«Esmu putiniskā neoboļševisma režīma pretinieks jau kopš pirmajām Krimas avantūras dienām, esmu publiski uzstājies pret Krimas aneksiju, kā arī pret dienvidaustrumu Ukrainā izraisīto karu, kas ir noziegums gan pret krievu, gan pret ukraiņu tautu,» teic krievu disidents Dmitrijs Savins, kurš 2016. gadā Latvijā ieguva bēgļa statusu, nu dzīvo Liepājā, mācās būt par latviešu patriotu un aktīvi pauž viedokli savā videoblogā.
«Mani var pieskaitīt krievu nacionālās opozīcijas flangam,» iesāk Daniils Konstantinovs, politiskais aktīvists, kurš piedalījies Krievijas protesta akcijās, kas notika 2011./2012. gadā. Vēlāk viņš tika izsūtīts no Krievijas, tagad dzīvo un strādā Lietuvā.
Šodien - saruna ar abiem disidentiem.
Daniils Konstantinovs: - 2011. gadā pēc pirmā lielā mītiņa Par godīgām vēlēšanām mani arestēja, policijas nodaļā mani «apciemoja» specdienestu pārstāvis un piedāvāja sadarboties. Es atteicos. Pēc tam specdienestu pārstāvis paskaidroja, ka man šis atteikums beigsies ar cietumu vai nāvi. Pēc četriem mēnešiem sekoja arests, apsūdzot mani slepkavībā. Izmeklēšanu veica Krievijas Federācijas federālais drošības dienests, taču lieta izjuka, jo slepkavības brīdī es biju savas mātes dzimšanas dienā. Pēc divarpus gadiem cietumā, 2014. gadā, mani izlaida, taču pieprasīja pamest Krievijas teritoriju. Kopš tā laika atrodos emigrācijā. Sazinoties ar draugiem Lietuvā, dabūju Lietuvas vīzu, aizbraucu uz turieni un ieguvu bēgļa statusu. Tad, kad vēl atrados izmeklēšanas izolatorā, mani ievēlēja Krievijas opozīcijas koordinācijas padomē, kur atrados kopā ar Navaļniju un nu jau nelaiķi Ņemcovu.
Ja gribat dzīvot krieviski, brauciet uz Krieviju un būvējiet tur savu nacionālo valsti, kur jums neviens neliegs izmantot savu valodu
Dmitrijs Savins: - Lai arī cik savādi būtu, Boriss Ņemcovs toreiz ļoti palīdzēja.
- Savādi? Ņemcovs taču arī bija opozicionārs.
D.K.: - Mūsu uzskati atšķīrās. Boriss bija izteikts liberālis. Bet liberālis Krievijas izpratnē. Es savukārt esmu nacionālais demokrāts ar konservatīvu ievirzi. Un tomēr mūsu galvenais mērķis šajā attīstības stadijā bija Krievijas demokratizācija: esošā režīma demontāža, represīvo, ierobežojošo likumu atcelšana, vēlēšanu likumdošanas liberalizācija, partiju brīva reģistrācija un brīva opozicionāru pieeja politiskajai darbībai.
- Vai Krievijā ir iespējama demokratizācija?
D.K.: - Protams. Tā notiks tuvākajos gados. Putins un viņa režīms iet pretēji visas cilvēces attīstības gaitai kopumā. Putins kopā ar saviem līdzgaitniekiem ir tehniskā, zinātniskā, morālā progresa pretinieki. Paskatieties, kādā veidā Putins cīnās pret internetu: šī «cīņa» ir pretrunā ar laika garu. Bet ir skaidrs, ka laika gars beigu beigās uzvarēs šos tumsoņas. It sevišķi tāpēc, ka Krievijas jaunā paaudze nevēlas dzīvot tādos apstākļos. Tā nevēlas dzīvot aizvākotā bezgaisa telpā, viņi negrib būt varas ierobežoti, negrib dzīvot informācijas badā un nevēlas tikt ierobežoti cilvēktiesībās. Situācija Krievijā rada vēlmi pēc konkrēta dzīvesveida - pēc tāda, kas raksturīgs Rietumiem, arī Baltijas valstīm. Tāpēc skaidrs, ka Putins un viņa komanda ir nolemti iznīcībai. Jautājums tikai - kad un kā tas notiks. Situācijas maiņa var būt kā režīma lēna nožņaugšana, tā var būt arī pietiekami skarba pretspēku cīņa ar sekojošu režīma demontāžu. Protams, diktatūras var turēties ilgi, sevišķi tādas lēti populistiskas kā Putina diktatūra, kuru uztur specdienesti, tiesas un armija, izmantojot kaleidoskopisku retoriku. Tajā ietilpst pilnīgi viss, ieskaitot turēšanos vienlaikus pie cariskās Krievijas un Padomju Savienības vērtībām. Šīs vērtības tiek izmantotas atkarībā no situācijas, kāda nepieciešama konkrētajā brīdī, tādā veidā nodrošinot katra konkrēta sabiedrības slāņa lojalitāti.
