Paskatīsimies uz laukiem kā uz Jeloustounas parka bizoņiem

Jāsaka, kā ir. Neslēpjoties. Administratīvi teritoriālā reforma, kuru pieteikusi Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ar valdošās koalīcijas atbalstu, ir nobriedusi un bauda lielas sabiedrības daļas atbalstu. Protams, var runāt par detaļām un par to, kas ar ko apvienosies, bet idejiskā līmenī ir gandrīz vai panākts konsenss par to, ka pašvaldību Latvijā ir par daudz un to skaits ir jākonsolidē.

Man nav iebildumu pret pašu reformu. Kaut kas jau tajā sistēmā ir greizs un jālabo. To atzīst pat tie, kuri pret piedāvāto reformu izturas noliedzoši. Taču tas nenozīmē, ka reforma jādzen uz priekšu par katru cenu, lai tikai tā būtu. Ir jāsaprot galvenā ideja, un tieši šajā jautājumā ir lielākās neskaidrības. Pareizāk sakot, viss ir skaidrs, bet pateikt nevar, un visiem jārunā caur puķēm.

Problēmas rada tieši atklātas sarunas trūkums. Neviens negrib saukt lietas īstajos vārdos. Patiesība ir skarba. Esmu daudz braukājis pa Latviju un pietiekami redzējis. Grūti noliegt, ka visi šie stadioni, peldbaseini un gājēju celiņi gar šosejām ir savā ziņā līdzekļu izšķērdēšana. Naudas bēršana mucā bez dibena. Iekavās jāpiemetina, ka tikai savā ziņā, jo tam ir arī otra puse, par ko runāsim vēlāk. Ja tam vēl pieskaita pašvaldību darboņu glaunās automašīnas, tad atliek vien piekrist VARAM ministram Jurim Pūcem un viņu atbalstošās sabiedrības daļas argumentiem, ka reģionu pašvaldības nelietderīgi izšķērdē valsts naudu. Respektīvi, viņi ir jāapšķērē.

Kā normāls cilvēks var atbalstīt kādu sīkas pašvaldības vietējo baroniņu, kurš atklāti barojas no valsts, tas ir, visas sabiedrības naudas? Taču uz šo jautājumu var paskatīties plašāk. Ir jāuzstāda stratēģiskais mērķis. Tas var būt gan plašs, gan sīks. Pūce to definē vienkārši - ja netiks īstenota teritoriālā reforma, pašvaldību administratīvie izdevumi pieaugs. Un tad? Tad arī sakām, ka visas šīs reformas mērķis ir ietaupīt. Cita mērķa nav.

Pirmajā brīdī pat nav ko iebilst. Kāpēc lieki tērēt naudu? Taču tikpat labi varētu jautāt, kāpēc jātērē desmit tūkstoši, lai uzliktu raidītāju uz jūras krastā izskalota un tad atkal jūrā palaista ronēna galvas? Nu, lai taču tas ronēns nobeidzas dabiskā nāvē, kā to paredz bioloģijas likumi. Nu, lai nobeidzas Latvijas lauki, kā to jau gadiem ar neslēptu prieku sludina galvenais lauku ideoloģiskais nīdējs Ģirts Rungainis. Latvijas lauki taču atrauj līdzekļus mūsu galvenajam IKP ģeneratoram - Rīgas aglomerācijai.

Lai labāk saprastu situācijas kontekstu, ir vērts uz apskatāmo jautājumu paskatīties izvērstāk laikā un telpā. Kad 19. gadsimta vidū būvēja Amerikas Transkontinentālo dzelzceļa līniju, tad galvenais drošas satiksmes traucēklis bija bizonu bari un vēl atsevišķās vietās palikušie indiāņi. Gan vienus, gan otrus visai brutāli apšāva. Svarīgākais šajā stāstā ir tas, ka tas notika ar sabiedrībā idejiskā līmenī panāktu konsensu. Kurš normāls 19. gadsimta amerikānis varētu iebilst pret to, ka bizoni un indiāņi jāiznīcina, jo viņi taču apdraud normālu satiksmi. Ja kāds tolaik iedomātos aizstāvēt indiāņus vai, vēl trakāk, kaut kādus četrkājainos ragaiņus, tad viņš pretendētu uz vietu dzeguzes ligzdā, kā Amerikā sauc iestādes cilvēkiem ar psihiskas dabas traucējumiem.

Patiesībā problēmas risinājums ir pagalam vienkāršs. Jānosaka, kāda ir prioritāte? Vai lauku populācijas saglabāšana vai naudas ietaupīšana? Tiklīdz atbildam uz šo jautājumu, tā visas problēmas atkrīt. Ja domājam, kā ietaupīt, tad visu naudu ieliekam Rīgas aglomerācijā un braucam uz laukiem skatīties kā uz bizonu baru Jeloustounas nacionālajā parkā. Tad maksājam par raidītāju ronēnam un uzstādām videoreģistratoru tajā lauku sētā, kur kāds dīvainis nolēmis kaut ko darīt. Ja gribam, lai lauki paliek apdzīvoti, tad politika ir cita.

Arī VARAM pārstāvošajai partijai Attīstībai/Par! būtu skaidri jāpozicionējas, kādu lauku politiku tā atbalsta. Vai lauku vide jāatbalsta arī tad, ja tā ir nerentabla, vai arī viņi iestājas par galēji labēju, libertariānisku lauku dabiskas iznīkšanas politiku, kuras redzamākais pārstāvis ir Rungainis. Tad, kad šīs politikas tiks precīzi definētas, tad arī iestāsies zināma skaidrība. Pagaidām šādas skaidrības nav, un tas traucē noteikt valsts attīstības vektoru šajā jautājumā.