DISKUSIJA: Situācija dzīvnieku aizsardzībā ir katastrofāla

 
PAR ŠO ATZINUMU SARUNAS DALĪBNIECES IR VIENPRĀTĪGAS: «Tagad mēs slīkstam dzīvnieku pārprodukcijā, situācija ir katastrofāla.» ©F64 Photo Agency

Dzīvnieku aizstāvības biedrības un daudzas patversmes kopīgi iesniedza Saeimā priekšlikumus grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības un Veterinārmedicīnas likumos.

Priekšlikumi ir: 1) par cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem sodītām personām piemērot obligātu papildsodu - dzīvnieka konfiskāciju un/vai aizliegumu turpmāk turēt mājdzīvniekus; 2) ieviest stingras likuma normas dzīvnieku pavairotājiem, kas turpmāk liegtu tiem nelegāli nodarboties ar šo beznodokļu rūpalu - vairot, turēt un tirgot dzīvniekus; 3) steidzami uzdot MK pārstrādāt mājas (istabas) dzīvnieku obligātās apzīmēšanas un reģistrēšanas noteikumus un dzīvnieku apzīmēšanas procesā iesaistīt arī apmācītas personas (ne tikai veterinārārstus), kā to paredz ES regula; 4) atzīt, ka ikvienam sunim nav obligāta ES ceļošanas pase; 5) uzdot MK izstrādāt un apstiprināt kārtību, kādā tiek organizēta bezsaimnieku kaķu sterilizēšana; 6) pagarināt noklīduša vai klaiņojoša dzīvnieka uzturēšanas laiku patversmē no 14 līdz 30 dienām, tāpat kā tas šobrīd paredzēts konfiscētiem dzīvniekiem.

Latvijas Veterināru biedrības (LVB) pārstāve Lita Konopore atteicās piedalīties laikraksta organizētajā sarunā, uzskatot to par nemērķtiecīgu. Redakcijai tika vien pārsūtīta LVB vēstule, adresēta arī Saeimas deputātiem. Tajā citastarp teikts: «Mēģinājumi apmierināt Ulubeles vēlmes attiecībā uz pavirši sagatavotajiem uz 2. lasījumu iesniegtajiem priekšlikumiem LVB ieskatā ne tikai dezorganizēs deputātu darbu, bet pasliktinās situāciju attiecībā uz dzīvnieku aizsardzības jomu, radot tajā haosu, kā arī samazinās iespējas nodrošināt gan dzīvnieku labturību un aizsardzību, gan uzraudzīt ne tikai privātpersonas, bet arī pašas dzīvnieku aizsardzības biedrības un viņu darbību.» Konflikts starp dzīvnieku aizstāvjiem, patversmju vadītājiem, biedrībām un LVB ir ieildzis un dziļš, un pagaidām nav kaut cik apjaušamu cerību to atrisināt. Bet tostarp dzīvnieki mēmi cer, ka viņi reiz tiks aizstāvēti, bet tie, kuri viņiem dara pāri - sodīti...

Saeimas komisijas ar nelielu balsu pārsvaru noraidīja vienu no dzīvnieku aizstāvju punktiem iesniegtajos likuma grozījumos, savukārt šodien, 2. aprīlī, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā tiks skatīti pārējie iesniegtie likuma grozījumi.

Sarunā piedalās Ilze Džonsone, dzīvnieku patversmes Ulubele vadītāja, Diāna Elekse, nodibinājuma Dzīvnieku policija valdes locekle, Mairita Riekstiņa, PVD veterināro objektu uzraudzības nodaļas vadītāja, Andra Tomase, biedrības Ar sirdi delnā vadītāja.

- Kāda ir likuma grozījumu būtība? Līdz kādām konsekvencēm to grib aizvest dzīvnieku aizstāvji?

Ilze Džonsone:

