Profesore Lazdiņa: Cilvēks dzīvo tekstos
 
BEZ PRIMITĪVISMA. «Bērnā ir iekšējā gramatika, kas ir iedzimta. Mums ar bērnu nav jārunā primitīvā uci-puci valodā, mums jāļauj viņam uzdot jautājumus, mums ar viņu jārunā kā ar līdzvērtīgu cilvēku. Tad attīstīsies viņa valoda,» uzskata Sanita Lazdiņa ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Sanita Lazdiņa ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore, projekta Skola 2030 valodu jomas vecākā eksperte, kas vada latviešu valodas darba grupu.

Viņa nepiekrīt sociolingvistes, vadošās pētnieces Dr. Vinetas Poriņas viedoklim, kas 8. maijā tika publicēts Neatkarīgajā. Vineta Poriņa uzskata, ka projekts Skola 2030, kas ir reforma un kas paredz pilnveidot mācību saturu, patiesībā veicina latviešu valodas un literatūras marginalizāciju, vienkāršāk sakot - tas ir kaitīgs.

Sanita Lazdiņa mēģinās šo uzskatu mainīt.

- Izskaidrojiet, lūdzu, nezinātājiem, kas ir Skola 2030?

- Tas ir projekts, kura laikā tapušās idejas izglītības iestādēs ir plānots ieviest ar 2018. gada septembri, proti, ar pirmsskolas posmu, un tad pēc 12 gadiem šie bērni beigs vidusskolu. Tā arī izveidojās nosaukums Skola 2030, lai gan projekta oficiālā nosaukuma pamatā ir minēta kompetenču pieeja. Saturiski - jaunās idejas nav nemaz tik revolucionāras, par kādām viens otrs tās uzskata, drīzāk process ir evolucionārs. Pētot 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu valodas mācību metodiku, pamanīju, ka jau tajā laikā ir uzsvērts, ka valodas mācīšana jāsaista ar reālo dzīvi, ar bērnu interesēm un viņiem tuvāko apkārtni. Kārlis Dēķens, latviešu pedagogs un politiķis (1866-1942), uzskatīja, ka latviešu valodas vingrinājumos nevajadzētu likt saturā nesaistītus teikumus, tie ir jāpakārto vienam tematam. Tālāk, godājamo Endzelīna un Mīlenbaha laikā, viņu izdotajā Latviešu valodas mācībā skolēnu mācībās ienāk akadēmiskums, kas vairāk «piestāv» filoloģijas studentiem. Padomju laikā latviešu valodas mācīšanās ar saturu tika apaudzēta vēl vairāk. Savukārt pēdējo divdesmit gadu laikā parādījās idejas un tendences, kas tika pieteiktas jau aptuveni pirms simt gadiem. Es daudzām lietām redzu turpinājumu. Ir jāturpina labās tradīcijas, sasaistot ar mūsdienu bērniem un kontekstu.

- Kā tad šodien skolās māca latviešu valodu un literatūru? Man savulaik viss bija vienkārši: lasījām un pārrunājām izlasīto, mācījāmies pareizrakstību, rakstījām diktātus... Kas notiek šodien?

- Notiek ļoti dažādi. Bet mācību saturs šodien ļoti spēcīgi uzblīdis, piemēram, ar dažādu palīgteikumu tipu noteikšanu un tamlīdzīgi. Vinetas Poriņas intervijā izlasīju, ka valodas mācīšana 7. klasē balstīsies uz grafiti. Tā nav tiesa. Vēlos uzsvērt, ka minētajā 7. klases latviešu valodas mācību programmā valodas mācīšana ir paredzēta, izmantojot statistikas datus, ceļojuma aprakstus, daudzveidīgas vārdnīcas, literāros darbus (klasiskos un mūsdienu), literatūras emuārus, pamācības vēstuļu rakstīšanā, latviešu tautas ticējumus, parunas, pasakas, buramvārdus, drukātos un elektroniskos preses izdevumus no dažādiem laikiem; atsevišķus preses tekstu žanrus (ziņas, sludinājumus, afišas, reklāmas). Ir piedāvāta milzīga tekstu daudzveidība, tā ka grafiti ir ārkārtīgi niecīga daļa šajā piedāvājumā. Protams, literārie teksti vienmēr būs valodas bagātināšanas līdzeklis. Nevar iemācīties spilgtu izteiksmi, izmantojot frazeoloģismus un metaforas, ja pamatā nav literāra teksta. Bet tajā pašā laikā jāiemācās arī atšķirt labu motivācijas vēstuli no garlaicīgas: varbūt tu ieliec savā vēstulē kādu rozīnīti, kas atšķirs tavējo vēstuli no citām?... Kas rada rozīnīti? Valodas noformējums. Tāpēc jāmācās visi stili. Ja tu vari runāt par arhitektūras, mūzikas vai apģērba stilu, ja tu negribi būt tāds kā visi citi, ja tu gribi izcelties, valoda ir viens no veidiem, kā prezentēt savu individualitāti. Mūsu mērķis, domājot par valodas apgūšanu, iespējams, ir mazliet ideālistisks, tomēr gribam, lai jaunais cilvēks paskatās uz valodu nevis kā uz kaut ko tādu, kas atrodas ārpus viņa, bet viņā pašā: valoda esi tu pats, tu dzīvo tekstos, tu radi tekstus, un pareizi, skaisti rakstīt - tas var būt tavs stils. Kādreiz skolotājs bija vienīgais zināšanu avots, tagad avoti ir visapkārt, tāpēc skolēns aktīvāk jāiesaista, lai viņš pats meklē, atrod un noskaidro.

