvasinātām publiskām personām (jā, ir tāds termins Latvijas likumdošanā) jāpārtaisa par kapitālsabiedrībām. Likums skaitās pieņemts un stājies spēkā, bet ar pārejas noteikumiem, kuri atliek likuma izpildi. 14. Saeima vairākas reizes pagarināja likuma izpildes atlikšanu un tagad, tuvoties savai finiša taisnei, grozīs likumu, kas tā arī nekad nav pildījis likuma, bet tikai politisko spēļu instrumenta lomu. Valstī atgriezīsies miers un vismaz atmiņas par labiem laikiem, jo jaunais likums pilnīgi un galīgi atcels tagadējo likumu. Par kapitālsabiedrībām nosauktās atvasinātās publiskās personas tiks pārsauktas atpakaļ par atvasinātām publiskām personām.
Diemžēl vecā nosaukuma likumiskā atdošana ostām neatdos tām zaudētās kravas. Varam sevi mierināt tikai ar to, ka no kopējā kravu zuduma neliela vai vispār nekāda daļa zudusi Latvijas vietējo politiķu un polituzņēmēju vainas (savstarpējas plēšanās u.tml.) dēļ. Ticamāk, ka visu Latvijas valsts instanču un tranzītbiznesa uzņēmēju visperfektākā rīcība būtu devusi ostām praktiski tādu pašu kravu apjomu, kāds tām atlicis tagad pēc nebūt ne perfektas rīcības.
Rīgas brīvostas prezentācijā tika norādīts uz pārkrauto kravu apjoma samazinājumu no 40 miljoniem tonnu 2014. gadā līdz 18 miljoniem tonnu pagājušajā gadā. Ventspilī kravu daudzums tajā pašā laikā sarucis no 26 miljoniem tonnu līdz 8 miljoniem tonnu.
Būtiski savādāks kravu daudzuma izmaiņu grafiks nekā Rīgā un Ventspilī ir Liepājā. Tā joprojām vismazākā no Latvijas lielajām ostām ar 7 miljoniem tonnu pērn, bet tie sasniegti ar augšupejošām svārstībām no nulles, ar ko Liepājas ostas darbība sākās ap 1991. gadu. Proti, atsākās pēc tam, kad līdz ar Padomju Savienību pazuda tās kādreizējā diktatora Staļina 1952. gada pavēle Liepājā atstāt tikai kara ostu ar piestātni vietējiem zvejnieku kuģīšiem. Ja par atskaites punktu izmanto 2014. gadu, tad togad ostā fiksēti 5,3 miljoni tonnu kravu.
Liepājas ostas lēno, bet noteikto izaugsmi varētu dēvēt par ekonomisko bāzi, kurai “ostu reformas” gados mēģināts pielāgot dažnedažādas juridiskās virsbūves. Rīgas kungi sprieda, ka reformas attiecināšana uz visām lielajām ostām izskatītos glītāk nekā attiecināšana tikai uz Ventspili un Rīgu piedevām, bet mīļā miera labad būtu bijuši ar mieru, ka par reformu Liepājā nosauktu kaut ko citu nekā reformu Rīgā un Ventspilī. Kaut kas no šādām manierēm saglabāts arī E. Siliņas valdības aktuālajā projektā reformēt nenotikušo ostu reformu.
Ostu reformas reformā iepītas arī Latvijas mazās ostas, par kurām vajadzētu atsevišķu stāstu. Paliekot tikai pie lielajām ostām, to reformas reformai būtu jānoved līdz divām pārgrozībām.
Pirmā pārgrozība vairāk terminoloģiska nekā reāla. Kā jau teikts, atvasinātās publiskās personas tiks no jauna nosauktas par atvasinātām publiskām personām, bet to valdes pārsauktas par padomēm. Ja tā notiks, tad turpmāk nevis valde kaut ko nolems, bet padome apstiprinās attīstības plānus, gada budžetus utt. un pēc tam kontrolēs, lai ostas pārvaldnieka lēmumi atbilstu padomes apstiprinātajiem dokumentiem. Speciāli nostiprinātas padomes tiesības atcelt pārvaldnieka lēmumus. Ar to pietiek, lai padome paturētu praktiski tādas pašas tiesības, kādas tagad ir valdei.
