Bens Latkovskis / Autori

Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana un KNAB pret viņu ierosinātais kriminālprocess ir ne tikai pēdējā laika karstākā ziņa, kura pēc ilgiem gadiem atkal likusi Latvijas vārdu locīt pasaules mediju virsrakstos, bet arī vietējas nozīmes polittrīce, kuras sekas šobrīd vēl nav līdz galam apjaustas.

Neatkarīgi no tā, kā beigsies Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča «ciemošanās» KNAB īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, skaidrs, ka nekas nepaliks «tā kā agrāk». Gadiem, pat gadu desmitiem pūstais Rimšēviča tēls ir plīsis, un to, tāpat kā caurdurtu balonu, otrreiz vairs neuzpūst.

Šā gada 7. februārī notika atgadījums, kurš neizpelnījās pasaules mediju pirmās lapas, bet kura sekas var būt cilvēcei liktenīgas. Runa ir par ASV militārās aviācijas triecienu vienībām, kuras Sīrijā devās atņemt kurdu spēkiem kādu naftas pārstrādes rūpnīcu. Šo vienību pamatmasu veidoja, pārfrazējot šī brīža olimpisko terminoloģiju, karavīri no Krievijas – tā dēvētās Vāgnera militārās privātkompānijas «darbinieki».

Gadus piecus savos rakstos centos nelietot vārdu sorosīti. Ja nu kādreiz bez šī apzīmējuma tomēr bija grūti iztikt, tad to lietoju ar piebildi – tā saucamie. Šķita, vienreiz taču jābeidz tā plēšanās murgosfērā. Īpaši pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, kad būtiski palielinājās mūsu valstiskuma apdraudējums, un 2015. Jaungada notikumiem Ķelnē, pēc kuriem sorosiskā ideoloģija (tūlīt paskaidrošu, kas tā tāda) uz brīdi ierāva galvu plecos. Taču viss plūst, viss mainās. Ar Putina draudiem esam apraduši, un pēc migrantu krīzes sorosīti ir aplaizījuši brūces un atkal aktivizējas.

Zem mana raksta Koncentrēšanās uz ienaidu (NRA, 24.01.2018.) interneta komentētāja ar segvārdu Solda uzdeva man tiešu jautājumu: «Vai tiešām jums šķiet, ka ZZS valsti attīsta pareizi?» Tā kā šajās dienās aprit Māra Kučinska (ZZS) valdības divi gadi un piektdien viņš preses konferencē sniedza pārskatu par savas valdības darbību, ar nelielu nokavēšanos sniedzu publisku atbildi.

Dažkārt tiek izteikts viedoklis, ka Latvijas lielās emigrācijas cēlonis ir mūsu sliktā izglītības sistēma (Ivars Ījabs, Rīgas Laiks 2018.02.). Lai noskaidrotu, cik lielā mērā šī versija atbilst patiesībai, izmantosim domnīcas Legatum institute ikgadējo pasaules valstu labklājības indeksa sarakstu.

Atkal dienaskārtībā parādījies jautājums par Stambulas konvencijas ratificēšanu. Sociālie tīkli verd. Šis jautājums Latvijā, protams, nav par vardarbību vai attieksmi pret sievietēm. Tas ir jautājums par attieksmi pret nezināmo, kā arī sociālās piederības marķieris. Latvijā pie smalkā toņa piedien atbalstīt šo konvenciju, tāpēc galvenais atbalstītāju arguments ir savus pretiniekus apsaukāt par tumsoņām.

Ceturtdien ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) priekšsēdētājas Ingunas Sudrabas runu-ziņojumu noslēdzās (vismaz oficiālā līmenī) pusgadu ilgusī Rīdzenes sarunu epopeja. Sudrabas runa bija pietiekami spilgta un saturiski piesātināta, tāpēc jo vairāk žēl, ka mediji (pirmām kārtām sabiedriskie mediji) to faktiski noignorēja, jo fokusējās uz citu. Ko tad tik būtisku pateica Sudraba, un kāpēc viņas vārdi palika plašākai publikai nesadzirdēti?

