Bens Latkovskis / Autori

LTV raidījumā Sastrēgumstunda Lolita Čigāne, aizstāvot Vienotības priekšlikumu pacelt ministru algas, kā galveno argumentu minēja – par šādu algu nevar piedabūt augstas raudzes profesionāļus, top menedžerus iet strādāt par ministriem. Lai gan pats priekšlikums par ministru algu palielināšanu studijā un skatītāju balsojumā neguva atbalstu, uzstādījumam, ka kļūt par ministriem ir jāpierunā «profesionāļi», nevis politiķi, netika iebilsts.

Mēdz teikt: ja kaut kas izskatās kā pīle, peld kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad, visticamāk, tā arī ir pīle. Tieši to pašu var teikt par Citadeles bankas pārdošanu. Ja bankas pārdošana ir pilnīgi necaurskatāma, slepena, steidzīga, politiķi ar bankas pircēju pārstāvjiem lido kopā vienā lidmašīnā uz Gruziju atpūsties, bet amatpersonas savos skaidrojumos putrojas un tas viss izskatās pēc kārtējās bankas pārdošanas par sviestmaizi iepriekš sarunātam pircējam, tad tas, visticamāk, tā arī ir.

Izcilais krievu dramaturgs Antons Čehovs ir teicis: ja izrādē pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad pēdējā cēlienā tā noteikti izšaus. Pārfrāzējot šo klasiķa teicienu, jāsaka: ja kādreiz kāds politiķis ir nodemonstrējis necienīgu attieksmi pret likumu vai sabiedrībā pieņemtajām normām, tad gan jau viņš šo attieksmi nodemonstrēs vēlreiz.

Skatoties LTV raidījumu 1:1, kur kārtējā glaimintervijā tika reklamēta Vienotības jaunā potenciālā līdere Ilze Viņķele, kļuva skaidrs, ka viņi vēl neko nav sapratuši. Nedz pati Viņķele, nedz viņu maigi iztaujājošais Gundars Rēders.

Kad spiegu filmās pretinieka midzenī iesūtītais izlūks nemitīgi nonāk aizdomīgās situācijās, bet vienmēr izlokās ar dažādiem, gluži neticamiem aizbildinājumiem, tad skatītājus var pārņemt pamatota skepse – vai tad viņi (pretinieki) patiešām neredz, ar ko ir darīšana?

Akadēmiķis Jānis Stradiņš neapšaubāmi ir viens no latviešu tautas gaišākajiem prātiem, kurā tauta ieklausās. Lūk, kā viņš vērtē nupat notikušās vēlēšanas: «Stabilitāte – tātad krasu maiņu nebūs, un tas šī brīža ģeopolitiskajā situācijā ir pat pozitīvi. Tomēr nekādu pārlieku optimismu tas nevieš, jo faktiski nobalsots par mazāko ļaunumu, nevis labumu. Iespējams, ka ne uz ko citu Latvija nemaz nav spējīga.»

Uzreiz pēc vēlēšanu aptauju exit poll rezultātu paziņošanas valdošās koalīcijas pārstāvji visi kā viens uzsvēra, ka vēlētāji esot ļoti augstu novērtējuši viņu veikumu un izdarītos [labos] darbus.

Pirmdienas vakars. Latvijas televīzijas politisko diskusiju zvaigzne Jānis Domburs aizvada savu iknedēļas analītisko raidījumu Dombura studija. Pēdējo raidījumu pirms Saeimas vēlēšanām. Studijā nopietni politiķi. Viņu vidū arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Tiek izvērtēts pēdējā laika redzamākais valdības darbs – Citadeles bankas pārdošana.

Runā, ka no citu kļūdām neviens nemācās. Tomēr pamēģināsim. 1996. gads. Krievija. Vasarā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Vēl gada sākumā socioloģiskās aptaujas tā dēvētajiem demokrātiskajiem spēkiem rāda drūmu ainu: «demokrātu» kandidāts, esošais prezidents Boriss Jeļcins, ir nepopulārs, un viņam niecīgas iespējas tikt pārvēlētam. Favorīts ir komunistu līderis Genādijs Zjuganovs. Aiz viņa, minot uz papēžiem, iet pustrakais nacionālists Vladimirs Žirinovskis. Eiropeiski noskaņotā sabiedrības daļa ir izmisumā. Komunisti un citi «tumsas spēki» atgriežas. Ko darīt?

Kā mēdz teikt pieredzējuši izmeklētāji, ja sakritības ir vairāk nekā divas, tad tās vairs nav nekādas sakritības. Tas nozīmē, ja Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis kādā jaukā augusta dienā dodas atpūsties uz Gruziju un tajā pašā lidmašīnā uz Gruziju dodas arī bijušais premjerministrs, partijas redzamākā seja Valdis Dombrovskis, tad tā, iespējams, ir tikai sakritība. Var taču gadīties, ka divi pazīstami cilvēki vienlaikus dodas atpūsties uz vienu un to pašu vietu. Tā gadās, kā teiktu kāds mūsu pusē ļoti iecienīts amerikāņu klasiķis.