f64

Ir divu veidu intereses. Viena - oficiālā, kurā, mūsuprāt, tiek papildus sarežģīts un sadārdzināts valstī noteiktais suņu reģistrēšanas process. Tas ir nepareizi. Tas tiek pamatots ar to, ka visiem suņiem vajagot Eiropas ceļošanas pasi - lai saudzētu suņu veselību, pasargājot tos no otrreizējas vakcinēšanas. Bet ES regula nepieprasa nekādas pārvakcinēšanas. Ja kādam cilvēkam ir nepieciešams ar suni ceļot, tam jau sākotnēji ir čips, vakcinēšanas grāmatiņa ar attiecīgajām atzīmēm un identifikācijas numurs. Divus gadus, kopš Latvijā ir obligāti noteiktā suņu čipēšana, ir sačipēti aptuveni 50% no visiem valstī mītošajiem suņiem - tātad esošā likuma norma nav sasniegusi mērķi. Cik valstī ir suņu, neviens nezina. Mums ir patversmju statistika: 10 patversmēs 2018. gadā no visiem uzņemtajiem suņiem kopumā 70% bija bez čipa. Ja cilvēks ar suni atnāk pie vetārsta, viņam piedāvā uzreiz visu komplektu - attārpošana, trakumsērgas vakcīna, visas citas vakcīnas. Mēs varam saprast vetārstus kā komersantus - paņemt iespējami lielāku samaksu... Visiem mājdzīvniekiem ir jābūt reģistrētiem. Bet tas tā nav. Domāju, ka Zemkopības ministrijas (ZM) līmenī dominē spēcīgs veterinārārstu lobijs. Otrs ir pavairotāju lobijs, lai viņi paliktu bez nevienas normatīvā regulējuma rindiņas un turpinātu savu melno darbu. ZM 2016. gadā solīja grozīt reģistrācijas noteikumus, lai tie ir visiem pieejami, gadu nedarīja neko, tad 2017. gadā izdomāja, ka par reģistrāciju nerunās, bet sāks ķidāt patversmju noteikumus. Protams, ņemties ar seku likvidāciju, neapzinoties cēloņus, ir ļoti «pareizi»...

Diāna Elekse:

f64

Čips un valsts nodeva, lai to reģistrētu - tas maksā ap desmit eiro. Bet ja tā ir attārpošana, vetārsta vizīte, pošu komplekts, Eiropas pase - tas maksās ap 50 eiro.

- Jā, Eiropas pase lauku Duksim tiešām ir vitāli nepieciešama.

Mairita Riekstiņa:

f64

Mēs esam uzraugošā institūcija, mēs uzraugām to, kas rakstīts normatīvajos aktos. Dzīvnieku pasēm ir stingras aizpildīšanas prasības, un, ja nebūs pareizi aizpildīta pase, dzīvnieks var nenokļūt galamērķī. Apzīmēšanu (čipēšanu) var veikt tikai veterinārārsts, reģistrēšanu var veikt īpašnieks ar interneta palīdzību. Bet dzīvniekam nevar būt pase bez čipēšanas.

- Ceļošanas pase tiešām būs nepieciešama?

I.Dž.: - Tāda ideja tagad tiek virzīta. Bet prasība papildus saņemt arī ES ceļojumu pasi ir nelikumīga. Tas ir nelikumīgi uzspiests pakalpojums. Sertificēta ārsta darbība likuma ietvaros, reģistrējot dzīvnieku oficiālā valsts datu bāzē, ir ar publisku ticamību, tāpēc skaidrojums, ka uz šiem datiem nevar paļauties un ir veicama atkārtota vakcinācija, neiztur nekādu kritiku.

Andra Tomase:

f64

Es dzīvoju laukos un nodarbojos ar dzīvnieku aizsardzību. Katru dienu saskaros ar cilvēku stāstiem par pazudušiem dzīvniekiem un zinu: labi ja katrs padsmitais suns ir čipēts. Cilvēku maksātspēja ir tik ļoti zema, un viņi zina - visa komplekta cena ir ap 35 eiro. Un viņi zina, ka tikai sačipot suni viņi nevar - jābūt vismaz trakumsērgas vakcīnai.

I.Dž.: - Un tāpēc mēs piedāvājam: veterinārārstiem palīgā piesaistīt apmācītas personas, kuras ir apguvušas čipēšanu. To atļauj arī ES regula. Šis mūsu projekts bija izgājis caur MK, aizceļoja uz Saeimu, bet to nobloķēja Veterinārārstu biedrība un Latvijas Kinologu federācija.

D.E.: - Tās pirmām kārtām ir finanšu intereses - neviens negrib atdot savus ienākumus no čipēšanas un vienlaikus uzspiestā pošu komplekta. Ja parēķina - cik tūkstošu ir nečipētu suņu...

I.Dž.: - Ja palīgā vetārstiem nāktu apmācītās personas un saskaitītu nečipētos suņus, tas būtu pozitīvi - veidotos oficiālais reģistrs, ar kura palīdzību varētu kontrolēt kaut vai trakumsērgas vakcināciju un suņu sterilizāciju, jo laukos ir ārkārtīgi daudz nesterilizētu suņu. Mēs četros novados noorganizējām čipēšanu un reģistrēšanu, ko veicām kopā ar brīvprātīgiem vetārstiem, tāpēc zinām problēmu. Taču kundzes no LVB rakstīja sūdzības par šīm akcijām...

- Bija kašķis arī par to, ka dzīvnieku aizsardzības biedrības nevēlas pārreģistrēties par patversmēm.