- Daniil, kā pret jums izturas lietuvieši?
D.K.: - Lietuvieši mūs atbalsta vairāk nekā vietējie krievi. Un tomēr - kaut kāda viegla piesardzība ir, iespējams, tāpēc, ka esmu krievu nacionālists. Taču, laikam ritot, piesardzība sāk zust.
D.S.: - Manas attiecības ar latviešiem arī ir labas. Mācos latviešu valodu. Protams, ir bijuši daži ļaudis, kuri teica: nevajadzēja jums dot politisko patvērumu! Esmu pateicīgs Latvijai un latviešiem: manas attiecības ar šo zemi un cilvēkiem ir lieliskas, latvieši ir labestīgi un izprotoši. Spriežot pēc savas pieredzes, esmu pārliecināts, ka latviešiem un krieviem nekas netraucē saprast citam citu, jo mums ir daudz kopīgu saprašanās punktu. Savukārt tas konflikts, ko uztur Latvijai naidīgie mediji un politiķi, tiek uzturēts mākslīgi - pateicoties Maskavai. Latvijā man patīk gluži personisku iemeslu dēļ: esmu introverts, un latvieši arī tādi ir.
- Kā vērtējat «krievu partijas» un tās līderu - Ždanokas un Mitrofanova - centienus sagrūst ar pierēm latviešus un krievus uz krievu skolu aizstāvības altāra?
D.S.: - Es nevaru apgalvot, ka esmu stāvā sajūsmā par izglītības reformu, jo tā, manuprāt, tiek pārāk politizēta, un būtu labāk, ja tajā mazāk jauktos politiķi, bet vairāk strādātu pedagogi. Latvijā jābūt vienotai skolu sistēmai, kurā etnisko mazākumtautību pārstāvjiem ar etnokulturālo komponenti tiktu dota iespēja saglabāt savu identitāti. Latvijā tā ir norma: neatkarīgi no etniskās piederības zināt vismaz trīs valodas - latviešu, krievu un angļu. Bērniem un jauniešiem ar to nekādu problēmu nav. Problēmas ir cilvēkiem, kam krietni pāri 60, bet diez vai viņi grasās mācīties skolās. Konflikta un antagonisma situācija izslēdz normāla, konstruktīva dialoga iespēju. Dibinām Krievu pilsoniskās sabiedrības veicināšanas un krievu emigrantu atbalsta asociāciju (AREM), kurā plāno apvienoties Latvijai lojāli krievi un personas, kas iestājas pret Krievijas politisko režīmu. Ar tās palīdzību ceram veidot platformu dialogam, arī izglītības jautājumos.
- Kāda ir lielākā problēma latviešu un krievu attiecībās?
D.S.: - Acīmredzot divkopienu sabiedrība, kas joprojām saglabājas, tāda segregācija light, un tā ir uztveres un dzīves vērtību atšķirība. Kamēr jauksim jēdzienus «padomju» un «krievu», tikmēr no antagonisma neizvairīties. Latvijā ir bijusi padomju okupācija, un ikviens cilvēks, kas sevi asociē ar Padomju Savienību un morāli atrodas padomju pozīcijās, pasniedz sevi kā okupantu. Un tā ir viņa izvēle. Šajā paradigmā nav laba risinājuma. Bet ja mēs runājam par tiem īstajiem krieviem, kuriem aiz muguras ir tūkstošgadu vēsture, kopsaucēju var gūt. Tad latvieši nejutīs draudus no krievu puses, savukārt krievi būs pilnībā integrēti latviskajā - sociālajā un kultūrvidē, tajā pašā laikā saglabājot savu kultūras identitāti. Un ceļš uz šo savstarpējo sapratni iet caur indīgā padomju mantojuma noliegumu. Var jau teikt: mēs taču izaugām padomju vidē! Bet, piedodiet, ja bērnībā koki bija lielāki un plombīrs - garšīgāks, tas nenozīmē, ka gulaga nometnes - tas ir labi, ka politisko brīvību neesamība - tā ir norma, bet diktatūra un totalitārisms - tas ir kaut kas tāds, ko var attaisnot ar garšīgu plombīru. Neviens nenoliedz bērnības atmiņas un cieņu pret senčiem, bet ar to nevar attaisnot okupāciju, teroru un totalitārismu. Mums, krieviem, - ja mēs gribam virzīties uz priekšu - ir jāsaprot, ka šis staļiniskais totalitārisms pirmām kārtām bija krievu tautas ienaidnieks, un tas mums jānosoda tieši mūsu senču dēļ. Šajā kontekstā mums un latviešiem var izveidoties laba savstarpēja sapratne. Savukārt uzturēt pustukšas krievu skolas kaut kādā savādā anklāvā, kas eksistē Latvijā un vienlaikus strādā pret Latviju - tas neveicina integrāciju.