Valsts prezidents Andris Bērziņš Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā izteica neapmierinātību ar valsts drošības dienestu darbību un pieļāva, ka nākamajai Saeimai būs jālemj par drošības iestāžu reorganizēšanu. Draudi pieaug, un darboties tā kā agrāk vairs nevar. Vilcināties nedrīkst.

Premjeres izveidotā ekspertu darba grupa pēc KNAB darba izvērtēšanas ierosina biroju pakļaut Iekšlietu ministrijai. Valdības vadītāja Laimdota Straujuma tādu priekšlikumu atbalsta, jo tad premjeram nebūšot jāiejaucas KNAB darbā.

Otrdienas vakara LTV raidījums 1:1 šoreiz pilnībā atbilda nosaukumam – studijā tiešraidē tikās divi viens otra cienīgi pretinieki – žurnāliste Inga Spriņģe un aktieris, radioraidījuma Suņu būda vadītājs un tagad arī deputāta kandidāts Artuss Kaimiņš. Duelis sanāca saspringts un ass. Dažbrīd nevarēja saprast, kurš studijā saimnieks un kurš viesis. Katrā ziņā spēlēt pēc Spriņģes noteikumiem, kad serves tiesības ir tikai vienai pusei un otrai nemitīgi jāatvaira uzbrukumi, nesanāca. Viss beidzās ar to, ka Spriņģei raidījums bija steigšus jāpārtrauc, pirms beidzās ētera laiks. Kas raidījumā notika?

Šodien daudzi mēģina saprast Putina Ukrainas avantūras stratēģisko mērķi. Pieļauju, ka vēlme turēt Ukrainu īsā saitītē un neļaut tai izrauties no Krievijas orbītas ir tikai Putina plāna blakusprodukts. Galvenais mērķis ir cits. Daudz grandiozāks. Jaunas Krievijas, bet pēc tam arī jaunas pasaules būve. Tādas Krievijas (pasaules), kur valdītu pavisam citi likumi un tikumi nekā tagad Rietumos.

No 4. līdz 5. septembrim Velsā norisināsies NATO valstu un valdību vadītāju samits. Šā samita dienas kārtība un izskatāmo jautājumu svarīgums būtiski atšķirsies no iepriekšējiem samitiem, jo pasaule pēc Krievijas agresijas un izraisītās krīzes Ukrainā ir radikāli mainījusies.

Pavisam drīz jau 12. Saeimas vēlēšanas, bet īstu priekšvēlēšanu drudzi vēl nejūt. Šai miegainībai ir saprotams iemesls – jaunā pasaules politiskā kārtība. Eiropā notiek karš.

Vācijas kanclere Angela Merkele aktivizējusi savu Austrumu politiku. Vizītē Rīgā viņa ļoti piesardzīgi izteicās par NATO klātbūtnes palielināšanās iespējām Baltijā un nupat Kijevā aicināja uz Ukrainas – Krievijas konflikta «diplomātisku» risinājumu, apgalvojot, ka «tam nav militāra risinājuma».

Pirms 25 gadiem, 1989. gada 23. augustā, latvieši, nostājoties simtiem kilometru garajā Baltijas ceļā, visai pasaulei nepārprotami pavēstīja, ko grib mūsu tauta. Toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, VFR kanclers Helmūts Kols, Francijas prezidents Fransuā Miterāns ar PSRS vadītāju Mihailu Gorbačovu varēja runāt, ko grib, par PSRS teritoriālo integritāti un tās nemainību, tam vairs nebija nekādas nozīmes. Latviešu tauta bija pateikusi savu vārdu. Vārdu, kuru nevarēja ignorēt. Toreiz mums bija teikšana. Pa īstam.

Gaidāmajās Saeimas vēlēšanās jābalso par cilvēkiem, kuri sevi jau ir pierādījuši ar reāliem darbiem – ar šādu ieteikumu Valsts prezidents Andris Bērziņš uzrunāja politiski represētos salidojumā Ikšķilē.

Ukrainas notikumi gluži kā jaudīgs starmetis izgaismojuši daudzas mūsu valstiskuma problēmas. Pirmām kārtām drošības problēmas. Gan iekšējās, gan ārējās. Par ārējo drošību runāts pietiekami, tāpēc šoreiz pavērtēsim, kas notiek mūsu pašu sabiedrībā.

Pagājušajā nedēļā Krievija ieviesa importa aizliegumu atsevišķām pārtikas preču grupām no ASV, ES, Norvēģijas, Kanādas un Austrālijas.

Viena no Vienotības redzamākajām figūrām, šīs partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietniece Lolita Čigāne sociālajā tīklā twitter retvītojusi (pārpublicējusi saviem sekotājiem) šādu ierakstu: «Igauņi malači. Velk savā ekonomikā iekšā naudu. Izskatās, ka ar ERAF līdzfinansētie Tartu Ahhaa un Lotes izklaižu parks būvēts latviešiem 70%.»