Bens Latkovskis / Autori

Pirms vēlēšanām Rīgas mērs Nils Ušakovs paziņoja par jauna – 1. – tramvaja maršruta atklāšanu no Imantas uz Juglu un atpakaļ. Jauno tramvaja maršrutu atklāja, bet izrādījās, ka infrastruktūra Pārdaugavas pusē tam vēl nav gatava, un to sāka pārbūvēt jau pēc vēlēšanām. Tagad ir pabeigta pieturvietu un transporta mezgla izbūve Dzirciema ielas un Jūrmalas gatves krustojumā. Diemžēl projekts realizēts, ignorējot modernākos pilsētvides veidošanas principus. Līdz ar to Rīgā kārtējo reizi atražota arhaiska, atļaušos pat teikt, sovjetiska, pilsētvide. Ar nožēlu jāsaka, ka minētais objekts tāds nav vienīgais.

Politologs Ivars Ījabs rakstā Oktobris kā Disnejlenda (Satori, 13.11.2017.) dod savu vērtējumu tā dēvētajai Oktobra revolūcijai: «Primāri PSRS bija izgāzies sociālais eksperiments.» Šim apgalvojumam varētu tikai piekrist, bet ir viens bet. Tieši par kādu sociālo eksperimentu ir runa? Atbilde uz šo jautājumu ir svarīga, ja vēlamies no šīs revolūcijas gūt pareizās mācības šodien.

Vienmēr, kad tiek pieņems lēmums paaugstināt minimālo algu, atsevišķi uzņēmēji un tā dēvētās darba devēju organizācijas sāk ierasto gaudu dziesmu, ka «gals klāt», būs jāatlaiž darbinieki un valstī augs bezdarbs. Mani šī dziesma vairs nepārliecina. Kaut kā neticas, ka uzņēmējus briesmīgi jau nu uztrauktu bezdarba līmenis. Ja arī uztrauc, tad tieši darba ņēmējiem pretējā virzienā – jo bezdarbs lielāks, jo uzņēmējam vieglāk atrast darbiniekus un var tiem atļauties maksāt mazāk. Šobrīd uzņēmēji daudz vairāk uztraucas nevis par bezdarbu, bet gan darbinieku trūkumu. Tāpēc uzņēmēju krokodilu asaras par bezdarba palielināšanos minimālās algas palielināšanas dēļ neaizkustina. Labāk jau tad būtu bijuši godīgi un teiktu, ka minimālās algas palielināšana iecirtīs robu peļņas apjomā un var gadīties, ka restorānā būs jāizvēlas par dažiem eiro lētāks vīns.

Par pagājušās nedēļas interneta hitu kļuva Solvitas Āboltiņas intervijas noslēguma epizode portālam Delfi. Šajā epizodē politiķe uz intervētāja Jāņa Dombura jautājumu par saviem nākotnes nodomiem (jautājumā tika ietverta skaidra norāde par iecerēto diplomātes karjeru), asaras valdot, aizlauztā balsī atbildēja, ka esot gatava kaut grīdas mazgāt, ko esot jau darījusi no 15 gadu vecuma līdz studiju laikam.

Savulaik milzu popularitāti iemantoja Viktora Igo romāns Nožēlojamie, kurā dziļi kritis noziedznieks, izbēdzis katordznieks Žans Valžans pāraug ārkārtīgi cēlā un augstsirdīgā labdarī. Mūsdienu pasaulē par vienu no skatītāju iecienītākajiem TV seriāliem kļuva Breaking Bad, kur attēlots pretējs process – pavisam rāms, apkārtējai sabiedrībai nekaitīgs ķīmijas skolotājs palēnām kļūst par rafinētu, nežēlīgu bandītu.

Pavisam klusi pienākusi Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 100. gadadiena. Kurš gan padomju laikos varēja iedomāties, ka šī apaļā jubileja tiks sagaidīta tik necili? Lai kā vērtētu šo sociālo eksperimentu, pasaules vēsturē tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums, kura mācību nedrīkst aizmirst.

