Arhibīskaps Jānis Vanags: Sabiedrībā notiek mulsinošas pārvērtības
 
TIKAI KOPĀ. «Cilvēce ir izdzīvojusi, sievietēm un vīriešiem sadarbojoties, papildinot citam citu un kopīgi pretojoties dzīves grūtībām, kuras gan vieniem, gan otriem vēl pirms simt gadiem bija neaptveramas,» uzskata Jānis Vanags ©Rūta KALMUKA, F64 Photo Agency

«Ja dzirdat kādu braši saukājam citus par tumsoņām, tad ir diezgan droši, ka tur runā postmodernais neomarksists. Marksisms nav miris, tikai uzspodrināts ar postmodernu politūru. Latvijā to visredzamāk pārstāv Progresīvie. Redzot politkorektuma galējības, mēs ceram, ka tas pāries, paļaujamies uz veselo saprātu. Taču vai pēdējo 20–30 gadu pieredze ļauj cerēt, ka varam uz to paļauties?» retoriski vaicā Jānis Vanags.

Neatkarīgā sarunājas ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu.

- Tradicionālās ģimenes vērtības šobrīd tādas kā sagrīļojušās... Vai arī - tradicionālo vērtību vietā neatgriezeniski iesakņojas jaunās «vērtības»? Vai jauniem cilvēkiem ir no kā mācīties pamatus?

- Ir jau vēl cilvēki mums blakus, kuriem ir vērts līdzināties. Lomu modeļus var atrast Svētajos rakstos, vēstures leģendās vai vismaz teikās un pasakās, kur ir saglabāti tautu vienojošie mīti un vēstījumi, kas zemapziņas līmenī ietekmē cilvēka izvēles. Tomēr svarīgākā būs priekšzīme ģimenē, īpaši bērnībā. Pusaudzis drīzāk tieksies līdzināties saviem popkultūras elkiem. Vajadzētu padomāt, kā piešķirt spožumu arī labiem vecākiem un zinātnes, mākslas un amata meistariem.

- Ko jūs domājat ar popkultūru? Dziesmas, filmas? Uzvedības modeļus?

- Jā, lielu daļu filmu, realitātes šovus, slavenību kultu. Šovbiznesā daudz naudas nopelna, izrādot krāšņu dzīvi un tiecoties šokēt ar piedienības robežu pārkāpšanu. Daudz kas no tā ir fikcija, kam netic paši šovmeņi. Eminems esot noraizējies, ka meita tiekas ar puisi, kas ir uzaudzis ar viņa mūziku. Nu viņš sāk ieklausīties savu dziesmu tekstos. Taču turpina tos tiražēt.

- Kā tad. Spilgta popkultūras patēriņa prece - Andra Kiviča un Lienes Skulmes «vannu stāsti» un pat TV šovs, ko varēs vērot tie, kuri pārtiek no tādiem «stāstiem».

- Nu, jā... Tas daudziem deva piedauzību. Bet Dievs arī viņus mīl. Es reiz biju pie Andra Kiviča uz raidījumu Rampas ugunis. Bija interesanti parunāt gan raidījumā, gan pēc tam. Šķita patīkams puisis ar daudzpusīgām interesēm. Taču es pēc tam neko nezinātu par viņa vannu, ja nebūtu redzējis virsrakstus portālos. Kāpēc tie tur vispār bija? Mīlas pāris tiešsaistes vannā spēlē pēc žanra noteikumiem, kādi ir pasaulē, kura aiztur elpu, kad Kardašjana parāda pliku dupsi. Svarīgāk nekā apspriest vannu būtu jautāt: par ko mēs kļūstam, kad sabiedriskajā domā piedienības robežas izsmērējas? Kur tad ir manējās robežas? Kur es stāvu un citādi nevaru? Vai savā vienatnē es esmu pēc Dieva līdzības radītais cilvēks? Vai mana publiskā rīcība citiem palīdz vai traucē tādiem būt? Tas sev būtu jājautā katram nobriedušam cilvēkam, lai neesam kā tādi, par ko apustulis Pāvils ir teicis: «Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods.»

- Pieauguši cilvēki var rīkoties, kā vien vēlas... kamēr tas neskar pārējos. Bet šoreiz tiek skarti viņu bērni. Pieņemu, ka skolā viņiem neklājas viegli, tieši «pateicoties» saviem vecākiem: vienaudži mēdz būt nežēlīgi, viņi ieņirgs par īpatnu popularitāti guvušo vecāku atvasēm...

- Varbūt, taču mēs te spriežam kā divi sešdesmitgadnieki. Pieļauju, ka viņus arī apskaudīs, jo vecāki nu ir kā tās zvaigznes, kuras ir mediju uzmanības lokā, kuras ir sociālo tīklu varoņi. Popkultūra dara, ko spēj, lai šādām lietām piešķirtu glamūru, ap kuru daudzi sitas kā tauriņi ap spuldzi, līdz ataust gaisma...

