Elita Veidemane / Autori

Gluži kā negaisa mākonis ar robotām malām, ar zibeņu draudīgām plaiksnām un slēptiem dārdiem nāk Saeimas vēlēšanas. Vēl jau tālu, vēl divarpus gadi mums jāgaida līdz jaunām, cerīgām un auglīgām lietusgāzēm, kurās uzdīgs lekns politiskais zelmenis, kas pārtaps tautas labklājības druvā. Arvien ticam, ka tas tā notiks, un mūsu ticība nomirīs tikai līdz ar slotaskāta uzplaukšanu agrā rudens rītā...

«Vīriešu dienai veltīts pasākums 23. februārī pulksten 14. Pasākuma norises vieta – zāle. Atbildīgie darbinieki...» – šādu paziņojumu varēja izlasīt Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Vidzeme filiāles Ropaži mājaslapā.

Ar bezcerīgu fiasko beidzās bijušās lielpartijas Vienotība dažu valdes locekļu mēģinājums izmest no partijas divas tās biedrenes – Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni. Mēģinājums atbrīvoties no melnajām avīm acīmredzot nebija pietiekami labi sagatavots, kaut arī trīs reģionālās nodaļas un 12 Rīgas nodaļas biedri lūdza abas izslēgt no partijas par vairākuma viedokļa neievērošanu – tā šo ierosinājumu formulēja Vienotības Ētikas komisijas pārstāve Marija Balcere.

Aizslēpies aiz «strukturētās nekārtības» manuskriptu, dažādu dokumentu un brošūru izskatā, dzīvo Andrejs Ērglis – medicīnas doktors, profesors, Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, ārsts kardiologs.

«Ja Viņķele nedabūs nekādu amatu, viņa var nenobalsot par valdību,» – tā runā politikas kuluāros, un tajos paustais nereti piepildās ar uzviju. Šis ir tas gadījums, ka tā var arī notikt. Protams, ja no ilgstoši būvēto stalažu pamata izrauj vienu dēlīti, lai arī cik tas būtu necils, stalažas var sagāzties, bet kurš tad to vēlas? Tāpēc Vienotības valdes sēdē notika – no vienas puses, savādas, no otras – pavisam saprotamas lietas.

Pēc komentāra Latvietis un viņa hotdogs, kas tika publicēts Neatkarīgajā šopirmdien, 1. februārī, Saeima saņēma Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretāra Andreja Pildegoviča vēstuli, kurā kārtējo reizi aplūkoja problēmas, kas iepriekš bija radušās sakarā ar piekļuvi ES – ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības (TTIP) nolīguma dokumentiem.

«Rinkēviča kungs ar šo līgumu jau gadiem nēsājas apkārt, tā ir viena no viņa prioritātēm,» skaidro kāds valdībai tuvs indivīds, kas nevēlas sevi publiskot. Iespējams, viņš iespaidojas no slepenības, kas šobrīd apvij minēto dokumentu. Runa ir par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu (TTIP), kuru ES un ASV vīkšās parakstīt jau kopš 2013. gada – skaisti runājot, tas ir savstarpējās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgums, kas stiprināšot ES, tostarp arī Latvijas, lomu pasaulē, jo «Eiropas Savienībai un ASV, neraugoties uz visām atšķirībām, ir kopīgas pamatvērtības – demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, tiesiskais regulējums savu pilsoņu un vides aizsardzībai»

«Neuztver dzīves notikumus ne izteikti pozitīvi, ne negatīvi. Tos vajag pieredzēt un no tiem mācīties,» Robija Šarmas vārdus no grāmatas Mūks, kurš pārdeva savu ferrari atstāsta Aigars Pētersons.

«Pretdarbības dēļ mūsu zinātniskā pieeja Salaspils nometnes jautājumam nemainīsies,» teic Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Trīs vēstures doktori – Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs un Rudīte Vīksne – ir sarakstījuši fundamentālu pētījumu Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne, 1941–1944.

Atrodos Siguldas Valsts ģimnāzijas vecāko klašu audzēkņu vidū. Viņiem tā ir audzināšanas stunda, man – tikšanās ar jauniem cilvēkiem, kam Atmoda un barikādes šķiet kā pasaka, kuru viņu vecāki bērnībā par maz viņiem stāstījuši, kaut arī gandrīz visi bijuši uz barikādēm: roku paceļ teju visi audzēkņi, kad viņiem tiek vaicāts, vai vecāki piedalījušies 1991. gada janvāra barikāžu notikumos. Atmoda šiem jauniešiem ir tikpat sena pasaka kā teiksma par Lāčplēsi: atšķirība vien tā, ka Spīdola un Laimdota nestāv viņu acu priekšā, ar viņiem sarunājas cits, pilnīgi reāls un «aptaustāms» pasaku tēls, kas nācis no laikiem, kad viņu vēl nebija pasaulē.

