Bens Latkovskis / Autori

LTV raidījumā Sastrēgumstunda tika konstatēts, ka esam ievilkti Krievijas izvērstajā informatīvajā karā, un uzdots jautājums – ko varam likt pretī? Studijā bija gan valsts pārstāvji (kultūras ministre, NEPLP vadītājs un deputāts), gan sabiedrības pārstāvji. Pēc šī raidījuma tikai pieauga pārliecība, ka no valsts puses praksē netiks darīts nekas un labākajā gadījumā tiks uzrakstīti kādi darba plāni, koncepcijas, varbūt izveidots kāds «kontrpropagandas» raidījums (A. Dimanta pieminētā Melu laboratorija par mūsdienu tematiku). Runas par īpaša krievu valodā raidoša kanāla izveidi visticamāk paliks tikai runas, jo grūti iedomāties, ka šāds kanāls varētu reāli konkurēt ar Krievijas federālajiem kanāliem, kuru budžets ir vairāki miljoni dienā (R. Tjarve).

Trešdien pasauli satricināja barbariskais terora akts Parīzē. Gāja bojā 12 cilvēki. Žurnālisti un policisti. Tās pašas dienas vakarā LTV raidījumā Sastrēgumstunda tā dalībniekiem tika uzdots jautājums – vai pasaule ir mainījusies un nekas vairs nebūs tā kā agrāk? Atbildes bija dažādas, taču kopējais viedoklis bija – notikušais nepārsteidz. Uz to viss esot gājis. Atšķīrās vienīgi šā terora akta iemeslu skaidrojumi – no sociālās nevienlīdzības līdz pārprasta politkorektuma kultam.

Pagājušā gada janvārī premjerministre Laimdota Straujuma intervijā LNT raidījumam 900” paziņoja, ka laika limits KNAB cirkam esot izsmelts. Gads nu ir pagājis, bet cirks nekur nav aizbraucis un turpina izklaidēt publiku ar ierasto repertuāru. Amatā ir atjaunota KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe un Juridiskās un personālvadības nodaļas vadītāja Ilze Dravniece. Abām jāizmaksā ievērojamas kompensācijas. Tiek veidota ikgadējā KNAB priekšnieka vērtēšanas komisija, bet L. Straujuma tajā pašā televīzijas raidījumā izsakās, ka KNAB darbā nekas nav mainījies un neesot izslēgta iespēja, ka tiks veidota arī komisija KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka atbilstības amatam izvērtēšanai.

Eksotisko ceļojumu cienītāju vidū viesošanās Dienvidamerikā tiek augsti vērtēta. Tas ir eksotiski, tur neapšaubāmi ir interesanti un var redzēt daudz ko. Diemžēl ceļojums uz šo tālo kontinentu ir viens no dārgākajiem, tāpēc vairumam vienkārši nav pa kabatai. Cita lieta, ja to apmaksā citi.

Jaunais 2015. gads iesākas ar prestižu notikumu – Latvija kļūst ES prezidējošā valsts.

Partijas Saskaņa kongress sestdien aizritēja zem ierastās zīmes – žēlabām par to, ka mēs «uzvarējām» vēlēšanās, bet mūs atkal neņem valdībā. Taču partijas līderi stūrgalvīgi atsakās nopietni analizēt šīs ignorances iemeslus.

Pagājušā nedēļa iesākās ar katastrofālu Krievijas rubļa kritumu. Vienu brīdi Maskavas valūtas biržā par vienu eiro deva pat simts rubļu. Vēlāk gan rubļa kurss nedaudz nostabilizējās ap 80 rubļiem par eiro, taču tas lietas būtību nemaina.

Jaunā Saeima sevi piesaka visai vētraini. Jau vēlēšanu dienā pie vairākiem Latgales vēlēšanu iecirkņiem piebraukušie autobusi ar krietni sareibušajiem, nez no kurienes atvestajiem Vienotības Zaķa vēlētājiem iezīmēja to skaņkārtu, kādā tiks atskaņota šīs Saeimas kopējā «dziesma». Kādu ritmu uzdeva no pirmās takts, tāds tas tiek turēts. Šajā ritmā veiksmīgi iekļāvās Solvita Āboltiņa, kuru gan vēlētāji neievēlēja Saeimā, taču tas šai enerģiskajai dāmai netraucēja panākt savu. Ievēlētais deputāts Jānis Junkurs labākajās Katrīnas Lielās galma tradīcijās atdeva savu mandātu «bargajai kundzei». Šī dīvainā atteikšanās no sava mandāta šķita pilnīgi iederīga kopējā skaņkārtā, un Āboltiņas manevrus sabiedrība pieņēma kā pašsaprotamus dramaturģiskos elementus. Tā jau pie viņiem tai Saeimā notiek, sprieda slavenā tante Bauskā.

Vienotība ir partija, kura veidojusies, saplūstot vairākiem politiskajiem spēkiem. Kā viņi paši mēdz uzsvērt – mūsu spēks ir dažādībā. Katram biedram partijā ir sava funkcija, savs tēls un savs atbalstītāju pulks. Kāds tas bija dzērājšoferim Veiko Spolītim, kurš ieguva Saeimas deputāta mandātu uz laiku, kamēr ārlietu ministra pienākumus pilda Edgars Rinkēvičs, pirms sabiedrība uzzināja par viņa nepārvaramo tieksmi dzērumā sēsties pie stūres?

Otrdienas rītā ar piecpadsmit minūšu intervālu LTV Rīta Panorāmas studijā izskanēja divi pilnīgi pretēji valsts augstāko amatpersonu viedokļi par vienu un to pašu jautājumu. Vai ir nepieciešams publiskot skolotāju algas ar visiem vārdiem un uzvārdiem?

