Podu gāšana – stratēģiskas domāšanas trūkuma sekas

Daudzu rīdzinieku sašutumu izraisīja slepenā, pa nakti veiktā puķu podu aizvākšana no Krišjāņa Barona ielas malām. Tā, bez šaubām, bija Rīgas domes kārtējā sabiedrisko attiecību katastrofa, jo netika kaut cik jēdzīgi izskaidrots, kāpēc tas tiek darīts. Lai kā arī būtu, kārtējā podu gāšanas (aizvākšanas) lieta ir sekas pilnīgam Rīgas attīstības stratēģijas trūkumam. Kad nav skaidrs, kādā virzienā ejam, kad vienu dienu dara tā, bet otru šitā, tad agri vai vēlu sākas sajukums, kas apkārtējos izraisa pamatotu aizkaitinājumu.

Latvijā liela sabiedrības daļa ir skeptiski noskaņota pret visādu stratēģiju, koncepciju, vērtību sistēmu izstrādi, uzskatot tos par birokrātiskiem, nevienam nevajadzīgiem papīra izstrādājumiem, kuru vienīgā jēga ir nodrošināt dažādiem ierēdņiem darbu un apmierināt augstāko (arī starptautisko) instanču vēlmi, lai viss izskatās kā pie civilizētiem cilvēkiem. Diemžēl šai skepsei ir zināms pamats, jo pie mums šādi dokumenti patiešām netiek uztverti nopietni un, pieņemot lēmumus, uz tiem neviens nebalstās. Izņemot gadījumus, kad uz tiem balstīties ir ļoti izdevīgi.

Var jautāt, kāds sakars šīm konceptuālajām lietām ar atsevišķu RD ierēdņu nepārdomāto lēmumu aizvākt puķu podus no Barona ielas? Vistiešākais. Dārgais un droši vien labi domātais Barona ielas renovācijas projekts bija konceptuāli kļūdains jau pašos pamatos. Nav pat runa par būvdarbu kvalitāti, par ko daudzi satraucas. Tie būtu sīkumi, ja vien pats projekts atbilstu modernas pilsētvides prasībām. Taču tas jau sākotnēji bija arhaisks un pilsētvidei nedraudzīgs.

Kādam vajadzēja būt projektam? Iela visā platumā bija jāveido vienā līmenī un jāatdod tramvaja satiksmei, velobraucējiem, kājāmgājējiem, kokiem un kafejnīcām. Autotransportam uz šīs ielas vietas vairs neatlika. Taču tā vietā par dārgu naudu ir izveidota vide, kurā ērti nejūtas neviens. Tramvaju satiksme ir lēna, velobraucēji jūtas apdraudēti un bieži brauc pa gājēju ietvi, kas ir šaura un uz kuras arī kājāmgājēji jūtas velobraucēju un skūteristu apdraudēti. Arī autobraucējiem šī nav iela, pa kuru patīkami braukt. Rezultātā it kā ir padomāts par visiem, bet beigās apmierināti nav ne vieni, ne otri.

Kāpēc šāds projekts vispār tika pieņemts? Tāpēc, ka nav skaidra Rīgas attīstības stratēģija. Kas Rīgā ir prioritārs? Privātais autotransports, sabiedriskais autotransports, velobraucēji, kājāmgājēji, tūristi, centra iedzīvotāji, nomales iedzīvotāji, kuri brauc uz centru strādāt? Atrunas, ka jāsabalansē visu grupu intereses, arī noveda pie Barona ielas renovācijas fiasko. Gribēja, lai visiem būtu labi, beigās sanāca, ka nav labi nevienam.

Pavisam citāds būtu rezultāts, ja pilsētai būtu skaidra stratēģiskā vīzija. Piemēram, Rīga - zaļa, moderna, cilvēkam draudzīga pilsēta. Ja katrs ielu projekts tiktu skatīts šādās kategorijās, tad ne Barona ielas projekts, ne Brīvības ielas superarhaiskais projekts, bez neviena koka ielu malās un bez veloceliņiem (kas mūsdienās vispār ir totāls anahronisms), ne arī gaidāmais Čaka ielas projekts, kurš, visticamāk, arī atbildīs piecdesmit gadus veciem priekšstatiem par labu ielas sakārtojumu, nekad netiktu pieņemts izpildīšanai. Vēl ne no viena Rīgas domes politiķa (neatkarīgi no partijas piederības) neesmu dzirdējis citur pasaulē tik populāro atziņu - sabiedriskais transports ir karalis, privātais transports pilsētas centrā nevēlams.

Tiem, kas šajā brīdī grib teikt, ka privātais autobraucējs arī ir cilvēks, ar kura interesēm jārēķinās, atgādinu populāro saukli - par visu ir jāmaksā. Ja gribi ar savu neefektīvo (pārvietoto personu skaits pret aizņemto ielas platību) metāla kasti aizņemt pilsētas centra teritoriju, kura ir ierobežota platībā un kuras visiem nepietiek, tad atver maku un maksā. Par iebraukšanu pilsētas centrā, par gaisa piesārņošanu, par neērtību radīšanu citiem, troksni utt. Apkārtējiem cilvēkiem nav jāiztop autobraucēju ērtībām un komfortam.

Atgriezīsimies pie Barona ielas puķu podiem. Ja cilvēks nezina, ko viņš īsti grib ilgtermiņā, tad rīkojas situatīvi, atbilstoši mirkļa labumam. Ja RD vadība nezina, kādu Rīgu grib redzēt ilgtermiņā, tad realizē projektus, kuros koku stādījumi nav paredzēti. Redzot, ka kaut kas tomēr nav tā, uzliek puķu podus, kuru apkopšanai aizmirst budžetā ierēķināt finansējumu. Un tā katru dienu visos jautājumos viņi maldās trijās priedēs. Tā iet, kad nav stratēģiskās koncepcijas un skaidras vērtību sistēmas. Jāgāž tik podi.