- Arī skolotājam jāprot izmantot šos avotus, kas ir visapkārt. Tomēr ļoti daudzi bērni, par spīti avotu klātesamībai, raksta kļūdaini, dažkārt pat ļoti kļūdaini.

- Par to runā arī citviet Eiropā. Tas saistīts ar globalizāciju, ar tīmekli. Tur nav vainojams tikai skolotājs vai mācību grāmata. Ja mainās pasaule, arī skolu sistēmai jāmainās. Mēs nevaram teikt: pirms četrdesmit gadiem tā mācīja, mēs arī tagad tā mācīsim. Lielākā daļa skolēnu paģēr citu pieeju un citus tekstus. Tāpēc mums «jāiebaro» skolēniem labie teksti, no kuriem viņi var mācīties. Un tādu arī mūsdienu latviešu literatūrā ir gana daudz. Kad lasu, piemēram, Ingu Ābeli, tur ir ko smelties.

- Vineta Poriņa nebija mierā ar to, ka jaunajā mācību saturā latviešu literatūra nav vienā modulī ar latviešu valodu, un tas, viņasprāt, marginalizē latviešu valodas nozīmību.

- Arī šobrīd spēkā esošajā standartā latviešu valoda atrodas valodu jomā, un mēs jaunajā standartā neko nemainām. Tai arī tur ir jāpaliek. Ja es gribu uzsvērt Lielvārdes jostas unikalitāti, josta tāpat atradīsies sadaļā «Apģērbs, tautastērps». Ja es gribu uzsvērt unikālo latviešu maizes zupu, tas arī neatceļ tās piederību virsjēdzienam «Ēdiens». Arī latviešu valoda - tā pirmām kārtām ir valoda: ar savu sistēmu, ar to, kas tai līdzīgs ar citām valodām. Taču latviešu valodai jaunajā standartā ir lielāks īpatsvars, salīdzinot ar citām valodām. Stundu skaits nemainās, turklāt mazākumtautību skolās latviešu valodai tiek plānots vairāk stundu. Valodu jomai ir plānots kopīgs stundu skaits, tur ir iespēja variēt, bet latviešu valodai ir plānots strikts un nemainīgs stundu skaits, ne mazāk kā šobrīd, un to skolas nevarēs ietekmēt.

- Vinetas Poriņas bažas par latviešu valodas nozīmīguma mazināšanos tomēr ir pamatotas, un acīmredzot tieši tāpēc viņa uzskata, ka latviešu valodai jāierāda daudz nozīmīgāka vieta.

- Latviešu valoda tiek izcelta standarta prasībās jau uz to laiku, kad bērns ir trešajā klasē. Stundās plāno runāt par to, kas ir ģimenes valoda un kas ir valsts valoda. Līdz sestajai klasei bērni mācās pamatot latviešu valodas nozīmi sabiedrībā un savā dzīvē. Devītajā klasē būtu jānonāk līdz ideālam: pilnībā apjaust, ka latviešu valoda ir valsts valoda, ka ar cieņu jāizturas gan pret to, gan pret citām valodām. Protams, cieņa ir grūti izmērāma.

- Bija arī versija par to, ka latviešu valodas mācību līmenis, kā uzskata Vineta Poriņa, tiek apzināti pazemināts, lai nāktu pretim kādiem migrantu bērniem, kuri nonākuši latviešu skolas klasēs.

