Gadsimta projekts draud nojukt

Tuvākās desmitgades Latvijas lielākais infrastruktūras projekts, Eiropas standarta platuma dzelzceļa līnija Rail Baltica draud nojukt, ja Baltijas valstis nespēs atrast kopīgu valodu un turpinās savstarpējos ķīviņus.

Par to, ka šim projektam paredzētie līdzekļi var tikt novirzīti citām vajadzībām, ja Baltijas valstis neapliecinās vēlmi un spējas to realizēt, pavasarī jau ieminējās Eiropas Komisijas pārstāve, Ziemeļjūras-Baltijas koridora projekta koordinatore Katrīna Trautmane, bet pagājušajā nedēļā šādu brīdinājumu vēlreiz izteica Eiropas Parlamenta Transporta un tūrisma komitejas priekšsēdētājs Mihaels Krāmers.

Šobrīd Latvijas un Lietuvas pārstāvji vaino viens otru, taču šīs vainas svēršana un katra izteikuma vētīšana neko daudz nedos, jo ir dažas lietas, kuras balstās uz ļodzīgiem pamatiem un draud sabrucināt visu celtni. Lai arī projekts saucas Rail Baltica (Baltijas dzelzceļš) un ir domāts kā liels kopprojekts ar milzu nozīmi, atsevišķām Baltijas valstīm šī projekta svarīgums ir atšķirīgs. Lietuvai tas ir mazāk svarīgs, jo tai dzelzceļa posms no Kauņas līdz Polijas robežai jau ir uzbūvēts, atliek vien to pieslēgt ES signalizēšanas sistēmai, kas nepieciešama, lai vilcieni varētu braukt ar ātrumu līdz 160 kilometriem stundā. Tā kā lietuvieši jūtas labvēlīgākā situācijā, viņi cenšas darbu konkursus izsludināt atsevišķi, nevis ar kopuzņēmuma starpniecību.

Arī Latvijā vēl pirms dažiem gadiem nekādas dižās sajūsmas par šo projektu nebija, jo no paša projekta peļņu būs grūti sagaidīt. Tas ir izteikts politisks infrastruktūras projekts, kuram jāapliecina dzelzceļa savienojamība ar visattālākajām ES nomalēm, kāda ģeogrāfiski ir Baltijas telpa. Tagad, kad projektam ir parādījusies reāla ES nauda, attieksme arī Latvijā ir mainījusies. Kopējā naudas summa katrai Baltijas valstij ir tuva miljardam eiro, un būtu muļķīgi no tās atteikties vai kaut kādu nesaskaņu dēļ to zaudēt. Taču viss iet tieši uz to.

Pat ja ar saimnieciskajām un organizatoriskajām problēmām vēl kaut kā varētu tikt galā, tad ir viena cita lieta, kas fundamentāli visu sarežģī. Pirms vairākiem gadiem Vecrīgā pie Saeimas satiku savu kursa biedru, kurš tolaik bija sabiedrībā pazīstams uzņēmējs. Pārrunājām sociālekonomisko situāciju valstī, un no mūsu sarunas atmiņā iespiedusies viena viņa tēze: mūsu cilvēki ir gatavi strādāt zem jebkura - zviedra, dāņa, vācieša, tikai ne zem otra latvieša. Ar mūsu cilvēkiem viņš domāja nevis zemākā posma strādniekus, bet gan tos darbiniekus, kuri paši ir tuvi uzņēmējdarbībai, bet globālās konkurences apstākļos ir gatavi zem kāda saimnieciski lielāka palīst apakšā. Attiecinot šo izteikumu Baltijas mērogā, lietuviešiem rodas psiholoģisks diskomforts kopuzņēmumā, kur par vadītāju ir latviete Baiba Rubesa. Tā vien gribas apiet «savas kastas» priekšnieci, ja vien tāda iespēja parādās un tas dod ekonomisku labumu savējiem. Tas, ka viņa ir trimdas latviete un nav ar vietējo sovjetisko bekgraundu (aizmuguri), iespējams, ir vēl papildu nervu kairinātājs tiem, kurus tracina strādāšana «zem latviešiem». Izejot no mana paziņas loģikas, kuru viņš empīriski pārbaudījis savā daudzpusīgajā praksē, pieļauju, ja Rail Baltica vadītājs būtu kāds vācietis vai beļģis, šādu rīvēšanos būtu mazāk.

Šeit nav runa par mūsu speciālistu kompetenci. Nav šaubu, ka mūsu speciālisti ne par matu nav sliktāki par tādiem pašiem speciālistiem ārzemēs. Runa ir vienīgi par psiholoģiskiem faktoriem, par tām mentālajām traumām, kuras Baltijas tautām ir (vienai vairāk, citai mazāk) un kuru dēļ mums grūti sadarboties. Kopš Baltijas ceļa 1989. gadā ir grūti nosaukt kādu sekmīgu lielu kopējas sadarbības projektu. Rail Baltica tāds varētu būt, taču tieši šīs negatīvās psiholoģiskās konkurences dēļ (kurš būs pēdējais starp pēdējiem) projekts draud izjukt. Acīmredzot kā nācijas vēl neesam tik nobriedušas, lai varētu iztikt bez uzraugiem no augšas. Uztversim tās kā augšanas grūtības un cerēsim, ka nākamajos projektos spēsim iztikt bez šāda veida mazvērtības kompleksu demonstrācijām, taču tagad projekta (un tam paredzētās ES naudas) glābšanas vārdā jāatrod veids, kā sekmīgi šo ES naudu paņemt. Ja nepieciešams, tad atsakoties arī no liekām personiskām un pat nacionālām ambīcijām un nevajadzīgas stūrgalvības.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2016/09/08/gadsimta-projekts-draud-nojukt