Naida objekti dod priekšrocību sakļaut pašiem savas rindas. Naids padara aklus. Kopējs naids nogludina atšķirības un pretrunas. Naids apvieno. Tiem, kuriem trūkst patiesas idejas un nākotnes redzējuma, šis naids rada pārliecību, ka viņiem tomēr ir skaidrs priekšstats par labāku dzīvi.

Tieši pirms 34 gadiem, kādā 1984. gada janvāra agrā rītā, pusseptiņos no rīta manā dzīvoklī (tolaik vēl dzīvoju kopā ar vecākiem) iezvanījās telefons. Tajā pašā toņkārtā, kādā tagad telefoni zvana vien veco laiku filmās. Trrrr…Trrrr…Trrrr. Piegāju pie aparāta. Pacēlu klausuli. «Jā, klausos.» «Šeit no Valsts drošības komitejas,» klausulē atskanēja balss bez ievada un intonācijas. «Vai jūs varētu ierasties pie mums komitejā. Uz Frīdriha Engelsa un Ļeņina ielu stūra?»

Redzot daudzos sastrēgumus pilsētā, prātā gluži neviļus var iešauties doma – ja mums būtu metro, tad gan… Nupat portālā Manabalss.lv iniciatīvas grupa sākusi parakstu vākšanu par Rīgas metro sistēmas izveidošanu, kuras realizācija it kā atrisinātu Rīgas transporta problēmas.

Par aizvadītā gada cilvēku (–iem) žurnāla Time versijā kļuva sievietes, kuras ievadīja sociālo kampaņu #metoo (es arī, angļu val.). Šī kampaņa iedrošina sievietes atklāti runāt un apsūdzēt pāridarītājus par seksuālo uzmākšanos, fizisku vai vārdisku cieņas aizskārumu. Par to, ko pasaulē dēvē ietilpīgā vārdā par harasmentu.

«Gads, kurā svinam Latvijas simtgadi, ir sācies,» – ar šādiem vārdiem Jānis Geste iesāka savu pirmo 2018. gada LTV reportāžu no 11. novembra krastmalas, uzreiz pēc valsts himnas un svētku uguņošanas. Šis būs mūsu valstij svētku gads, un pirms tam Ministru prezidents Māris Kučinskis savā gadumijas uzrunā solīja, ka tas būšot izcils gads. Varētu, kā tagad skaitās stilīgi, teikt āmen, bet no apziņas dziļākajām dzīlēm laužas ārā kaut kāda deja vu sajūta. Tas viss jau kādreiz ir bijis. Nu ja, reiz jau viens premjers Jaungadā solīja septiņus treknus gadus, un mēs visi atceramies, ar ko tas toreiz beidzās. Par laimi, šoreiz ekonomikas apskatnieku vidū valda vienprātība – valsts tautsaimniecība attīstās pietiekami harmoniski, un nekas tās veselību vismaz šajā simtgades gadā neapdraud.

Vai gadā pirms Saeimas vēlēšanām var Latvijas politisko ainavu iedomāties bez parlamentārās izmeklēšanas komisijas? Grūti. Saeima savā vēsturē ir izveidojusi daudzas komisijas, bet vēl neviena nav darbojusies tik haotiski un bezmērķīgi kā šogad izveidotā. Pat paši komisijas locekļi un dedzīgākie tās darba aprakstītāji nevar jēgpilni formulēt, kādu rezultātu grib no tās «izspiest». Kādam jābūt komisijas gala ziņojumam, lai nebūtu jākonstatē, ka Saeimā atkal izkalies čiks?