A.T.: - Joprojām nevēlamies. Tam nav nekāda pamata. Nav taču tā, ka mūs neviens nekontrolē un mēs esam kaut kādi pašdarbnieki. PVD regulāri pārbauda labturību, čipus, vakcināciju. Finanšu ziņā mēs atskaitāmies VID. Lielākā daļa no biedrībām nevarētu pārreģistrēties par patversmēm - piemēram, ir biedrības, kas atrodas dzīvokļos un sniedz pagaidmājas dzīvniekiem. Tagad spēju palīdzēt daudziem suņiem, bet pārreģistrējoties man nāksies pildīt milzumu birokrātisku prasību, vajadzēs algot liekus cilvēkus, un es varēšu aizmirst vismaz par divām trešdaļām dzīvnieku. Tagad mēs slīkstam dzīvnieku pārprodukcijā, situācija ir katastrofāla. Man ir 90 suņu, kurus es negribu turēt, bet - kurš viņus ņems?! Ir patversmes, no kurām jāglābj dzīvnieki, kaut vai tās pašas slavenās Labās mājas, arī Rembo, kam PVD neuzskatīja par vajadzīgu uzlikt sodu par dzīva suņa pūdēšanu, nemaz nerunājot par patversmes statusa anulēšanu. Arī tā pati Saldus patversme - tur suņi -20 un vairāk grādos dzīvo bez būdām! Neviens to neredz.

M.R.: - Runājot par birokrātiju: Dzīvnieku aizsardzības likumā ir skaidri pateikts, kas ir patversme. Nesaprotu, kāpēc Džonsones kundzei būtu jāievēro šī birokrātija, bet vietā, kur atrodas 90 suņi un kur tiek veiktas tās pašas darbības, ko veic patversmes, tā nav jāievēro.

A.T.: - Es to daru individuāli un citādi, nekā to dara Džonsones kundze.

- No cik suņiem ir patversme? Cik suņu var būt biedrībā?

M.R.: - Nav runa par vienu vai diviem dzīvniekiem, ir runa par darbībām. Jūsu darbības ar 90 suņiem ir paredzēts reģistrēt PVD. Dzīvnieku glābšana ir ļoti cēla darbība, bet ir normatīvie akti, kas nosaka - kādi noteikumi jāievēro, veicot šīs darbības. Varbūt Džonsones kundzei arī ienāks prātā patversmi pārveidot par biedrību?

I.Dž.: - Ņemot vērā dzīvnieku skaitu, neskaitāmās pārbaudes un sirreālās sūdzības, esam tiešām par to domājuši.

- Vai biedrībā nenotiek pārbaudes?

M.R.: - Tās notiek tad, ja ir saņemtas sūdzības. Biedrības nereģistrējas PVD, bet vajadzētu reģistrēties, jo, iespējams, biedrības neievēro kaut kādas lietas, kas paredzētas patversmēm. Ar sirdi delnā tur 90 suņus. Savam priekam jūs tos turat?

A.T.: - Acīmredzot būs jātur savam priekam.

I.Dž.: - Ulubele ir reģistrējusies par patversmi, jo mēs sniedzam pakalpojumus pašvaldībām pat to teritorijās izķerto suņu izmitināšanu.

A.T.: - Biedrības darbojas citādi nekā patversmes. Mēs cīnāmies pirmām kārtām ar cēloņiem. Ja es piekrītu paņemt kucēnus, es noteikti atrisināšu jautājumu par kucēnu mammu. Ja pretim man būs neadekvāti cilvēki, es parūpēšos, lai turpmāk viņiem dzīvnieku nebūtu.

M.R.: - Kur lai cilvēks meklē savu dzīvnieku, ja tas pazudis? Viņš apzvana PVD reģistrētās patversmes, nekur tā nav, bet tas, lūk, aizvests uz kaut kādu biedrību!

A.T.: - Ar Kurzemes patversmēm ir tā: Talsu patversme vārās savā katliņā, Ventspilī patversmes nav, Saldū ir midzinātava. Pārbaudes tiek veiktas, taču situācija joprojām katastrofāla. Pārbaudes ir neefektīvas.

- Sociālie tīkli burtiski vārās par Saldus patversmi, kas uzskata, ka tai nav jāatbild ne uz vienu jautājumu, kas tiek uzdots publiski.

M.R.: - Šī vārīšanās ir stipri pārspīlēta.

A.T.: - Nav gan. Veterinārās apkalpošanas kvalitāte tur ir... nu, zema. No turienes esmu paņēmusi četrus suņus, jo viņi pateica: mēs viņus midzināsim.

