Trešdien Stradiņa slimnīca saņēma telefona zvanu ar brīdinājumu, ka tur novietos spridzeklis. Pieaicinātie psihologi, izvērtējot sarunas ierakstu, atzinuši, ka draudi esot jāuztver kā pietiekami nopietni. Tāpēc pieņemts lēmums no slimnīcas evakuēt pacientus un darbiniekus. Vēlāk gan nekāds spridzeklis netika atrasts.
Ne manā ziņā vērtēt lēmuma par slimnīcas evakuācijas pamatotību. Tomēr šādi gadījumi regulāri atkārtojas, tāpēc ir vērts tos aplūkot plašākā, gan vēsturiskā, gan tīri sadzīviskā kontekstā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā gadījumā, ņemot vērā evakuējamā objekta specifiku, arī pacientu evakuācija un ar to saistītais stress radīja risku cilvēku veselībai, varbūt pat kāda dzīvībai.
Ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs laiku pa laikam parādās šādu viltus brīdinājumu zvanu uzplūds, kad anonīmi cilvēki ziņo par skolās, veikalos, dzelzceļa stacijās un citur novietotām bumbām, bet, vismaz Latvijā, nevienā gadījumā spridzeklis nav ticis atrasts. Pilnīgi visos gadījumos tā izrādījusies viltus trauksme. Kāpēc?
Lai pareizi uztvertu un reaģētu uz lietām, ir jāsaprot to būtība un jēga. Kāds vispār ir jēdzieniskais pamats šādai rīcībai - zvanīt un brīdināt par kādā noteiktā objektā novietotu spridzekli? Eiropā bumbu terorisms aktualizējās septiņdesmitajos gados, kad to savā «cīņas» arsenālā iekļāva basku teroristiskā organizācija ETA un īru republikāņu armija - IRA. Sākumā viņi paši lepojās par saviem ienaidniekiem nodarītajām ciešanām, taču drīz vien atklājās, ka sprādzieni ar lielu cilvēku upuru skaitu, neatkarīgi no šo upuru reliģiskās, politiskās vai etniskās piederības, stipri samazina pašu sprādzienu organizētāju atbalstu ne tikai pretējā, bet arī savējo nometnē. Gan ETA, gan IRA strauji zaudēja atbalstu attiecīgi basku un īru acīs, nemaz nerunājot par pārējo pasaules sabiedrību. Lai novērstu savu organizāciju un pašas idejas, kuras dēļ terora akti tika rīkoti, atbalsta kritumu, tika mainīta taktika. Tagad pēc bumbu (pavisam īstu, ar visiem detonatoriem un pulksteņa mehānismiem) novietošanas tika izdarīts zvans un cilvēki brīdināti, lai no attiecīgas vietas evakuētos un potenciālo upuru skaitu minimizētu, vienlaikus uzturot spriedzi sabiedrībā. Šo praksi, novietot bumbu un par to telefoniski brīdināt, plaši atspoguļoja mediji, un jau vēlāk šo pašu rīcību nekritiski atdarināja viltus teroristi, kuri nekādas bumbas nekur nenovietoja.
Šobrīd gan ETA (kopš 2011. gada), gan IRA (kopš 1998. gada) jebkādu spridzināšanu ir pilnībā pārtraukusi. Tomēr gan Apvienotajā Karalistē, gan Spānijā šādi brīdinājuma zvani joprojām izskan un uz tiem arī visai nopietni tiek reaģēts. Taču neviena cita teroristiska organizācija citās valstīs šādu taktiku - novietot spridzekli, bet pēc tam brīdināt potenciālos upurus - nepiekopj. Īstas teroristiskas organizācijas (agrāk Al Qaeda, tagad dažādi ISIS atvasinājumi) nevienu Eiropā nebrīdina un uzņemas atbildību par sarīkoto terora aktu jau pēc notikušā. Vienīgie, kuri šo taktiku joprojām piekopj, ir dažādi psihiski nelīdzsvaroti vai infantili (vārda burtiskajā nozīmē) cilvēki, kuri vēl nevienā gadījumā īstu spridzekli nekur nav pa īstam novietojuši. Vienīgais, uz ko viņi ir bijuši spējīgi, tas ir brīdinājuma zvans, kurš pilnīgi visos gadījumos izrādījies tukšs.
Šo brīdinājuma zvanu seguma iztrūkumam ir vienkāršs izskaidrojums. Latvijas un faktiski arī lielākās Eiropas daļas teritorijā īstu teroristisku organizāciju nav. Sprādzienam universālveikalā Centrs 2000. gada 17. augustā nebija teroristisku sakņu. Vienīgais sprādziens ar politisku ievirzi bija mēģinājums uzspridzināt tā dēvēto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā 1997. gadā. Visi citi sprādzieni bija krimināla vai sadzīviska rakstura. Ja kāds psihiski nelīdzsvarots cilvēks arī gribētu kaut kur novietot bumbu, lai atriebtos par kādu aizvainojumu vai nodarījumu, viņam būtu krietni jāpapūlas, lai šādu bumbu izgatavotu un novietotu. Tas prasītu ilgstošu, mērķtiecīgu gatavošanos, nevis spontānu rīcību. Piemēram, ASV, kur brīvi nopērkami šaujamieroči, regulāri notiek šādu aizvainotu cilvēku «noraušanās». Pie mums ieročus iegādāties ir krietni grūtāk, nerunājot nemaz par spridzekli ar tālvadības detonatoru.
Līdz ar to varbūt (uzsveru, varbūt) ir lietderīgi uzsākt diskusiju par to, vai mūsu drošības dienestiem nebūtu vērts pārskatīt reakciju uz šādiem brīdinājuma zvaniem, jo vienīgais veids, kā cīnīties pret šādiem viltus zvaniem, ir tos saprāta līmenī ignorēt. Var gadīties, ka risks cilvēku dzīvībām, evakuējot pacientus ar smagiem veselības traucējumiem, var izrādīties lielāks.