- Tas nozīmē, ka sabiedrība mainās. Un izskatās, ka ne uz labo pusi...

- Sabiedrība mainās visu laiku, tikai pēdējā desmitgadē pārmaiņas šķiet straujākas un mulsinošākas. Var apjukt, kad pieauguši cilvēki nopietni diskutē, piemēram, par to, vai sieviete lezbiete, atsakoties ielaisties attiecībās ar transsievieti, kura identificējas kā lezbiete, bet kurai ir vīrieša anatomija, izpauž homofobiju, transfobiju vai diskriminējošu ģenitālu preferenci.

- Kā, lūdzu?!

- Nu, tā. Pagaidām jau tā vēl ir tāda radikālu ideju uguņošana. Tomēr šāda diskusija izmanto aizvien populārākus priekšstatus, ka bioloģiskās pazīmes nav būtiskas, ka dzimuma identitāte ir sociāli konstruēta, ka cilvēks pats var izvēlēties savu rasi, vecumu, dzimumu un tamlīdzīgi. Tā ir atraisīšanās no objektīvā, no faktiem. Kad šos priekšstatus noved līdz konsekvencei, tad var nojaust, kurp ved truša ala un cik tā ir dziļa. Mūsu paaudzes ļaudīm varbūt šķiet, ka tas nav pa īstam un ka tas pāries. Taču nepāries. Tā ir varbūt vēl salīdzinoši mazskaitlīga, taču skaļa, organizēta un labi finansēta ideoloģija, kas ir ieņēmusi stratēģiskas pozīcijas universitātēs, kreisajos medijos un šovbiznesā. Tā ir aktīvistu kustība, kas tiecas būt tur, kur pieņem lēmumus. Var izsekot tās izcelsmei un pamanīt virzītājus. Un tā ir labā ziņa, jo uz redzamo var meklēt atbildes. Slikti būtu kā Bird Box filmā, kur neviens nezina, kas tas ir, bet, kurš to ierauga, tas sajūk prātā.

- Kas virza un uztur šo absurdo ideoloģiju?

- Ikdienā visus mēdz saukt par liberāļiem, taču ar klasisko liberālismu šai ideoloģijai ir maz kopīga. Liberālisms iestājas par vārda brīvību, bet šī ideoloģija pūlas to ierobežot, argumentējot, piemēram, ar naida runu un ar tiesībām netikt aizvainotam. Liberālisms uzsver indivīda brīvību, kamēr šajā ideoloģijā grupas identitāte ir augstāka par individuālo: tu taču esi sieviete, kā tu vari tā domāt?! Tu taču neesi baltais, kā tu vari balsot par Trampu?! Klasiskie liberāļi ir par nacionālu valsti, bet šie drīzāk par multikulturālismu bez robežām. Esmu mēģinājis izgudrot labākus nosaukumus - progresisti, kreisuļi, taču visprecīzāk to nosauc vārdā Džordans Pītersons* - postmodernie neomarksisti. Tas daudz ko izskaidro.

- Marksisms un postmodernisms kopā?

- Jā, var šķist, ka postmodernisms nesader ar marksismu, tomēr tie ir radniecīgi gan izcelsmē, gan pasaules redzējumā. Postmodernisma pamatlicēji Sartrs, Deridā, Fuko bija marksisti, pat komunisti. Sartrs no komunistiskās partijas distancējās tikai pēc tam, kad sešdesmito gadu vidū vairs nevarēja ignorēt liecības par marksistisko režīmu slepkavīgo dabu PSRS un Ķīnā. Taču, kā Bībelē teikts, leopards nevar mainīt savus plankumus, nedz arī marksists savu pasaules uztveri. Postmodernismā tāpat kā marksismā viss griežas ap varas attiecībām, tikai postmodernajā versijā cīņa starp strādnieku šķiru un buržuāziju ir pārtapusi cīņā starp identitātes grupām jeb identitātes politikā. Tur gan radās problēma - postmodernisms ļauj pasauli interpretēt bezgalīgi daudzos veidos, un neviens no tiem nav pareizais, jo objektīvas pareizības nav. Tas nozīmē, ka identitātes grupu var būt bezgalīgi daudz. Turklāt viens cilvēks var vienlaikus piederēt vairākām grupām, kuras savstarpēji cīnās. Ir vajadzīgs vienojošais stāsts un kopīgais ienaidnieks. Un tāds ir stāsts par Rietumu civilizāciju, kura esot cilvēcei atnesusi neizsakāmas nelaimes, un par balto, heteroseksuālo, kristīgo vīrieti, kurš tajā dominē. Visiem jāvēršas pret to.