Pēc pozām, kurās nostājušās šobrīd valdošās partijas, var secināt, ka patiesībā neviens nekādu valdību veidot negrasās: vienai partijai kāja uz «sarkanās līnijas», otra atsakās atbalstīt valdību ar «rižo lapsu», trešā piedraud, ka nepiedalīsies tādā valdībā, kurā nebūs otrās partijas, tad savukārt no pirmās partijas atšķēlies kreiso liberāļu sešnieks skraida pie trešās partijas, lai izlūgtos ministra amatu, jo citādi neatbalstīs tās premjera amata kandidātu, bet tajā laikā otrā partija cīkstas ar pirmo – kurai pienāksies lielāka bļoda uz saimes galda... Un tā tālāk.

Tas notika pirms 25 gadiem, naktī uz 13. janvāri, Viļņā. Padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.

Raimonda Paula astoņdesmit stundu dziesmu maratons, kas sākās sestdien un beigsies Maestro dzimšanas dienas naktī pulksten divpadsmitos, atgādina, cik dažāds ir šis cilvēks.

«Es noteikti atkal ietu uz barikādēm, ja vajadzētu aizstāvēt Latviju un tās brīvību,» teic kāds kungs. Bet pēc klusuma mirkļa piebilst: «Protams, es neaizstāvētu tādus politiķus, kādi šodien pie stūres.

Jānis ir vienādi kaismīgs, kad runā par Atmodu, barikādēm, raidījuma Labvakar laikiem un par šodienas ētera cīņām, kurās piedalās latviskas radio vides un kremliskas radio vides aizstāvji. Bet viņš kļūst apcerīgi sentimentāls, kad sāk stāstīt par sava mazā, deviņus mēnešu vecā dēlēna Olivera panākumiem TV pults apgūšanā. Apcerīgums pāriet gadskārtu viedumā, kad Jānis secina: lielie bērni aizlido katrs savās gaitās, mazais – paliek. Pagaidām paliek.

Intervija ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu: par Ventspils izaugsmi, ja to nebremzētu Ostaps Benders, par ES sankciju un Eiropas Padomes prezidentūras negatīvo ietekmi uz Latviju, par Vienotības neārstējamo slimību, par valdības krīzi un imigrantu iespējām sagraut Eiropas Savienību.

«Zini, taksisti sarunājoties teica – ka tik Solvita nebūtu premjerministre, pats dzirdēju,» gadumijas virtuves sarunu šovā brīdinoši noteica kāds politikas vērotājs. Nu, ja pat taksisti satraucas par to, kas notiks, ja Solvita dabūs valdības ruļļus savās rokās, tad lieta ir pavisam nopietna. Tā kā bija jau aptaujāti viņļaužu dārznieki, direktoru padomes rakstveži un kaut kādas tur ministrijas manteļu padevēji, bilde, kā mēdz teikt, rādījās gluži klāra: neviens, atkārtoju – neviens! – nevēlējās Solvitu par valdības vadītāju. Taksisti kļuva par nevēlēšanās kausa pēdējo pilienu, un protests pret, tautas vārdiem runājot, «rižo lapsu» vēlās pāri malām, duļķojot līdz tam brīdim kristāldzidro politikas notekūdeni.

Kaut kur augstu debesīs ir paslēpies sniegs. Aizmigusī zeme bez sniega nespēj atspoguļot gaismu, kas mums tik nepieciešama. Vien šaura un zema saules švīka mirklīgi uzplaiksnī virs horizonta, lai atkal nogrimtu pēcpusdienas tumsā. Neko mēs tik ļoti negaidām kā gaismas atgriešanos. Saulgrieži nāk kā atpestīšana, kas ik dienu iepilina vienu gaismas lāsi mūsu dzīvošanas kausā. Bet ko darīt mums, kamēr kauss vēl tukšs?

Rietumi ir pieļāvuši destrukciju un haosu, kurā tagad dzīvojam. Tā uzskata mācītājs un bijušais iekšlietu ministrs, tagad organizācijas Cultural Bridges International prezidents Ēriks Jēkabsons. Vēl saruna risinājās par globālistu un starptautisko noziedznieku mērķu vienotību, kā arī par mums, par Latviju šajā civilizāciju sadursmju laikmetā.

Pateicoties modernajām tehnoloģijām, Okupācijas muzejā 10. decembrī interesentiem bija iespēja sarunāties ar jaunās grāmatas Caur velna zobiem. Vācu laiki šodien / 1941–1945 / Esejas un domas autoru, viņpus okeānam dzīvojošo trimdas vēsturnieku Andrievu Ezergaili.

Intervija ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri Jaunsleini: par netaisnīgo atalgojuma sistēmu, struktūrfondu nepieejamību, ceļu problēmām, imigrantiem un izmirstošo pierobežu.

«Mēs sen esam aizmirsuši komuņaku totālā deficīta laikus; nu nopērkams ir viss – no apenēm līdz deputātiem. Vienīgais deficīts – valsts budžetā.» Tas ir komentārs pie kārtējā raksta par tā dēvētajiem «Krauzes grozījumiem», kas paver durvis Krievijas propagandas brīvai ieplūšanai Latvijas radio telpā, mazinot valsts drošību. Armands Krauze, ZZS frakcijas deputāts un partijas valdes priekšsēdētājs, šoruden steidzamības kārtā rosināja glābt vairākas krieviski runājošas radiostacijas no pārejas uz apraidi latviešu valodā, kam būtu jānotiek 2016. gada 1. janvārī.