- Uz kāda pamata ir būvēts šāds pieņēmums? Līmenis noteikti netiek pazemināts, bet tas, ka šādam bērnam vajadzīga individuāla pieeja, arī ir skaidrs. Ja klasē ir kāds ārzemnieku bērns, viņam var pajautāt, kā skan kāds vārds vai gramatikas jautājums viņa valodā? Šis bērns klasē var būt papildu avots, lai mēs paskatītos uz mūsu valodu vai valsti ar citu cilvēku acīm. Viņam var lūgt pastāstīt, kas par Latviju rakstīts viņa dzimtajā valodā. Tas būs ieguvums latviešu bērniem: uzzināt, ko raksta, piemēram, Ķīnā par Latviju. Bet es nojaušu, kāpēc radušās šādas bažas par līmeņa pazemināšanu: standarta projektā ir atrodams ieteikums skolēniem - pielāgot savu runu klausītājiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā. Tā, piemēram, ir ieteikums izvēlēties nesteidzīgu runas tempu, vienkāršotāku leksiku un nesarežģītas sintaktiskās konstrukcijas. Ir taču zināms, ka mēs, satiekot cilvēku, kurš latviski runā sliktāk par mums, uzreiz gribam pāriet uz citu valodu - uz krievu vai angļu. Bet kad par to runāt, ja ne skolā? Proti, ka tā nevajag darīt. Skolēns taču var pildīt nozīmīgu latviešu valodas skolotāja lomu. Viņš kā bērns vai jaunietis saziņā ar cilvēku, kurš vēl tikai mācās latviešu valodu, nepāriet uz citu valodu, bet pielāgo savu valodu: runā lēnāk, strukturēti. Un tas otrs cilvēks līdz ar to mācās latviešu valodu. Tas var notikt gan klasē mācību stundas laikā, gan saziņas situācijās ārpus klases. Man šķiet, ka skolu mēs pārāk krasi esam nodalījuši no sabiedrības un tad domājam par kursiem, integrācijas programmām un tamlīdzīgi, bet patiesībā taču vajag skolu iekļaut sabiedrībā notiekošajos procesos!

- Skolotāji gaida programmas Skola 2030 realizāciju dzīvē, viņi, iespējams, ir bažīgi par daudz ko. Kā jūs viņus varētu uzrunāt?

- Latviešu valoda mūsdienās ir ļoti daudzveidīga. Mēs nevaram ignorēt tās daudzos kontekstus, mums tie jāienes klasē, radot interesi par latviešu valodu. Tad skolēni sapratīs, ka valoda nav nošķirta no viņu dzīves - tā ir viņu dzīves daļa. Ja skolotājiem ir kāda metode, ar kuru viņi veiksmīgi strādā, taču tā netiek uzsvērta projektā Skola 2030, - lai skolotāji strādā ar šo metodi. Ja tomēr iepriekšējā metode vairs nav efektīva, tad lai skolotāji neatsakās izmēģināt ko jaunu. Tikai tā mēs kopā nonāksim pie mērķa: skolēni būs ne tikai kompetenti latviešu valodā, viņiem būs arī interese par valodu, viņos radīsies valodas izjūta - tā ir svarīga, lai cilvēki prastu izteikties un arī saprasties.

- Vai tā ir tikai skolas vaina, ka cilvēki neiemācās sakarīgi izteikties?

- Ne tikai. Vecāki var daudz ko izdarīt savu bērnu labā. Viņi, piemēram, var lūgt savus bērnus izvērstāk pastāstīt par to, kas notika tajā vai citā pasākumā, parunāt par to, ko bērns ir izlasījis. Kad bērns stāsta, viņš sakārto savas domas. Valodas izjūtas stiprināšanā jāpiedalās arī citu mācību priekšmetu skolotājiem, rosinot bērnus vairāk verbalizēt, skaidrot, raksturot, definēt. No skolas šobrīd mēs prasām pārāk daudz, vairāk vajag iesaistīt ģimeni. Topošajām māmiņām ir kursi par to, kā nomainīt pamperus, kā barot bērnu utt. Domāju, ka māmiņām būtu jāpiedāvā kursi par to, cik liela nozīme ir tam, ka vecāki saviem bērniem lasa priekšā grāmatas, pat sākot no zīdaiņa vecuma.

