Parasti mums šķiet, ka bērna intelektuālā un radošā attīstība vislabāk notiek mīlošā un gādīgā ģimenē, tomēr jauni pētījumi liecina, ka tas ne vienmēr tā ir, raksta zinātnes žurnāls "The Conversation".
Rūpīga šī jautājuma izpēte ir parādījusi, ka daudziem radošiem cilvēkiem bijusi grūta bērnība. Izcili mākslinieki savu talantu bieži vien ir "parādā" sarežģītiem bērnības notikumiem, no kuriem viņi izbēga, radot iedomātas pasaules.
Slaveni piemēri ir tādi ģēniji kā Vinsents van Gogs, Francs Kafka, Edgars Alans Po, Virdžīnija Vulfa un Šineada O'Konora - viņi visi bērnībā piedzīvoja grūtības un vēlāk ieguva slavu, pateicoties savām lieliskajām mākslinieciskajām spējām. Diemžēl, lai gan tas nav pārsteidzoši, viņu talantus bieži pavadīja neirozes un citas garīgās veselības problēmas.
Kāds nesen veikts pētījums liecina, ka cilvēka radošums var attīstīties divos veidos: vai nu atdarinot bezrūpīgus un patīkamus vecāku modeļus, kas iedvesmo bērnu pilnveidoties, vai arī tas var būt veids, kā tikt galā ar trauksmi, kas rodas šo modeļu trūkuma dēļ.
Kā Donalds Vinikots skaidro savā 1971. gada nozīmīgajā grāmatā “Spēle un realitāte”, bērni tiek galā ar trauksmi, nomierinot sevi ar noteiktiem uzvedības modeļiem, kas uz laiku aizstāj vecāku mīlestības vai uzmanības trūkumu. Ja prombūtne ir ilgstoša un sarežģīta, šī uzvedība turpinās un, atkārtojoties, var attīstīties radošās prasmēs. Diemžēl līdztekus radošumam šiem bērniem dažkārt rodas nopietnas uzvedības problēmas un grūtības sociālajās attiecībās.
Daži zinātnieki uzskata, ka līdz noteiktam līmenim ģimenes problēmas veicina bērnu talantu attīstību, bet pēc noteikta brīža šīs problēmas kļūst kaitīgas un traumējošas.