- Manuprāt, to pašu apgalvo feminisms.

- Jā, konkrēti trešā viļņa feminisms. Pirmā viļņa feministes cīnījās par vēlēšanu tiesībām. Otrā viļņa feministes - par vienlīdzīgām iespējām. Tieši Rietumos šie mērķi tika vispilnīgāk sasniegti, un neviens prātīgs cilvēks nevarētu pret tiem iebilst. Trešā viļņa feminisms sākās šā gadsimta sākumā. Austrāliešu žurnāliste Deizija Kozensa ironiski raksta, ka šīm feministēm Rietumu sabiedrībā esot izsīkuši iemesli, par ko žēloties, tādēļ viņas paceļ tādas problēmas kā manspreading un mansplaining. Taču tā ir ievērojama, varbūt pat šobrīd redzamākā identitātes politikas fronte, lai gan spriedze rodas arī citās - piemēram, sievietes pret transsieviešu pielaišanu sporta sacīkstēs, sevišķi cīņas sportā. Gan pirmā, gan otrā viļņa feminismam piemita kareivīgi elementi, taču trešā viļņa feminisms ir gluži vai veltīts «vīriešu tirānijas» sagraušanai. Publiciste Emīlija Lindina, kura darbojas tīņiem domātā žurnālā Teen Vogue, paziņoja, ka viņu pilnīgi neuztrauc, ja vīrieši tiek nepatiesi apsūdzēti par izvarošanu un zaudē darbu. «Ja patriarhāta sagraušanas labad ir jāiznīcina kādu nevainīgu vīriešu reputācija, es katrā ziņā vēlos šo cenu maksāt,» viņa rakstīja tviterī. Marksisms nekad nav daudz raizējies par upuriem savā ceļā. Starp citu, vai esat pamanījuši, ka tad, kad Amerikā policija nošauj melno jaunieti, sabiedrība reaģē ar tekstu «melnās dzīvības ir svarīgas»? Neviens nesaka - zēnu dzīvības ir svarīgas. Lai gan vairāk nekā deviņdesmit procenti noziegumos nogalināto cilvēku ir vīrieši. Jūs sākumā jautājāt par ģimenes vērtību grīļošanos - baidos, ka runa jau sen ir par ko daudz lielāku, par sabiedrības pārveidošanu būtībā un pamatos.

- Vai tas notiek arī Latvijā?

- Lai to zinātu, ir jāseko līdzi notikumiem - sevišķi politikā, izglītībā un medijos. Koku pazīst pēc augļiem. Man šķiet, ka postmoderno neomarksismu visskaidrāk pārstāv partija Progresīvie, kas tagad vēlas piepulcēties domubiedriem Eiropas Parlamentā. Marksisms daudziem šķiet pievilcīgs, jo tā lozungi izklausās labi - kamēr tos nesāk īstenot dzīvē.

- Jūs minējāt «iznīcināmo vīrieti» - baltais, heteroseksuālis, kristietis. Kādam tad vīrietim - pēc nīcinātāju domām - jābūt? Glumam mīkstmiesim?

- Visdrīzāk viņi teiktu, ka vīrietim jāatbrīvojas no toksiskās vīrietības.

- Kas ir šī «toksiskā vīrietība»?

- Tas ir termins no psihologa Šeperda Blisa darbiem, kuru viņš pats atmeta, kad citi to plaši sāka lietot, lai vienkārši aprakstītu uzvedību, kuru Rietumu sabiedrība it kā gaida un pat pieprasa no vīriešiem - dominēšanu, agresiju, nekontrolētas ambīcijas, sieviešu nīšanu, homofobiju un varmācību. Jā, ir vīrieši, kuri tā izpaužas, taču, kad šīs ļaunās īpašības tiek sauktas par vīrietību, tās tiek saistītas ar vīrieša būtību. Un tad risinājums šķiet loģisks - jāpadara vīrieši mazāk vīrišķīgi. Lai viņi ir tādi kā sievietes. Taču rezultāts ir pretējs, jo tieksme sacensties, riskēt, gūt virsroku ir iedzimta. Tā vīrieti var darīt gan par ļaundari, gan par varoni. To nevar izravēt, tikai veselīgi izkopt. Mēģinājumi to apspiest rada aizvainojumu, vairo «toksiskumu» vai arī dara vīrieti vāju un apjukušu. Vājš un pasīvs vīrietis nestāsies ceļā ļaunumam. Zaudētāji būs gan vīrieši, gan sievietes.

- Bet ko darīt tiem, kuri saprot šīs ideoloģijas iznīcinošo dabu? Audzināt bērnus atbilstoši viņu dzimumam?

