Ko publicēt, ko – izmest mēslainē?
«Armands Puče ir oficiāli izšķīries no sievas» – 26. jūnijā vēstīja virsraksts portālā delfi.lv. Pārsteidzošā ziņa lika ieskatīties tekstā, bet tur saprotamā latviešu valodā rakstīts: «Žurnālista Armanda Pučes un viņa sievas Everitas laulībā oficiāli noslēgts laulību līgums par visas mantas šķirtību.» Oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis nodrukāts, ka ieraksts par visas mantas šķirtību veikts pirms Jāņiem – 21. jūnijā. Mūsu kolēģis, sporta žurnālists, vairāku grāmatu autors Armands Puče nav bijis vārdos bagāts ar stāstiem par savu ģimenes dzīvi, taču no skopām replikām zināms, ka ar Everitu bijis pazīstams kopš pirmās klases, bet apprecējušies 18 gadu vecumā.
Nu viņiem ir divi pieauguši bērni, aiz muguras - laulībā pavadīti 30 gadi, daudz pārdzīvojumu un pārbaudījumu, kā arī... portāla delfi.lv izcili gudrais rakstiņš, ko pat par apmelojumu grūti nosaukt - drīzāk to var nodēvēt par intelekta pērli, kas tikai apliecina tīmekļa neierobežotās iespējas aplikt cilvēku ar mēslu briketēm līdz tādai pakāpei, ka pat acis vairs pāri tām neredz. Nez, cik augstskolas beigušam ir jābūt raksta autoram (kuru, starp citu, pie šī šedevra nevar atrast), lai rezumētu, ka laulības līguma slēgšana nozīmē laulības šķiršanu. Taču tas faktiski nav galvenais, jo rakstītāju (es pat nesaku - žurnālistu) un redaktoru «meistarība» skar kaut ko pilnīgi citu, un šis skārums nav vienkārši aplamu ziņu nenozīmīgas sekas.
Iespējams, rakstītājiem augstajās skolā nav mācīts, ka publicēts vārds vai apgalvojums tieši un konkrēti iedarbojas uz personu, uz ko tas ir attiecināts.
Taču ir arī cita iespēja: varbūt, ka ir mācīts - jo vairāk klikšķu, jo populārāks portāls (raksts, replika utt.). Un tā vieglas uztveramības portāli, pateicoties melīgiem (vai muļķīgiem) virsrakstiem, sakrāj milzīgu skaitu klikšķu, kas liecina par popularitāti. Protams, tikpat vieglu. Bet cilvēks - šajā gadījumā konkrēti Armands Puče - ir apmelots. Kāds, protams, tikai iezviegs, sak, kas tad tur, nu, uzrakstīja, ka izšķīries, nu un tad? Tomēr runa nav par viegli aizmirstamu kļūdīšanos, runa ir par cilvēka reputāciju. «Esmu pieaudzis cilvēks ar savu pašcieņu un dzīves principiem. Mēs ar sievu esam bijuši kopā 30 gadu, un mēs būsim kopā arī nākamos trīsdesmit. Bet pēc šīs «publikācijas» raud sieva un bērni, neviens neko nesaprot. Protams, ka ģimeni es spēšu nomierināt, bet kā mani vērtēs un kā uz mani skatīsies cilvēki, kuriem es gribu kaut ko pavēstīt savā žurnālista profesijā? Kā uz nenopietnu apkārtstaiguli, kuram ģimene nebūt nav galvenais?» spriež Armands Puče. Protams, arī komentāri un vērtējumi pie delfi.lv «raksta» bija atbilstoši un «apkārtstaigulis» bija maigākais no tiem.
Pēc neilga laiciņa - pēc tam, kad Armands Puče portāla vadībai bija piesolījis tikšanos ar advokātu - virsraksts tika nomainīts uz «Armands Puče ar sievu oficiāli noslēguši laulību līgumu». Bet tas jau vairs neko nemainīja: «ģimenes pametējs» jau bija nospārdīts. Vai publikācijas autors (autore) ir uzrakstījis atklāsmi ar virsrakstu «Es meloju lasītājiem, piedodiet!» - nav manīts. Taču viedoklis, kuru radīja publikācija, ir palicis. Vai šādu publikāciju pieskaitīt feikziņām, proti, apzināti veidotām melīgām ziņām, ar kurām tiek ēdināti nekritiski lasītāji? Diez vai. Šis bija tipisks zināšanu trūkuma produkts, nabadzīgā valodā un ar kārnu izdomu uzrakstīts. Bet diemžēl tāds, kas ir radījis sekas.
Šim internetnotikumam ir divas puses. Pirmā - par ko jau minēju, proti, cilvēka reputācijas riski. Otrā - daudzu rakstītāju zemais profesionālais līmenis savienojumā ar nepamatotām ambīcijām (es varu ietekmēt sabiedrisko domu!). Bet tā nav sabiedriskā doma, ko ietekmē šie vāji izglītotie autori. Tā ir sabiedrības daļa, kas atrodas tādā pašā līmenī kā viens otrs rakstītājs, un, pateicoties sociālajiem tīkliem un to dotajām iespējām brīvi un nesodīti izteikties, abas puses ir apmierinātas ar savu varonīgo darbību: vieni - rakstot savus šedevrus, otri - tos komentējot.
Ar šo paskābo atziņu varētu arī finišēt, tomēr ir vēl kāds aspekts. Proti, interneta portālu redaktoru atbildība. Vai redaktori nekontrolē to, kas nonāk tīmeklī? Vai tiešām visas drazas ir tiesīgas iegūt publicitāti? Vai tas nav arī pašu portālu reputācijas jautājums - ko publicēt un ko izmest mēslainē?