- Kas notiek ar krievu skolām Lietuvā?
D.K.: - Lietuvā nav tādu kaislību kā Latvijā: tur nav tik daudz krievvalodīgo. Krievu kopiena ir neliela, dekoncentrēta. Lietuvieši nejūt draudus no šīs kopienas puses. Ir atomstacijas pilsēta Visagina, kas ir tīri krievu pilsēta un kurā viņi kategoriski atsakās runāt lietuviski. Tās iedzīvotāji apzināti iedzen sevi tādā kā sociālajā geto. Es uzskatu, ka dzīvot valstī un nezināt titulnācijas valodu - tas ir nejēdzīgi.
D.S.: - Bet Krievijā notiek tas pats! Tie miljoni tadžiku un uzbeku, kas pārpludina Krieviju, nezina krievu valodu. Un tas būtu stulbi: pieprasīt, lai iebraucēji Krievijā mācās krievu valodu, bet mēs, dzīvodami, piemēram, Latvijā, pieprasītu, lai arī šeit visi runā krieviski, mēs nemācīsimies latviski!
D.K.: - Starp citu, iebraucēji no dienvidiem Krievijā ir ļoti agresīvi, ja viņus uzrunā krieviski.
D.S.: - Protams, migranti no Uzbekistānas lauku apvidiem stipri atšķiras no Luksemburgas programmistiem... Pēterburgā netālu no metro stacijas Gorkovskaja atrodas mošeja, un vakaros sievietēm tur garām labāk neiet. Taču valsts politikas virziens ir pastiprināt migrāciju.
- Kāpēc? Tas taču ir absurds.
D.S.: - Putina vara ir krievu tautas ienaidniece. Ar migrantiem ir daudz vieglāk izrīkoties, jo migrants ir beztiesīgs vergs, kurš ēdīs savas nūdeles, gulēs zem auto un skandinās, ka Putins - tas ir labi.
D.K.: - Krievijas vara nepārtraukti cīnās ar krievu tautas nacionālo pašapziņu, kas cenšas izrauties no padomju domāšanas valgiem. Varai krievu tauta patiesībā nav vajadzīga. Vara ir ieinteresēta lēta darbaspēka ievešanā, jo tas ir izdevīgi.
D.S.: - Bet šāda verdzība ir izdevīga tikai īsā laika periodā. Lētā darbaspēka migrācija palēnina jebkuru progresu.
D.K.: - Protams. Saskaldītu, neizglītotu masu daudz vieglāk pārvaldīt nekā konsolidētu nāciju, kas apzinās savu mērķi.
- Dmitrij, jums kā krievam it kā būtu vajadzējis nodibināt kontaktus ar Latvijas vietējām krievu organizācijām, bet jūs to nedarījāt. Kāpēc?
D.S.: - Latvijas it kā krievu kopienas it kā vadītājiem nav vajadzīgi spēcīgi, veiksmīgi, integrēti krievi, viņiem vajadzīgi garā nabadzīgi, naida pilni, nepārliecināti un vēsturē apmaldījušies krievi, kurus vienkārši izmantot saviem mērķiem. Šie «vadoņi» klaigā, ka visi apkārt ir rusofobi, taču īstie rusofobi ir viņi paši, jo ar lieliem panākumiem dzen zemē tos pašus krievus, tā veidojot vietējo «Krievijas federāciju», tāpēc Putins viņiem ir mīļais tēvs. Mēs cīnījāmies pret putinismu mūsu dzimtenē, un būtu dīvaini, ja mēs, tagad dzīvodami ārpus Krievijas, pēkšņi sāktu to atbalstīt.