- Uzdāvināt bērniem īstu tēvu un īstu māti, kas mīl viens otru. Neļaut pilināt meitām smadzenēs, ka viņas, lai arī ko dzīvē sasniegtu, vienmēr būs upuri. Iedrošināt viņas uz veselīgu sievišķību. Iedrošināt dēlus veselīgā veidā pieņemt viņu iedzimto vīrietību, nekaunēties no labā, nelepoties ar slikto un uzņemties atbildību. Neļaut nomākt viņos vēlmi sacensties, būt līderiem, tiekties uz izcilību, gūt panākumus. Cilvēce taču ir izdzīvojusi, sievietēm un vīriešiem sadarbojoties, papildinot citam citu un kopīgi pretojoties dzīves grūtībām, kuras gan vieniem, gan otriem vēl pirms simt gadiem bija neaptveramas. YouTube var atrast daudz labu lekciju un sarunu. Kaut vai tas pats Džordans Pītersons, kurš ir kļuvis pasaulslavens, vienkārši runājot to, kas sasaucas ar veselo saprātu. Iesakņojiet bērnus ticībā un baznīcā, lai viņi pierod kaut pusotru stundu nedēļā, lai arī kādā līmenī, reflektēt par savas civilizācijas garīgajām un morālajām saknēm. Daudzi taču to nedara nemaz.

- Varam aiziet galējībās. Patlaban vīrišķības audzināšanai tiek piedāvāts bērniem atļaut šaudīties medībās jau no 16 gadu vecuma: tā paredz grozījumi Ieroču aprites likumā. Tas ir normāli - iesaistīt pusaudžus dzīvības atņemšanas procesā?

- Par vecumu lai izsakās speciālisti, es nezinu. Varbūt tieši labi, ka ir iespēja to pamēģināt jūtīgākā vecumā? Man bija kādi 13 gadi, kad es ar gaiseni nošāvu putniņu. Draugi tikai noelsās: oi, cik tēmīgi! Un es jutos lepns. Bet, kad ieraudzīju, kā putniņš mirst, lepnums pārgāja uz visiem laikiem. Vēl tagad jūtos vainīgs, un prieks nogalināt trofejas dēļ man vairs nav saprotams. Taču, ēdot gaļu, es esmu iesaistīts nogalināšanā. Reiz ar brāli runājām par vēršu cīņām, un viņš teica: «Ja es būtu vērsis, es labāk dzīvotu kalnu ganībās un drosmīgi mirtu arēnā nekā visu mūžu nīktu kūtī, lai mani pēc tam aizvestu uz kautuvi.» Lopkopība arī var būt nežēlīga. Pieļauju, ka medīt varbūt ir humānāk nekā pirkt gaļu lielveikalā. Es drīzāk ieteiktu ēst mazāk gaļas - arī rūpējoties par vidi, un gādāt par dzīvnieku labturību, pirkt brīvībā audzētu vistu olas, bet ceļojumos boikotēt restorānus, kur pasniedz haizivju spuru zupu.

- Jūs ieskicējāt visai biedējošu ainu, runājot par Rietumu sabiedrības - kurai piederam arī mēs - lejupslīdi. Ko Baznīca var darīt, lai mainītu šo situāciju? Vai arī Baznīca slīd lejup līdz ar visu sabiedrību?

- Kā jau teicu, postmodernais neomarksisms ir stipri jūtams universitātēs, dažādās humanitārajās programmās. Postmodernisms arī Bībelei pieļauj bezgalīgu skaitu interpretāciju, no kurām neviena nevar būt kanoniska. Tas ir izaicinājums baznīcām, kam nav iespējas pašām sagatavot garīdzniekus. Taču es neminēju vārdus «biedējoši» un «lejupslīde». Nav jēgas žēloties. Mēs jau vairāk nekā simt gadus esam ideju tirgus konkurences vai pat cīņas apstākļos, un pastāvēt var nevis sūrojoties, bet ticot savai idejai, to pēc iespējas labāk pārstāvot un cenšoties pastāvīgi pilnveidoties. Baznīcai ir svarīgi uzturēt savu vēsti autentisku, un jāmācās to pasniegt atbilstoši un pievilcīgi. Lai baznīcā būtu ne tikai vieta, kam piederēt, bet arī kur mainīties uz augšu. Dievs jūs mīl!

* Džordans Bernts Pītersons ir kanādiešu izcelsmes klīniskais psihologs un Toronto universitātes psiholoģijas profesors. Viņa galvenās izpētes jomas ir patoloģijas, sociālās un personības psiholoģija, liekot īpašu uzsvaru reliģijas psiholoģijai un ideoloģiskās pārliecības psiholoģijai.