Politiskās spēlītes ap vakanto Rīgas mēra krēslu

 
©F64 Photo Agency

Cīņa par Rīgas mēra amatu saasinās. Līdzās Gods kalpot Rīgai (GKR) izvirzītajam kandidātam Oļegam Burovam savu kandidātu izvirzījusi arī partija Latvijas attīstībai (LA) – Viesturu Zepu. Šonedēļ, kā norādīts partijas paziņojumā, LA mēra amata kandidāts Viesturs Zeps un frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Māris Mičerevskis uzsāks sarunas ar visām Rīgas domes (RD) opozīcijas frakcijām par atbalstu V. Zepam. Ievērojiet, sarunas tiks uzsāktas tikai ar opozīcijas frakcijām.

Kāds šobrīd ir mandātu sadalījums? Saskaņa (S) - 17 mandātu, GKR - 11; LA - 8; Jaunā konservatīvā partija - 7; Nacionālā apvienība - 6; Neatkarīgo deputātu frakcija - 4; Jaunā Vienotība - 4; Rīgai - 3. Pašreizējai koalīcijai tātad ir 28 balsis un visiem pārējiem (opozīcijai) - 32. Teorētiski pilnīgi pietiekami, lai pārņemtu varu. Tā kā tieši Zeps šobrīd ir lielākās opozīcijas frakcijas vadītājs, viņam būtu arī visas tiesības būt par opozīcijas apvienoto mēra kandidātu. Taču tas viss ir teorētiski. Kā būs praksē, tas jau ir pavisam cits jautājums.

Kā Zepa galvenos trūkumus var minēt: 1) nepietiekama atpazīstamība, 2) nepietiekama politiskā pieredze, no kā izriet 3) nav iemantota politiskā autoritāte un svars. Taču viņam ir kas cits. Pirmkārt, piederība pie naudīgas partijas. Otrkārt, politiskās intrigās pieredzējuši kuratori (ko vērts ir viens pats Edgars Jaunups), un, treškārt, bet varbūt tieši pirmkārt, politiskā elastība (teiksim tā maigi), kas pragmatiski saimnieciskus apsvērumus nenomāc ar lieku principialitāti. Līdz ar to ar zināmiem nosacījumiem Zeps varētu būt tā kompromisa figūra, kura apmierinātu pārējos šī amata pretendentus. Ar pārējiem šeit domāts nevis Burovs, bet gan tie, kuri Burova neievēlēšanas gadījumā paši cer uz lielākām politiskām dividendēm.

Taču galvenā Zepa barjera ceļā uz mēra krēslu varētu būt cita. Lai labāk saprastu RD notiekošos procesus, atkāpsimies nedaudz vēsturē. Kas nodrošināja S/GKR desmit gadu dominanti RD? Var jau meklēt šīs dominantes cēloņus lielajā etnisko krievu īpatsvarā Rīgā; par tramvaja brīvbiļeti nopirktajos pensionāros un citās himerās, bet patiesais iemesls bija iepriekšējo Rīgas saimnieku ne pārāk sekmīgā darbība un, galvenais, visai kašķīgā politiskā prakse. Pirms Ušakova koalīcijas bija nestabilas, uz sadarbību nevērstas un savstarpēji konkurējošas. Ilgus gadus uz pārmetumiem par Ušakova vadītās RD nesaimnieciskumu varēja atrunāties ar standartfrāzi - vai pie Aksenoka vai Birka bija labāk? Gluži kā Orvela Dzīvnieku fermā par valdītājām uzmetušās cūkas uz ikvienu pārmetumu atbildēja - vai gribat, lai atgriežas Džons Smits?

Ušakova izveidotā politiski monolītā varas vertikāle bija galvenais faktors, kas nodrošināja viņa un viņa vadītās koalīcijas neievainojamību. Tagad, no vienas puses, viss šis monolīts ir sabrucis, un šī stabilitātes aura ir it kā zaudējusi spēku, taču, no otras puses, Birka - Aksenoka bēdīgi slavenā kašķīguma aura arī nekur nav zudusi. Ko mēs redzam tagad? Atkal to pašu. Tā dēvētā Nila gāzēju opozīcija brīdī, kad reāli varētu mainīt spēku samēru Rīgā, sāk kārtējās ambīciju spēlītes. Kļūst skaidrs, ka pa šiem desmit gadiem opozīcija neko nav sapratusi. Atkal tā pati savstarpējā konkurence kombinācijā ar visai miglainu pilsētas attīstības vīziju.

Protams, var runāt par ārkārtas vēlēšanām, kas visu izmainīs un saliks pa plauktiņiem, bet jāsaprot, ka Rīgas domnieku absolūtais vairākums šīs vēlēšanas negrib, lai ko arī publiski runātu. Kuram gan ir vēlme pēc jaunām priekšvēlēšanu klapatām un jauniem izdevumiem? Objektīvi no 60 RD deputātiem tikai Vilnis Ķirsis ar savām pašreizējām četrām balsīm var cerēt, ka ārkārtas vēlēšanas var uzlabot viņa politisko pozīciju cīņā par Rīgas mēra krēslu. Visiem pārējiem risks zaudēt to, kas jau ir, vai arī to, ko var izspiest no pašreizējās situācijas, ir lielāks nekā droši garantētie ieguvumi. Tāpēc, visticamāk, beigu beigās kompromisa variants tiks atrasts.

Ja saprotam, ka runas par ārkārtas vēlēšanām ir tikai politisks blefs, tad iezīmējas iespējamās nākotnes alternatīvas. Vai nu vecā koalīcija (S/GKR + jebkuri 3 deputāti), vai arī jaunā (visi pārējie). Šajā situācijā tie opozīcijas deputāti, kuri turpina blefot par ārkārtas vēlēšanām un velk jaunas «sarkanās līnijas», faktiski veicina vecās koalīcijas palikšanu pie varas arī turpmākos divus gadus, jo gan jau kritiskā brīdī tiks atrasta tāda balsojuma kombinācija, lai nebūtu jārīko ārkārtas vēlēšanas.

Ko tas viss nozīmē rīdziniekiem? Tikai to, ka RD politikāņus par atbildīgiem politiķiem var uztvert visai nosacīti un viņu šā brīža politiskā retorika jāvērtē īpaši kritiski, lai nākamajās vēlēšanās izdarītu pareizos secinājumus.