Saruna ar jaunievēlēto arhibīskapu Rinaldu Grantu: par ceļu uz Baznīcu un par to, vai Grants turpinās arhibīskapa Jāņa Vanaga tradīciju – no Baznīcas pozīcijām komentēt politiskās norises; par Dieva visvarenību un kara neapturēšanu; par homoseksuālajām laulībām un zemajiem dzimstības rādītājiem; par mākslīgo intelektu un dvēseliskajām šaubām.
Kāds ir jūsu ceļš uz Baznīcu?
Man bija 17 gadi, kad man rokās nonāca Jaunā derība. Pirms tam ar baznīcu man nebija nekāda sakara. Sāku lasīt Jauno derību, un es biju pārsteigts, ka man, septiņpadsmitgadīgam jaunietim, mazpilsētā - Saldū - dzīvojošam, lasītais šķita kā paralēlā pasaule. Sajutu, ka Jaunajā derībā ir kaut kas ļoti īsts, valdzinošs un noslēpumains. Tomēr tajā laikā es maz ko sapratu no tā, ko izlasīju, varbūt tikai daļēji…
Mani draugi, ar kuriem kopā spēlēju basketbolu, man pateica, ka Saldus baznīcā ir jauns mācītājs, kurš ļoti saistoši un interesanti runā. Draugi man teica: aizej un paklausies. Man tiešām gribējās saprast to, ko izlasīju Jaunajā derībā. Un man palaimējās: es iegāju draudzē, no kuras pirms pāris mēnešiem aizgāja nesen ievēlētais arhibīskaps Jānis Vanags, viņš tur bija kalpojis desmit gadus un iekopis tādu ļoti dzīvu draudzi - tajā bija dažādas paaudzes, draudze bija aktīva. To, ko biju ieraudzījis Jaunajā derībā, saskatīju reālās cilvēku attiecībās, un tas mani uzrunāja.
Pagāja kāds pusgads, kad, skatoties uz draudzes mācītāju Jāni Bitānu, pie kura gāju iesvētes mācību grupā, pirmo reizi iedomājos: varbūt es arī varētu tā kā viņš?... Bet tad mazliet nobijos, jo - kas tik es neesmu gribējis būt - Švarcenegers un van Damme. Tā ka - ne tik strauji!
Daudz runāju ar cilvēkiem, gāju tādu sevis izpētes procesu. Man vajadzēja izlemt: vai nu pabeigt Policijas akadēmiju, vai arī - iet uz Teoloģijas fakultāti. Nolēmu pabeigt akadēmiju. Daudz braukāju uz Saldu, strādāju ar jauniešiem, dziedāju korī. Jutu, ka tas man sniedz piepildījums, ko neguvu studējot vai vēlāk strādājot tiesību jomā. Policijas akadēmijas pēdējā gadā - kopā ar kolēģi Kristu Kalniņu, kurš arī tur studēja, - nolēmām paralēli uzsākt studijas arī Lutera akadēmijā.
Mana pirmā draudze bija Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Kolēģi mani apsveica: fantastiska iespēja - uzreiz sākt kalpot Rīgā. Bet… Saldū bija aktīva un spēcīga draudze, savukārt Rīgā nekā no tā nebija. Nejutos laimīgs. Sākums nešķita dikti salds, taču Rīgas centrs dod savas priekšrocības, ir cilvēku aprite, un, ja izdodas atrast kontaktus, tad daudz ko var izdarīt. Paralēli kalpoju dažās mazās draudzēs.
Kad Svētajā Ģertrūdē biju nokalpojis 17 gadus, mani uzaicināja uz Lutera akadēmiju uzņemties rektora vietnieka pienākumus. Tā bija mana pirmā ieiešana plašākā Baznīcā. Vēl pēc dažiem gadiem nomainīju mācītāju Kristu Rīgas prāvesta amatā. Pirms pāris gadiem arhibīskaps Jānis Vanags uzaicināja mani kļūt par palīgbīskapu. Pirms trim gadiem Doma baznīcā mani konsekrēja par bīskapu. Tā nu šos gadus esmu bijis arhibīskapam blakus, vairāk koncentrējoties uz jauno mācītāju sagatavošanu. Ceļojot pa dažādām draudzēm, tiekoties ar ārzemju partneriem, lēnām iepazinu darbības lauku.