Pirmdien atbildes uz Saeimas izmeklēšanas komisijas locekļu jautājumiem sniedza Ainārs Šlesers. Daži mediji pārmeta, ka, viņuprāt, Šlesers uz šiem jautājumiem neesot atbildējis pēc būtības un, vispār, neesot runājis tā, kā viņi gribētu. Rodas jautājums, kā tad viņi būtu gribējuši, lai uzvedas Šlesers, komisijas vadītāja Inguna Sudraba (kura arī nerīkojas tā, kā «vajag») un pārējie? Atbildi sniedz aktiera Kevina Speisija skandāls, kurš nupat kā uzliesmojis otrpus okeāna, uzreiz pēc Holivudas slavenākā producenta Hārvija Vainšteina skandāla.

Katrs no mums, saņemot elektroenerģijas rēķinu, ierauga neiztrūkstošu sadaļu: obligātā iepirkuma komponente (OIK). Šī sadaļa naudas izteiksmē ir gandrīz līdzvērtīga pašas elektroenerģijas izmaksām biržā. Tieši OIK dēļ elektroenerģija Latvijā ir dārgākā Baltijā, un šī dārdzība padara mūsu rūpniecību, kas ir galvenā elektroenerģijas patērētāja, mazāk konkurētspējīgu. OIK ir milzu akmens pie tautsaimniecības kājām un traucē tās sekmīgai attīstībai.

Viena no Krievijas redzamākajām sievietēm – Ksenija Sobčaka – pieteikusi sevi par kandidāti 2018. gada 18. martā paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Šis Sobčakas solis izraisīja diezgan pretrunīgu (pārsvarā negatīvu) reakciju no Kremlim opozīcijā esošās sabiedrības puses. Tiek pārmests, ka Sobčaka ar savu pieteikumu pārvēršot šīs vēlēšanas farsā, mazina galvenā Putina oponenta Alekseja Navaļnija augošo popularitāti, šķeļ opozīciju un, galvenais, palielina šo vēlēšanu leģitimitāti. Īsāk runājot, mums (opozīcijai) jau ir savs kandidāts – Navaļnijs, un kur tu, Ksenij, vēl bāzies pa vidu?

Pirms desmit gadiem, 2007. gada 18. oktobrī, Jēkaba ielā pie Saeimas nama cilvēku pūļi, nikni vicinot lietussargus, skandēja: «Atlaist Saeimu!» Šajā datumā aizsākās tas, ko vēlāk nodēvēja par lietussargu revolūciju.

Ziņu, ka četri jau vairākās partijās pabijuši politiķi (Artis Pabriks, Mārtiņš Bondars, Juris Pūce, Vents Armands Krauklis) nākuši klajā ar ierosinājumu apvienot spēkus startam nākamā gada Saeimas vēlēšanās, uzzināju ceturtdienas vakarā Briseles lidostā no partijas Kustība PAR! pelēkā kardināla Pētera Viņķeļa. «Lai arī mēs esam PAR!, šoreiz mēs esam pret,» viņš, ierasti ironizējot, neslēpa skepsi pret kārtējo jaunveidojumu.

Šobrīd par lielu karu runāt neskaitās stilīgi. Labais tonis liek teikt, ka cilvēces saprātīgākā daļa procesus kontrolē un, ja arī kaut kur pie varas ir pa kādam nelīdzsvarotam psihopātam, politiskajam diletantam vai avantūristam, tad arī viņiem ir pietiekami augsts pašsaglabāšanās instinkts, kas neļaus darīt pārāk lielas muļķības. Tāpēc jo nozīmīgāka šķiet radiostacijas Eho Moskvi galvenā redaktora Alekseja Venediktova atbilde uz izcilā krievu literāta Dmitrija Bikova tiešu jautājumu: vai liels karš ir iespējams? (Sobesedņik 3.10. 2017.)

No 1. oktobra Latvijā ir palielinātas (indeksētas) vecuma pensijas. Brīnišķīgi, ka mūsu valstī rūpējas par veciem cilvēkiem; par tiem, kuriem liela dzīves daļa pagāja, cīnoties ar padomju laiku sadzīves grūtībām; par tiem, kuriem arī jaunie laiki dažādu, pārsvarā objektīvu, iemeslu (vecuma) dēļ nekādu vieglo dzīvi neatnesa. Bet…

Referendums par Katalonijas neatkarību aizvadīts. Var jau teikt, kā to izdarīja Spānijas premjerministrs Mario Rahojs, ka «nekāda referenduma nebija». Tiesa, visa pasaule redzēja pretējo. To, ka, par spīti Spānijas policijas brutālajiem centieniem šo referendumu nepieļaut, tas tomēr notika. Arī pašā Katalonijā tika novērtēta Madrides rīcība, kā rezultātā plaisa starp Kataloniju un Spāniju tikai paplašinājās.