Vienotības kongresā par partijas valdes priekšsēdētāju tika pārvēlēta Solvita Āboltiņa. Arī valdē pārsvarā būs viņas atbalstīti politiķi, un tādas redzamas «opozicionāres» kā Ilze Viņķele un Lolita Čigāne netika pārvēlētas.

Jebkuru diskusiju par to – ir vai nav Latvijai nepieciešams visas tautas vēlēts prezidents – vajadzētu sākt, vispirms noskaidrojot, vai attiecīgā viedokļa paudējs uzticas pats savai tautai.

Partijas Vienotība vadība nav akceptējusi Ilzi Viņķeli Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārās sekretāres amatam. Šī it kā maznozīmīgā iekšpartijiskā ziņa liecina par kārtējo pretrunu saasināšanos starp mūsu politiskā teātra trupas dažādiem grupējumiem.

Pēc vēstures mērogiem, pavisam drīz – pēc nepilniem četriem gadiem – Latvijas valsts svinēs savu pirmo lielāko apaļo jubileju – 100 gadus kopš 1918. gada 18. novembrī tā tika proklamēta.

Pāvesta Franciska I uzruna Eiroparlamentā tika gaidīta ar īpašu interesi, jo ne katru dienu Katoļu baznīcas galva uzstājas uz apvienotās Eiropas galvenās politiskās skatuves. Iepriekšējā reize bija vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta, kad 1988. gadā Eiroparlamentu uzrunāja pāvests Jānis Pāvils II. Starp šīm divām uzstāšanās reizēm pagājis vēsturiski ļoti piesātināts laiks, kurā būtiski mainījusies gan pasaule, gan pati Eiropa.

Tie, kuri piedzīvojuši Atmodas laikus, droši vien atceras arī jaukos sapņus par drīzo Latvijas ekonomisko izaugsmi un atgriešanos tajā ekonomiskās attīstības līmenī, kāds mums pienāktos, ja ne Ribentropa – Molotova pakts un sekojošā okupācija.

Tie, kuri piedzīvojuši Atmodas laikus, droši vien atceras arī jaukos sapņus par drīzo Latvijas ekonomisko izaugsmi un atgriešanos tajā ekonomiskās attīstības līmenī, kāds mums pienāktos, ja ne Ribentropa – Molotova pakts un sekojošā okupācija. Tolaik cirkulēja dažādas aplēses, cik gados sasniegsim Zviedrijas un Dānijas līmeni. Tā brīža ekonomikas virzītāji – Kehris, Godmanis, Repše, Osis un citi Džordžtaunas universitātē neoliberālās «gudrības» īsos kursos sagrābstījušie «eksperti» – kā ticamāko termiņu minēja astoņus gadus.

Ja vēl līdz Brisbenas G20 samitam Krievijas prezidents Vladimirs Putins varēja cerēt, ka pasaule, par spīti kritiskiem izteikumiem un dežūrfrāzēm par «augsto cenu», kas Krievijai būšot jāmaksā par sadarīto Ukrainā, tomēr ir gatava pieņemt viņa diktētos spēles noteikumus, tad tagad šīs cerības ir zudušas.

Ceturtdienas pievakarē Latvijas tradicionāli rāmo sabiedriski politisko pīļu dīķi nedaudz saviļņoja Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ieraksts sociālajā tīklā twitter. Ne visi ir šī tīkla lietotāji, tāpēc citēsim šo ierakstu pilnībā: «Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visu veidu partnerattiecībām, cīnīšos par to, zinu, ka tūliņ būs megahistērija, bet #Proudtobegay.»

Atsevišķi fakti dažkārt izskatās savstarpēji nesaistīti un viens no otra pilnīgi neatkarīgi. Taču patiesībā tie ir pat ļoti saistīti un vēl vairāk – viens no otra izrietoši. Lūk, piemērs.

Jaunās 12. Saeimas pirmās darba dienas galvenās intrigas bija šādas: vai uz šo sēdi būs ieradies Jānis Junkurs un, ja būs, cik tekoši viņam izdosies norunāt svinīgo solījumu/zvērestu; vai Saeimas deputāta mandāts tiks apstiprināts Dzintaram Zaķim un vai Artuss Kaimiņš izspēlēs kādu «numuru» visiem par prieku? No nopietnākām lietām jāatzīmē Valsts prezidenta Andra Bērziņa programmatiskā, Rīgas pils vēlamo nākotnes politisko dienaskārtību iezīmējošā runa, kura gan UgunsGrēka cienīgo kaislību fonā palika tikpat kā neievērota.

Partijas, kuras stingri nostājušās uz eirointegrācijas ceļa, pārliecinoši uzvarējušas svētdien notikušajās Ukrainas parlamenta vēlēšanās. Patiesību sakot, cits vēlēšanu iznākums nemaz nebija gaidāms, jo atklāti nostāties pret šo ceļu atļāvās vien daži ne pārāk populāri politiskie spēki. No tiem 5% barjeru pārvarēja vienīgi nosacīti prokrieviskais Opozīcijas bloks, iegūstot mazāk par 10% balsu. Tāpēc šo vēlēšanu vēsturiskā nozīme slēpjas ne tik daudz ievēlētajos cilvēkos un politiskajā spēku sadalījumā, cik pašā vēlēšanu faktā. Pēc šīm vēlēšanām valstī būs pilnīgi leģitīma politiskā tautas pārstāvniecība, kuru Maskavas propagandistiem būs grūti, pat nepiedienīgi, dēvēt par huntu.