Kam pieder autortiesības uz 100gades svarīgāko - valsts dibināšanas sapulces - vienīgo foto?
Katrs leģendārs mākslas darbs apaug ar teikām. Tas pats notiek ar fotogrāfijām, kas, izturējušas laika pārbaudi, atnāk pie mums un paliek šodienā. Protams, mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī fotogrāfs Vilis Rīdzenieks radīja bildi, kas apliecina mūsu valsts tapšanas brīdi. Par to 2008. gadā uzņemta spēlfilma Vienīgā fotogrāfija (režisore Brigita Eglīte), kuras veidošanai valsts kultūrinstitūcijas (Kultūras ministrija, Nacionālais kino centrs u.c.) nepiešķīra ne santīmu. Beigu beigās, kad filma gandrīz jau bija gatava, Valsts Kultūrkapitāla fonds pamodās un atvēlēja tai 7000 latu, kas, dabiski, bija piliens vajadzību jūrā.
Bet ne par to mūsu dziesma. Filma sanāca sirsnīga un reizē intriģējoša. Gluži kā visi simt gadu senie notikumi, kurus mēs mēģinām restaurēt savas izpratnes robežās, cienot vēsturi un cilvēkus, kuri to ir radījuši. Tāpat arī Vilis Rīdzenieks, kura dzīvesstāsts, izrādās, nebūt nav beidzies 1962. gada 13. novembrī, viņam aizejot Aizsaulē. Arī viņa leģendārais darbs - Latvijas Republikas dzimšanas brīdis, kas piefiksēts Rīgas pilsētas Otrajā (tagad Nacionālajā) teātrī - ir ar turpinājumu šodienā.
Kļūst par fotogrāfu
Vilis Rīdzenieks ir dzimis 1884. gada 15. decembrī Jaunžagarē, Krievijas cara armijas zaldāta Krišjāņa Rīdzenieka un Doras Rīdzenieces ģimenē. Kamēr dzelzslietu tirgotāja Krišjāņa nopelnītā naudiņa izšķīda krogā, tikmēr dēls Vilis arvien vairāk pieķērās mātei, apņemoties, ka izglītība un gara gaisma būs svarīgākās viņa dzīvē. 1900. gadā Šauļu ģimnāzijā Vilis nolika abiturienta eksāmenus, pēc tam strādāja pastā. Jauneklis aizrāvās ar 1905. gada idejām, un viņš tika cara ohrankas apcietināts. Cara manifests gan līdzēja viņa atbrīvošanai, un tomēr, sagaidot soda ekspedīcijas, Vilim nācās slēpties. Viņš pieņēma citu vārdu un uzvārdu - Aleksandrs Mednis - un aizbrauca uz Pēterpili, kur sāka strādāt par kurjeru tolaik slavenā galma fotogrāfa Aleksejeva darbnīcā. Tur viņš arī apguva fotomākslas pamatus, līdz 1908. gadā atgriezās Rīgā...
Drīz vien viņš iepazinās ar Mariju Vāveri, un viņi abi uzsāka kopējās dzīves gaitas. Taču apprecēties viņi nevarēja, jo Vilis joprojām dzīvoja ar savu iepriekš pieņemto segvārdu. Marija bija gudra sieviete: viņa ļāva, lai Vilis ir patstāvīgs, tālab pārdeva sev piederošo beķereju un maizes ceptuvi, par iegūto naudu iegādājoties Ventspilī fotodarbnīcu Konkurencija (tāds bija iepriekšējā īpašnieka izdomātais nosaukums). Piecus gadus Vilis nostrādāja Ventspilī, ar riteni izbraukāja jūras piekrasti, radot daudzus skaistus ainavu foto. Viņš iestājās Viskrievijas Fotogrāfu biedrībā un piedalījās Maskavā rīkotās izstādēs, un ainavu kolekcija guva lielus panākumus: Vilis 1911. gadā šajā izstādē tika apbalvots ar zelta medaļu.