Pirms septiņiem mēnešiem Rīgas arhidiecēzes mācītāji nominēja četrus kandidātus, un 7. decembrī pēc pirmā balsojuma mēs palikām divi - Ikšķiles prāvests Dzintars Laugalis un es. Braukājām pa Latviju, devām iespēju cilvēkiem mūs iztaujāt un iepazīt. Un tad viss process nonāca līdz Sinodei, kur mani ievēlēja par arhibīskapu.
Vai turpināsit Jāņa Vanaga tradīciju - no Baznīcas pozīcijām komentēt politiskās un valstiskās norises? Īpaši izcili bija Jāņa Vanaga sprediķi 18. novembrī - Latvijas dzimšanas dienā.
Tas bija ārkārtīgi vērtīgi. Es ticu un esmu pārliecināts, ka Baznīca ir pasaules gaisma un zemes sāls, tāpēc mums ir jābūt starp cilvēkiem, mums jābūt tajā klātesošiem. Iekšējais vektors man varētu būtu līdzīgs arhibīskapam Jānim Vanagam, bet - vai mana izpildījuma kvalitāte varēs turēt līdzi, laiks rādīs. Pēc ievēlēšanas man zvanīja kāda žurnāliste un vaicāja: kā es jūtos arhibīskapa Vanaga lielajās kurpēs? Jā, tās kurpes ir lielas… Bet arhibīskaps Jānis kļuva par to, kas viņš ir tagad ir, trīsdesmit gadu laikā. Tas ir augšanas un nobriešanas ceļš. Es ceru, ka arī man tiks dots laiks šādai augšanai.
Noteikti. Domāju, ka jūs noteikti komentēsiet Latvijas un pasaules politiskās norises ne sliktāk kā Jānis Vanags. Runājot par pasauli… Vai varat izskaidrot fenomenu: cilvēki varētu dzīvot mierā, darīt labus darbus, būt laimīgi, bet nē - viņiem jākaro! Tā, piemēram, Krievijā cilvēki dzīvo miskastē, vien pāris lielās pilsētas kā Potjomkina sādžas dižojas uz vispārējā izgāztuves fona. Naudu, ko Krievija sadedzina karā pret Ukrainu, varētu izlietot cilvēku dzīves līmeņa celšanai. Kas ir tas, kas liek bezjēdzīgi karot? Kas liek izmest miljardus?
Nav runa tikai par miljardiem, ir runa par cilvēku dzīvībām. Domāju, ka jebkurš izraisītais karš ir nevesela cilvēka ambīcijas. Krievijas gadījumā imperiālistiskā domāšana kaut kādā posmā arvien vairāk nostiprinājās un guva atbalstu. Šodien agresors Putins ir šī naratīva upuris: viņam ir jāiet līdz galam. Tā var mēģināt skaidrot kara neprātu. Bet arī ar to visu tas, protams, nav attaisnojams.
Dievs ir visvarens. Tad kāpēc Viņš nav apstādinājis šo drausmīgo karu?
Daudzas nejēdzības pasaulē notiek tāpēc, ka Dievs mums ir devis brīvību, un mēs neesam marionetes Dieva rokās. Ja tā nebūtu, tad pasaule mums diez vai šķistu laba vieta, ja mēs būtu determinēti rīkoties tā, kā Dievs ir paredzējis. Rakstos varam lasīt, ka attiecības, ko Viņš gaida, ne tik daudz raksturo bijība vai bailes, bet mīlestība. Bet piespiest mīlēt nav iespējams. Mīlēt var tikai brīvs cilvēks. Tas ir uzstādījums, kāpēc mēs esam un kāpēc mums ir dota izvēles brīvība. Bet nereti mēs - kā tauta, kā indivīdi - nemākam to atbildīgi lietot. Dažkārt var paiet visa dzīve, mācoties brīvību. Reizēm kāds arī neiemācās.
Kādi būs jūsu pirmie darbi arhibīskapa amatā?
Nekādu revolūciju veikt es netaisos. Vispirms - gribu aizbraukt uz mazajām draudzēm, satikt mācītājus un draudžu cilvēkus. Tur veidojas sasaiste ar realitāti. Attiecības, kas veidojas, dod abām pusēm motivāciju un cerību.