- Valodai, tās skaņai ir daudz lielāka loma, nekā mēs iedomājamies. Manuprāt, pat būdams mātes miesās, bērns jau dzird valodas skaņas, un tās tiek ierakstītas viņa ģenētiskajā kodā.

- Noteikti. Kad bērns jau piedzimis, lasīšana priekšā viņam sākotnēji ir kā mūzika - valodai ir savs ritms, sava melodija. Katrs vesels cilvēks piedzimst ar spēju apgūt valodu, bērns sāk runāt aptuveni divu gadu vecumā, bet viņš taču nezina, kurā vietā jālieto ģenitīvs vai akuzatīvs. Viņā ir iekšējā gramatika, kas ir jau iedzimta. Mums ar bērnu nav jārunā primitīvā ucipuci valodā, mums jāļauj viņam uzdot jautājumus, mums ar viņu jārunā kā ar līdzvērtīgu cilvēku. Tad attīstīsies viņa valoda.

- Kā vērtējat lēmumu visām skolām pakāpeniski pāriet tikai uz latviešu mācībvalodu?

- Ļoti pozitīvi. Protams, visu vajadzēja sākt jau 90. gados, veidojot vienotu izglītības sistēmu. Taču laiku atpakaļ pagriezt mēs nevaram... Divas izglītības sistēmas ir padomju laiku palieka, un visu šo laiku tika gatavoti cilvēki, kuri informāciju smeļas no diviem absolūti atšķirīgiem informatīvajiem laukiem. Šī šķelšana notiek jau bērnudārzā. Pirms 2004. gada reformas, kad pārgāja uz mācībvalodu procentuālo sadalījumu (60:40), tika pieprasīts pārejas periods. Bet, piedodiet, cik ilgs var būt pārejas periods? Tas jau šobrīd ir ieildzis. Tomēr saprotu mazākumtautību skolēnus un viņu bailes no pārbaudes darbiem: nu nedzird viņi visas garumzīmes, tas pat nav divpadsmit gadu jautājums, tas dažkārt ir dzīves jautājums. Ja 9. klasē pārbaudes darbs - eksāmens - būs ar vienādiem kritērijiem gan tiem skolēniem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā un kuriem tā nav dzimtā, tad otrajiem kritīs pašapziņa, un mēs panāksim pretēju efektu, proti, viņi negribēs mācīties latviešu valodu. Pārbaudes darbu veidotājiem vajadzētu domāt, vai tieši tur nav vajadzīgs pārejas periods. Tas būtu draudzīgi saudzīgs žests: neizmantot vienus un tos pašus kritērijus, piemēram, pareizrakstības vērtēšanai. Un vēl es domāju: spēcīgas skolas, tādas kā, piemēram, krievu vai franču licejus, vācu ģimnāzijas, vajadzētu atstāt tādas, kādas tās ir patlaban. Tās sevi ir pierādījušas, un tām ir jāeksistē arī nākotnē, tomēr izglītības sistēmai ir jābūt vienotai. Taču situācija ir arī tāda, ka krievvalodīgi vecāki piesaka savus bērnus latviešu skolās. Tā ir apzināta izvēle, lai bērni nākotnē būtu konkurētspējīgāki un labāk iekļautos sabiedrībā. Šī tendence ir lēna, taču noturīga. Man ir labi zināma kāda krievu ģimene, kura jau 90. gadu beigās nosūtīja savu vecāko meitu uz latviešu skolu, pēc dažiem gadiem - arī otru meitu. Mājās viņi runā krieviski, bet meitenes tikpat labi runā arī latviski. Kad vienai no viņām jautāju - kas ir viņas dzimtā valoda, atbilde bija: abas - krievu un latviešu. Šādi gadījumi 90. gados bija izņēmumi, taču šobrīd jau ir citādi. Iespējams, ka ar valodu reformu mēs patiesībā leģitimizējam to, kas jau notiek. Jāsaprot, ka politika netiek veidota tikai no augšas, politiku veidojam mēs visi. Ja iniciatīva nāk no vecāku puses un ja to atbalsta arī valsts, tad ir lielāka iespēja, ka izveidosies kas pozitīvs. Taču pretestība būs vienmēr, jo cilvēks ir būtne, kas pierod pie esošās situācijas, un mainīt rutinizētas darbības ir ļoti grūti. Tomēr jaunā paaudze un jaunie skolotāji neredz tik lielu problēmu, kā tā tiek pasniegta. Bet, ja darbojas masīvas propagandas mašīna, tad cilvēkiem, kas nav pārliecināti par sevi, var iestāstīt ne to vien.