Padomē būs divi pārstāvji no pašvaldības un divi no valsts, kurus izvēlēsies Satiksmes ministrija un Ekonomikas ministrija. Satiksmes ministrijas rakstītajā likumprojektā šis ministrijas pārstāvjiem noteiktas padomju priekšsēdētāju vietas jeb izšķirošā balss, ja balsis sadalītos 2:2. Iepriekš šī balss piederēja pašvaldībām. Pamatojums varas pārdalei tāds, ka valsts ostās ieguldījusi vairāk nekā pašvaldības.
Otrā pārgrozība ir pati galvenā: “Ostu pārvaldes funkciju veikšanai tiks atstāta tā teritorija, kas būtiski nepieciešama šo funkciju nodrošināšanai. Šī teritorija tiks pielāgota atbilstoši esošajām vajadzībām, iespējams, samazinot tās apjomu. Savukārt teritorijas, kas tiks nodalītas speciālās ekonomiskās zonas vajadzībām, būs pieejamas nekustamā īpašuma atsavināšanai, privatizācijai un citām ar nekustamo īpašumu saistītām darbībām,” teikts likumprojekta anotācijā.
Var, protams, cerēt, ka ar zemes pārdošanu valsts dabūs ne vien naudu “noēšanai”, bet arī tādus investorus, kuri kļūs par ostu klientiem. Citiem vārdiem sakot, zemi netālu no kuģu piestātnēm pirks tie, kuriem vajag, lai viņiem visu laiku kaut ko pievestu vai aizvestu.
Tajā pašā laikā reālā Latvijas valsts pārvaldes aparāta funkcionēšana liek bažīties, nepatikšanu un zaudējumu no zemes pārdošanas būs vairāk. Par uzskatāmu apliecinājumu zemes privatizācijai Latvijas ierēdņu un politiķu izpildījumā var kalpot finiera būda laukumā pie Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas. Avīzes “Diena” 2003. gada 4. septembra numurā tai veltīta toreizējā Rīgas Attīstības departamenta direktora Vilņa Štrama žēlošanās “par neiederīgās koka kafejnīcas likteni Stacijas laukumā, ko kādam “nesaprotamā veidā izdevies privatizēt””. Šī būda vēl daudz nošņurkušākā izskatā, jo 22 gadi ir ilgs laiks gan cilvēka, gan finiera mūžā, stāv tur kā klints, jo privātīpašums mums svēta lieta.
Par īstu anekdoti šīs būdas likteni padara tālākie notikumi ar V. Štrama un vēl citu pašvaldības darbinieku apcietināšanu 2008. gada februāri un tiesāšanu līdz 2015. gada martam, kad V. Štramam tika pasludināts galīgais notiesājošais spriedums. Viņš kukuļņemšanā atzinās - tātad bija sapratis, kā Rīgā vai jebkur citur Latvijā tika privatizēts tas, kas īstenībā vajadzīgs valstij (pašvaldībai). Un nav pamata mierināt sevi un citus, ka šāda privatizācija palikusi Latvijas pagātnē līdz 2003. gadam vai 2015. gadam, kad tiesa parādīja savas spējas kādu kukuļņēmēju notiesāt. Tagad taču pilnā sparā risinās nākamais daudzgadu tiesāšanas seriāls, kurā apsūdzības celtas pret Rīgas Satiksmes departamenta direktora pienākumu izpildītāju Jāni Vaivodu saistībā ar zemes privatizāciju ne pie ūdens ostām, bet pie Rīgas lidostas.
E. Siliņas valdība par ostu pārvaldīšanas veida maiņu vienojusies, bet Saeimai ir iespēja un pienākums to vēl pārdomāt. Vai vajag kārdināt cilvēkus ar iespēju privatizēt tieši to vienu nosacīto kvadrātmetru zemes, kura zaudēšana paralizē visas ostas darbu? Pēc tādiem kvadrātmetriem tagad Latvijā ir vislielākais pieprasījums un ir arī piedāvājums atbilstoši ierēdņu un politiķu pērkamības un muļķības līmenim.