Līdztekus man būs jāveido sava komanda. Tajā pašā laikā es neredzu savu amatu tikai kā tādu, kas vērsts vienīgi uz Baznīcu, es to redzu plašāk. Ja Baznīcai jābūt klātesošai cilvēkiem, tai jādod pienesums sabiedrībai, tad arī arhibīskapam jārāda piemērs.
Visbeidzot - mums pasaulē ir daudz partneru, kurus arhibīskaps Vanags ar savu harismātisko personību ir spējis piesaistīt. Man šīs attiecības jāpārņem un cienīgi jāturpina.
Ja pareizi saprotu - sieviešu ordinācija nenotiks.
Baznīcai nereti tiek jautāts: kāpēc neordinējat sievietes? Un tad šis jautājums tiek ielikts vai nu cilvēktiesību, vai cieņas kontekstā. Tad ir bezcerīgi kaut ko skaidrot, jo tie nav iemesli, kāpēc Baznīcai ir šāda nostāja. Pamatjautājums: vai Svētajiem rakstiem pieder galējā autoritāte un vai tos interpretējam atbildīgi pret to autoru nodomu.
Tāpēc nevajag meklēt kaut kādu nevienlīdzību attieksmē pret sievietēm. Tieši otrādi: mums atliek pašķirstīt Jauno derību, un mēs redzam, ka sievietes visur ir klātesošas, viņas ir Jēzum blakus un pirmās augšāmcelšanās liecinieces ir sievietes.
Lutera akadēmijā mēs plānojam sagatavot katehētus. Vācijā šos cilvēkus sauc par draudzes pedagogiem. Tas būs darbs ar bērniem, jauniešiem. Šo darbu varēs veikt arī sievietes. Un tad vēl ir diakoneses - tas ir neordinēts amats, vairāk ar sociālu ievirzi. Ir kapelānu dienests, kurā darbojas arī sievietes.
Tad vēl misionāri. Vēsturiski Latvijā ir bijušas sievietes, kas devušās misijā uz Ķīnu, Indiju un Āfrikas valstīm. Arī šodien tas aizvien ir iespējams. Tā ka darbošanās iespēju ir daudz.
Parunāsim par to, ko Baznīca var dot dzimstības veicināšanai Latvijā. Mums ir ļoti zemi dzimstības rādītāji. Būs kāds sprediķis par šo tēmu?
Baidos, ka ar sprediķi būs maz līdzēts. Bet varu dalīties ar novērojumu. Redzu, ka draudzes jaunajās ģimenēs bērnu skaits ir lielāks par vidējo sabiedrībā. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir visai neprognozējama, kurā ir daudz nedrošības, mums ir augstas prasības pret dzīvi, pret to, ko gribam nodrošināt saviem bērniem, bet mēs nezinām, vai to spēsim.
Ticība cilvēkos vairo drošības sajūtu un paļāvību. Bībeles vēsts par bērniem un par dzīvības dāvanu ir bezgala pozitīva un skaista. Skolās mēs to nevaram pasniegt, bet draudzes ir piemērota vide, kur to ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt.
Es zinu, ka ticībai ir liels spēks, bet cilvēki tiek konfrontēti ar reālajiem dzīves apstākļiem, tāpēc sava atbildība ir arī politiķiem, jo risinājumam ir jābūt sistēmiskam. Kā ir, ja ģimenē ir trīs vai četri bērni?
Kā jums, piemēram. Jūs audzināt četrus bērnus.
Jā. Tas nozīmē, ka viens no vecākiem ir pilna laika darbā. Bet par to nav nekādas atlīdzības. Vienīgi - nelieli pabalsti. Domāju, ka atrastos tēti vai mammas, kuri būtu gatavi atteikties no karjeras iespējām, lai audzinātu vairākus bērnus, par to saņemot atlīdzību.
Kāpēc katoļu mācītāji nedrīkst precēties, bet luterāņu mācītāji drīkst?
Sākotnēji celibāts garīdzniekiem nav bijis obligāts. Tad 11. gadsimtā ar pāvesta Grigorija VII lēmumu tas tika ieviests kā obligāts. Savukārt 16. gadsimtā Luters, kurš bija Bībeles pētnieks, Rakstos neatrada pamatojumu celibātam. Viņš uzskatīja, ka ar argumentiem, kuri nebalstās Bībelē, no garīdznieka nevar pieprasīt celibātu. Šogad 13. jūnijā apritēja tieši 500 gadu kopš paša Mārtiņa Lutera laulībām ar Katrīnu fon Boru.