Ordenis Rīdzeniekam
1915. gadā Marija nopirka telpas Rīgā, Vaļņu ielā 19, nodēvējot jauno darbnīcu par Klio (sengrieķu mitoloģijā - mūza). Iespējams, ka Marija tiešām bija viņa mūza: visus darbus Vilis radīja kopā ar Mariju, faktiski organizējot fotomākslinieka darbu. Vilis strādāja ar milzīgu enerģiju, turklāt viņš Pirmā pasaules kara laikā bija inženieru nodaļas fotogrāfs Rīgā un Latgales divīzijas štāba fotogrāfs. Kad beidzās karš, viņa darbnīca kļuva par iecienītu un prestižu vietu, uz kuru fotografēties devās ievērojami ļaudis - Marija uzturēja kontaktus ar slavenībām, kuras Vilim vajadzēja fotografēt, nereti viņus grimēja un ķemmēja, pat izvēlējās rakursus, no kādiem viņus bildēt... 1924. gada 16. decembrī Vilis un Marija saņēma apsveikuma karti ar ierakstu: «Mūsu jaukam, labsirdīgam, allaž izpalīdzīgam vaŗdos, darbos un padomos, cītīgam līdzstrādniekam - meistaram un līdz ar to arī meistarienei sirsnīgākais sveiciens un mīļākais rokas speidiens darba jubilejā. Taisat Latvijas skatus, Latvijas vīrus un zeltenes, lai Jaunākām Ziņām un Atpūtai ir ko drukāt.» Kartīti bija parakstījuši Emīlija un Antons Benjāmiņi, Emilis Melngailis un citi.
Darbs fotoateljē Klio nebija vienīgais pienākums: Rīdzenieks fotografēja valstiski svarīgus notikumus, citu valstu vadītāju vizītes Latvijā - 1929. gadā tapa fotogrāfijas ar Zviedrijas karaļa Gustava V vizīti, tāpat viņš pavadīja Latvijas valstsvīrus ārzemju vizītēs, piemēram, viņš fotografēja prezidenta Jāņa Čakstes vizīti Somijā. Rīdzenieks neskopojās arī dalīties ar savu pieredzi: viņš apmācīja jaunos fotogrāfus, strādāja Krišjāņa Barona Tautas augstskolā par pasniedzēju, atvēra privātus Foto kursus amatniekiem. Prezidents Kārlis Ulmanis 1938. gadā atjaunoja Kurzemes hercoga Frīdriha Vilhelma dibināto pateicības ordeni Atzinības krusts ar devīzi Goda prāta ļaudīm un, appzinājis Viļa Rīdzenieka milzīgo darbu Latvijas fotomākslas attīstībā, piešķīra šo apbalvojumu arī Vilim Rīdzeniekam.
Ne tikai palīdze
Vilis Rīdzenieks oficiāli apprecējās ar Mariju tikai 1927. gadā, par ko liecina izraksts no Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas laulību reģistra 1927. gada 2. septembrī. Bet līdz tam laikam jau daudz kas bija noticis. Marijas vecākā māsa Sofija 1918. gadā nomira ar sirdstrieku, un Vilis kopā ar Mariju nolēma paņemt audzināšanā viņas meitiņu Austru, kurai tolaik bija 12 gadu. Vēl bija jaunākā māsa Jūlija, ar kuras mazmeitu Daci Kudiņu mums būs lemts iepazīties mazliet vēlāk...
Viļa un Marijas laimīgās laulības mūžs nebija ilgs: 1935. gada 27. septembrī Rīgas otrajā slimnīcā pārstāja pukstēt Marijas sirds. Nāves cēlonis: kreisās nieres akmeņi un abscess. Bēdām nebija ne gala, ne malas. Rīdzenieks drīz vien pārdeva abu izloloto darbnīcu.
1941. gadā Vilis apprecējās otrreiz - ar Olgu Ošu, kurai no iepriekšējām attiecībām bija meita Atala, dzimusi 1926. gadā. Nav zināms, kādā veidā jaunā sieva ietekmēja Vili, taču Marijas māsasmeitai Austrai, kuru Vilis bija audzinājis kopā ar pirmo sievu, tika palūgts aiziet... Sākās karš, un līdz pat šai dienai Marijas māsas Jūlijas pēcnācējiem nekas nav zināms par Austru. Marijai ir bijusi dienasgrāmata, kurā, iespējams, bija rakstīts gan par Austru, gan citiem tuviniekiem un fotoateljē klientiem, taču Atala - kā pati apgalvoja - šo dienasgrāmatu bija sadedzinājusi. Iespējams, tāpēc, ka juta savas mātes kluso greizsirdību uz aizsaulē aizgājušo Mariju, kura Vilim bija ne tikai palīdze, ne tikai fotogrāfe, bet arī īsta mūza.