I.Dž: - Likums atļauj dzīvniekus eitanazēt 15. dienā, ja tu nespēj vākt ziedojumus viņu uzturēšanai. Un Ulubele ar savu dzelteno saulessardziņu emblēmā vienu otru ļoti kaitina... jo mēs nemidzinām dzīvniekus. Daļai patversmju īpašnieki ir veterinārārsti, un savādi sanāk, ka tieši vetārstu patversmēs visbiežāk notiek dzīvnieku midzināšana. Ja nevaldītu tāda bezatbildība, ja nebūtu tik daudz pamestu, anonīmu dzīvnieku (un mēs cīnāmies par to, lai viņi nebūtu anonīmi), tad Andra noteikti negribētu turēt 90 suņus, viņai pietiktu ar 15, bet viņa kā cilvēks šobrīd nevar rīkoties citādi. Un mēs Ulubelē arī negribētu turēt 500 dzīvniekus, bet mēs nemainīsim nokill principu tikai tāpēc, ka vienam otram tas krīt uz nerviem, gadu no gada lobējot mazām grupiņām izdevīgos noteikumus. Vieni grib uztaisīt dzīvniekiem obligātas ārzemju pases, otri bezkaunīgi pavairo dzīvniekus...

M.R.: - Mēs gribam sakārtot audzētāju - pavairotāju reģistrāciju, ar stingru noteikumu piemērošanu. Bet arī pircējiem jābūt gudrākiem: kamēr mēs brauksim pirkt suņus benzīntanku stāvvietās vai parciņos, sak, es atvedīšu jums sunīti ciema ceļa galā, tikmēr audzētāji izmantos pircēju naivumu. Mums ir gana daudz sūdzību par to, ka pircējs, lūk, nopirka suni, bet suns otrajā dienā nomira. Protams, tādos gadījumos nav neviena pirkuma dokumenta, zināms tikai tas, ka audzētāju sauc, piemēram, Lilija, un ir telefona numurs, kas otrajā dienā neeksistē.

- Par 14 «dzīvības dienām». LVB vēstulē teikts, ka «lielākā daļa pašvaldību nepiešķir finansējumu dzīvnieku ārstēšanas nodrošināšanai šajā periodā; tāpēc jārēķinās, ka (..) būtiski pieaug risks, ka slimie dzīvnieki tiks pakļauti sāpēm un ciešanām, lai tikai iegūtu pašvaldības līdzekļus». Ulubele vēlas pagarināt šo periodu līdz 30 dienām.

I.Dž.: - Jā. 30 dienas mēs lūdzam tāpēc, ka neviena pašvaldība neapmaksā dzīvnieku sterilizāciju, tāpēc mēs lūdzam ziedojumus. 30 dienas ir dots laiks konfiscētiem dzīvniekiem. Dzīvnieki ir jāsagatavo adopcijai, jāsterilizē. Un biedrības mums šajā darbā palīdz. Ir tādas patversmes, kuras taisa «apgriezienu» - uzņem, 14 dienas paiet, nošpricē, uzņem atkal, 14 dienas paiet... Par nošpricēšanu šīs patversmes saņem naudu no pašvaldībām. Mēs ceram, ka likumdevējs ieklausīsies: vajag vairāk patversmju, kurās dzīvības tiek saudzētas. Ir jāizbeidz rūpals: vieni anonīmi un bezatbildīgi izmet, tad savākšanas dienesti aizved uz midzinātavām, bet tās saņem naudu no pašvaldības. Jākontrolē privātpersonas, kuras tirgojas nevis, teiksim, ar astoņiem kucēniem gadā, bet gan ar 60 vai 70 kucēniem: tā taču ir saimnieciskā darbība!

- Ko jūs domājat par to, ka dzīvnieku aizsardzības likumus vajadzētu padarīt stingrākus? Zinu, kā ir citās valstīs, kur dzīvnieku pamešana vai, nedod, dievs, spīdzināšana tiek ārkārtīgi bargi sodīta. Pie mums dzīvnieku mocītāji sodu faktiski nesaņem.

D.E.: - Patlaban cīnāmies par to, lai likumā paliek norma: par cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem sodītām personām ir jāpiemēro obligāts papildsods - dzīvnieku konfiskācija un aizliegums turēt dzīvniekus turpmāk. Šo svītrošanu virza Zemkopības ministrija. Tiesu prakse diemžēl ir ļoti bezzobaina: pat tad, ja ir ierosināta krimināllieta, parasti tiek piemēroti viegli sodi - kādas dažas piespiedu darba stundas un tamlīdzīgi. Taču, piemēram, ASV kopš 2016. gada ir likuma norma: vardarbība pret dzīvniekiem tiek uzskatīta par A kategorijas noziegumu, kas ir līdzvērtīgs slepkavībai, izvarošanai un dedzināšanai. Jo vardarbība pret dzīvniekiem nekad nepaliek tikai vardarbība pret dzīvniekiem. Tas nav stāsts par dzīvniekiem, tas ir stāsts par cilvēkiem.