Protams, nav tā, ka katoļu baznīcā priesteru celibātam nebūtu nekādas atsauces uz Bībeli. Tādā veidā katoļu priesteris atdarina Kristu, dzīvo kā laulāts ar Baznīcu un ar savu piemēru liecina par mūžību, par kuru Jēzus saka, ka tur vairs nedz precēs, nedz tiks precēti.
Tātad pilnasinīgi jākalpo Dievam, nevis sievietei?
Mana sieva ir teikusi: labāk būtu, ja arī luterāņiem būtu celibāts (smejas).
Nez, kāpēc viņa tā teica?
Droši vien tāpēc, ka jāmeklē līdzsvars starp ģimeni un aicinājumu, un tas nav viegli.
Jūsu sieva arī ir pilna laika darbiniece: četri bērni izauguši.
Jā, viņa atlika malā savas studijas. Viņa studēja pedagoģiju septiņus gadus - ne tāpēc, ka bija slikta studente, bet tāpēc, ka mums dzima bērni. Vecākajam šobrīd ir 25, jaunākajam - piecpadsmit gadi.
Homoseksuālās laulības jūsu baznīcā, ceru, nenotiks?
Tas ir skaidrs Sinodes lēmums, un par šo jautājumu nav nekādu diskusiju: nenotiks. Mana pārliecība ir šāda: starp tiem, kuri demonstrē savu homoseksualitāti, ļoti maz ir tādu, kuriem tā patiešām ir iedzimta. Viņus parasti neraksturo vēlme visiem iet un stāstīt, ka viņi ir tie īstie homoseksuāļi un ka to demonstrēt ir labi un pareizi. Šīs ideoloģijas nesēji ir cilvēki, kuriem ir pavisam citas intereses. Es runāju ar kādu homoseksuālu vīrieti, kurš stāstīja, ka viņš un viņa domubiedri iet pie jauniešiem un saka: mēs tādi esam, bet jūs tādi neesat, un jums tādiem nav jābūt, jums to nevajag, kaut arī šobrīd jums tas šķiet stilīgi.
Ko domājat par mākslīgo intelektu? Vienam otram tas ir Dieva vietā.
Tas var būt lielisks palīgs, bet tas var arī - kā jūs sakāt - nonākt Dieva vietā. Un tas solis no viena līdz otram ir diezgan mazs. Bet Dieva vietu atļaut ieņemt kaut kam citam nav gudri. Savā laikā Mārtiņš Luters deva padomu, kā pamanīt, ka Dieva vietu ir ieņēmis kāds elks. Viņš teica: kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas arī ir tavs Dievs. Var jau būt, ka reizi pa reizei ir vērts šo padomu izmantot, domājot arī par mūsu attiecībām ar mākslīgo intelektu.
Ar mākslīgā intelekta palīdzību mums ir pieejama milzīga informācija datu bāze, to var un vajag izmantot. Taču ja ar mākslīgā intelekta palīdzību mēs mēģināsim šķetināt savas dvēseles lietas, tad tas mums var izdabāt un apgrūtināt pieņemt realitāti.
Vai kādreiz izjūtat šaubas? Piemēram, par to, vai Dievs spēs jums palīdzēt? Nespēs?
Nešaubos par to, vai Dievs man varētu palīdzēt. Par to esmu drošs. Bet vai es spēšu vienmēr būt atvērts pret Viņu? Vai es vienmēr būšu gatavs dzirdēt, ko Viņš saka? Vai paklausīšu tam, ko Viņš saka? Katra diena sākas ar rītu, un atkal mēs no jauna mācāmies šo dienu izdzīvot kopā ar Dievu un ar cilvēkiem, kuri mums ir doti. Un ja mums šķiet, ka vakar mēs esam iemācījušies visu, tā ir bīstama šķietamība. Mēs nedrīkstam būt tik pašpārliecināti.
Manuprāt, katru dienu ir nepieciešama vismaz īsa saruna ar Dievu. Bet, protams, ar Dievu varu runāt arī mežā.
Tam ir savs skaistums, taču domāju, ka gandarījums būs arī tad, ja atnāksiet uz baznīcu un šīs sarunas ar Dievu risināsies kopā ar draudzi.