D.K.: - Es varu pateikt vietējiem krieviem: Padomju Savienības vairs nebūs, jums jāsāk domāt, kā virzīties tālāk. Ja jūs gribat dzīvot atjaunotajās nacionālajās valstīs, jums būs jāsamierinās ar to, ka ir valsts valoda un ka titulnācijai (valstsnācijai) ir sava dominējošā attīstības līnija, ar kuru jārēķinās. Ja gribat te palikt, jums vajadzēs integrēties - nevis asimilēties! - šajā sabiedrībā. Ja gribat dzīvot krieviski, tad brauciet uz Krieviju, dzīvojiet tur krieviski un būvējiet tur savu nacionālo valsti, kur jutīsities komfortabli un kur jums neviens neliegs izmantot savu valodu... Diemžēl vietējie krievi joprojām nespēj saprast, kur viņi dzīvo. Iespējams, Krievijas televīzijas iluzorajā pasaulītē. Es jūtos kā krievs, un es vēlos, lai Krievija kļūtu demokrātiska valsts, bet man nav skaidrs, kāpēc man būtu jācīnās par krievu valodu ārpus Krievijas...
- Kā jūs domājat, vai Aleksandrs Navaļnijs Krievijā spēs kaut ko mainīt?
D.K: - Viss atkarīgs no scenārija, kādu tur izspēlēs. Bet domāju, ka perspektīvas ir. Pirmkārt, viņš nav sevi apgrūtinājis ar kaut kādu konkrētu ideoloģiju, viņš izmanto jebkuru politiskās paletes krāsu. Viņš ir pietiekami harismātisks, krievs, un nekautrējas no tā. Viņš ir jauns - atšķirībā no saviem oponentiem. Viņš nav padomju internacionālās ideoloģijas mantinieks. Mēs ar viņu sadarbotos, bet pagaidām - tā kā esam izraidīti no Krievijas - to nevaram izdarīt.
- Bet kaut ko taču jūs varat darīt, kaut arī esat ārpus dzimtenes?
D.S.: - Protams, jā. No Krievijas ir grūti iegūt patiesu informāciju, taču mums ir svarīgi informēt par Krievijā notiekošo Latvijas iedzīvotājus, kā arī parlamentu un valdību. Atrodoties emigrācijā, var veikt gan informatīvo, gan tiesību aizsardzības darbu. Taču ir kāds «bet». Starp politemigrantiem gadās pa melnajai avij: piemēram, Igaunijā tika aizturēts kāds politiskais emigrants, kuru pieķēra sadarbībā ar Krievijas drošības dienestiem. Tas meta ēnu uz citiem politiskajiem bēgļiem, tostarp arī uz mani. Un vēl. Baltijas valstīs dzīvojošajiem Krievijas disidentiem vairāk jāsadarbojas, lai efektīvāk cīnītos pret Putina politikas ekspansiju.
- Kā vērtējat 9. maija «atrakcijas», kas ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā sāk notikt nebijušos apmēros?
D.K.: - Daudziem krieviem 9. maijs ir nozīmīga diena, jo gandrīz katrā ģimenē kāds ir bijis saistīts ar karu. Bet man nepatīk, ka šo dienu pārvērš par valsts politikas un valdošā režīma nostiprināšanas instrumentu. Šī diena pārvēršas par savdabīgu mirušo kultu, un šādā veidā tiek atbalstīts «mūsu tautu tēvs un vadonis» - Putins. Man nepatīk, ka 9. maijs ir jaukšanās citu valstu iekšējās lietās. Patiesībā
9. maijs ir skumju un sēru diena. Ir taču gājuši bojā desmitiem miljonu cilvēku. To visu svinēt - tas ir aplami. Mani senči, kuri atradās Ļeņingradā blokādes laikā, pēc tam šo dienu nesvinēja. Šī 9. maija uzspēlētība ir pilnīgi nevietā.
D.S.: - Ja šajā dienā vienkārši pieminētu bojā gājušos, ietu uz baznīcu un lūgtos par viņiem, es saprastu. Konservatīvu uzskatu cilvēkiem cieņa pret bojā gājušajiem karavīriem - neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karoja - tas ir normāli. Bet mēs redzam, ka gan Krievijā, gan arī Latvijā viss, kas saistās ar 9. maiju, ir pārvērsts par padomju neorevanšisma propagandas ieroci, turklāt ģimeņu kara piemiņa ir burtiski nolikta kalpot propagandai, tā ir padarīta par polittehnoloģijas instrumentu, un tas ir amorāli. Ar to es nevaru samierināties, un to es varu nosaukt tikai tā - Okupantu diena, un šo nosaukumu ir izvēlējušies paši propagandisti. Būtu savādi, ja latviešu sabiedrībā šī diena raisītu sajūsmu.