Fotogrāfijas glābšana
Protams, Vilis Rīdzenieks saprata, ka fotogrāfija, kuru viņš uzņēmis 1918. gada 18. novembrī, padomju okupācijas gados var viņam un viņa ģimenei maksāt dzīvību. Tāpēc viņš kopā ar Olgu izlēma, ka fotogrāfija ir jāpaslēpj. Un paslēpa arī: ar klīsteri uzlīmējot tai virsū avīzes, bildes ar Staļina foto un citas ģeķības. Vēlāk, kad pie varas nāca Hruščovs, arī viņa portrets dabūja vietu uz nenovērtējamās fotogrāfijas... Aplīmēto lielformāta fotogrāfiju (119 x 158 cm) turpmākajos gados nēsāja no dzīvokļa uz dzīvokli, iespējams, glabāja arī kaut kur laukos. Jo bija bail par savu drošību. Līdz beidzot atnāca trešā Atmoda.
1989. gada rudenī, nemākulīgi noņemdami aplīmējumus, mantinieki divās vietās sabojāja fotoemulsiju. Arī rāmis bija bojāts, pārnaglots, izkustējies. Un tomēr tajā pašā rudenī izstāžu zālē Arsenāls, kur notika izstāde par godu fotogrāfijas 150 gadu jubilejai, pēc mantinieku piekrišanas tika nolemts apskatei izlikt arī slaveno Viļa Rīdzenieka darbu - tieši tādā stāvoklī, kādā tas ieraudzīja jauno dienasgaismu.
Olga Rīdzeniece šķīrās no fotogrāfijas ar dramatiskas aktrises «piesitienu». Vēlāk viņa skaidroja, ka bildei «nevar būt nekādas cenas, jo tā nav pārdodama». Taču nākamajā teikumā viņa atklāja, ka par glabāšanu vēloties saņemt 18 000 rubļu. Toreiz par tādu naudu varēja nopirkt trīs automašīnas - žiguļus. Tātad bilde nemaksāja neko, bet glabāšana - trīs žiguļus? Skaidrs, ka valstij tāda nauda neatradās. Nokaulējis trīs tūkstošus rubļu, par fotogrāfijas glabāšanu samaksāja fotogrāfs Gunārs Janaitis. Oriģinālfotogrāfija tika nodota Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam.
Kam pieder autortiesības?
Pagāja neilgs laiks, un 1994. gadā autortiesības uz Viļa Rīdzenieka darbiem nostiprināja viņa audžumeita Atala IndriksoneRīdzeniece. «Tā kā mēs, trīs māsas - es, Baiba un Māra - zinājām, ka Atala pārtiek no šīm autortiesībām, pretenzijas necēlām,» iesāk Dace Kudiņa, Marijas Rīdzenieces māsas Jūlijas mazmeita. «Bet tagad mums nav skaidrs, kāpēc šīs autortiesības pārgāja pie būtībā svešiem cilvēkiem - pie Jāņa un Marijas Ulpēm. Tūdaļ, 2018. gada 8. jūlijā, paies gads, kopš Atala ir mirusi, bet visi muzeji runā par viņu tā, it kā viņa būtu dzīva. Pirms vairākiem gadiem Atala bija noslēgusi līgumu un uzrakstījusi testamentu par labu vijolniekam Valdim Zariņam un viņa meitai Ilzei. Tad viņa pēkšņi pārdomāja (laikam jauno mantinieku iespaidā) un piespieda Zariņu šo līgumu lauzt, kaut arī viņi kādus trīsdesmit gadus bija kopuši Atalu un izdevuši kopšanai daudz naudas. Zariņa kungs nespēja samierināties ar tādu netaisnību, un varbūt tieši tādēļ šā gada 30. aprīlī viņš aizgāja Viņsaulē... Bet man pašai visvairāk sāp tas, ka Viļa otrā sieva Olga ir visu uztaisījusi tā, it kā mana vecmāmiņas māsa - Marija - vispār nebūtu bijusi.»
Dace Kudiņa uzskata, ka autortiesības uz visu Viļa Rīdzenieka arhīvu pieder viņai un māsām - vienīgajām, kuras ir radnieciskās saitēs ar leģendāro fotogrāfu. Ko darīt ar šīm autortiesībām? Dace Kudiņa teic: «Es gribētu tās uzdāvināt valstij.» Ar māsām par to vēl gan nav runāts. Tas vēl ir ilgs process, jo noskaidrot šo situāciju nāksies juristiem, un Dace Kudiņa cer, ka tādi atradīsies.