Latvijā uz katrām vēlēšanām parādās jauni «baltā zirga bruņinieki», «laimes lāča dīdītāji» un tamlīdzīgi kaimiņi. Šis jauno partiju bums no sabiedrības puses tiek gan izsmiets (jaunas partijas aug kā sēnes), gan akceptēts, jo «nav jau par ko balsot».

Saeimas balsojums par prezidenta Raimonda Vējoņa ierosinājumu nepilsoņu bērnu jautājumā iezīmēja ne tik daudz koalīcijas partiju attieksmi pret šo problēmu, cik izvēlēto stratēģiju nākamruden paredzētajām vēlēšanām. Šī stratēģija ir gauži vienkārša – kaut kā izvilkt līdz vēlēšanām, cenšoties nedarīt nekādas asas kustības, neko nemainīt, iekonservējot visu, ko vien var konservēt.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis rosina izbeigt praksi nepilsoņu jaundzimušajiem bērniem ļaut palikt nepilsoņu statusā. Šis priekšlikums izraisījis zināmu sabiedrības viļņošanos, taču izskatās, ka viss paliks pa vecam, jo valdošā koalīcija šobrīd nav ieinteresēta politiskos satricinājumos. Taču iesāktā diskusija, manuprāt, ir labs iemesls, lai parunātu par kaut ko nozīmīgāku, kam ar konkrēto pilsonības jautājumu gan ir tikai pakārtota saistība.

Zviedrijā dzīvojošā «mediju eksperte» Sandra Veinberga sociālajā vietnē twitter publicējusi ierakstu: «Nevēlos, lai no manas nodokļu naudas maksā gigantiskas summas Porziņģim. LV ir daudz vairāk vajadzību slimajiem, vecajiem, mazturīgajiem.»

Svētdien ziņu lente atnesa skumju ziņu – mūžībā aizgājis Konstantīns Pupurs. Tas pats jaunais, pārgalvīgais grupas Helsinki – 86 čalis, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi padomju okupācijas apstākļos publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu pašā Rīgas centrā pie kafejnīcas Luna (tagad McDonald’s ēstuve), aiznesa to augsti virs galvas turētu līdz Brīvības piemineklim, tad līdz Raiņa piemineklim un tālāk uz Brāļu kapiem.

Valdība vienojusies Latvijai raksturīgiem augļiem, ogām un dārzeņiem no nākamā gada samazināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi no 21% līdz 5%. Šis lēmums izsaucis neviennozīmīgu reakciju.

Ir sācies jaunais mācību gads, un uz Rīgas ielām (tiltiem) parādījušies milzu sastrēgumi. Īpaši jau rītos un vakarpusē. Cilvēki ierasti lamā Ušakovu un, šķendējoties par sastrēgumiem, par to galveno iemeslu min līdz mācību gada sākumam nepabeigtos ielu remontdarbus. Pēc dažām nedēļām tos pabeigs, un tad? Vai sastrēgumu kļūs mazāk? Varbūt par kripatu mazāk arī kļūs, taču ne jau šajos remontdarbos slēpjas problēmas sakne. Tā slēpjas aplami izvēlētajā pilsētas attīstības konceptā, kurš balstās arhaiskos pagājušā gadsimta priekšstatos par to, kādai jāizskatās modernai pilsētai.

Sociālajos tīklos lielu ievērību izpelnījusies labklājības ministra Jāņa Reira intervija interneta izdevumā lvportals.lv. Reira viedokli pat nevar pārstāstīt. Tas jācitē precīzi: «Esmu pilnībā pārliecināts, ka, piemēram, Spānija nekad nepanāks Luksemburgu. Nekad. Un Luksemburga nepanāks Šveici. Tas ir populisms, kad sakām, ka mums jāpanāk tādu valstu līmenis kā Vācija, Luksemburga vai Šveice. Tas nav iespējams.»