Pirmdien Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma lēmumu 2018. gada 18. martā paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās nepielaist galveno opozīcijas kandidātu Alekseju Navaļniju. Tiesa, šīs vēlēšanas par vēlēšanām civilizētās pasaules izpratnē var saukt vienīgi nosacīti, jo to rezultāti ir labi zināmi jau tagad. Tomēr jebkurā gadījumā nemaināmā prezidenta Vladimira Putina pārvēlēšana būs zināms Krievijas politiskā cikla starpfinišs.

Pabriks intervijā ziņu aģentūrai LETA saka: «Vienotība lielā mērā ir pēctece politiskajā spektrā tādām partijām kā Latvijas ceļš un Tautas partija. Šīs partijas ir iznesušas uz saviem pleciem valsts smagās reformas. Un par to viņas ir tikušas sodītas.»

LTV raidījumā Tieša runa, kas bija veltīts partnerattiecību likumam, komunikāciju speciālists Valdis Melderis, pamatojot šāda likuma pieņemšanas lietderību, izteica plaši izplatītu argumentu – šādi likumi ir pieņemti visās Rietumeiropas valstīs, un, tā kā tur dzīvot ir drošāk, tad nav ko lieki lauzties, jālīdzinās viņiem. Atzīšos, arī es šo argumentu bieži lietoju, un vairākumā gadījumu tas ir pamatoti, jo katrs, kurš bijis Rietumos (nevis par Rietumiem «zināšanas”» smēlies no Krievijas TV), zina, ka tur daudz kas ir labāk nekā pie mums, lai kā to dažkārt negribētos atzīt. Taču ir viens bet.

Otrdien, 12. decembrī, LTV1 raidījums 100 grami kultūras bija veltīts pretrunīgi vērtētajam psihoterapeitam un vairāku grāmatu autoram Viesturam Rudzītim.

ASV prezidents Donalds Tramps paziņojis, ka atzīst Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu un plāno uz turieni pārcelt ASV vēstniecību. Varētu domāt – kāda gan mums gar to daļa? Taču atcerēsimies slaveno tauriņu teoriju, kura nosaka – viens tauriņa spārnu vēziens vienā pasaules daļā var izraisīt būtiskas pārmaiņas citā pasaules nostūrī.

Viens no pēdējiem Latvijas segregācijas bastioniem ir izglītības sistēma, kurā joprojām notiek Latvijas pilsoņu nodalīšana pēc etniskās vai valodu lietošanas pazīmes.

Pamazām iezīmējas nākamo Saeimas vēlēšanu iespējamo koalīciju un partiju savstarpējo cīņu laukumi. Par Saskaņu un tās elektorātu viss daudzmaz ir skaidrs. Tur iespējamas svārstības dažu procentu robežās ap standartskaitli – 30 vietas Saeimā. Ja nekas radikāli nemainās, tad arī latviskajā spektrā uzvarētājs ir zināms – tā ir varas partija ZZS, kurai grūti atrast ko pārmest. Ekonomiskais stāvoklis ir labvēlīgs, lielas kļūdas nav pieļautas, un šādā situācijā varas partijai ir grūti neuzvarēt. Šis ZZS labvēlīgais fons stipri apgrūtina citām partijām izstrādāt gudru un sekmīgu priekšvēlēšanu taktiku, bet daba jau necieš tukšumu, tāpēc gudru un sekmīgu taktiku vietā rodas dumjas un graujošas.

Sengrieķu valstsvīrs un domātājs Alkibiads reiz nocirta savam sunim asti, un par šo notikumu runāja visa Atēnu sabiedrība. Kad viņam jautāja – kāpēc viņš tā rīkojies, tad Alkibiads atbildēja: «Lai visi runā par šo suņa asti un nerunā par citām lietām.» Ar šo savdabīgo eksperimentu Alkibiads nodemonstrēja to, ko mūsdienās sauc par sabiedriskās domas manipulāciju, ar bezjēdzīgiem niekiem novēršot uzmanību no svarīgākā.