Deputātu domāšanas terapija

Saeimas deputātus nākamgad gaida algas pielikums – parlamenta atlīdzības budžetu plānots palielināt par vairāk nekā vienu miljonu eiro, vēsta raidījums LNT ziņas sešos. Kā skaidro Saeimas Administrācijas vadītāja Karina Pētersone, deputāti nākamgad pelnīs vairāk tāpēc, ka viņu alga ir piesaistīta vidējai algai valstī, to reizinot ar likumā noteiktu koeficientu.

Tas, ka deputātu algas palielinās, izraisa pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, šo palielinājumu nosaka likums. Deputātu algu piesaiste vidējai algai ir visnotaļ loģiska, jo it kā stimulē deputātus vairāk domāt par valsts tautsaimniecisko attīstību. Tāpat augstākas deputātu algas palielina šī amata sociālo prestižu, un tādējādi deputātu korpusā teorētiski vajadzētu nonākt augstākas kvalifikācijas kadriem. Protams, tas viss ir tīri teorētiski. Praksē cilvēka nonākšanu deputāta krēslā nosaka pavisam citi faktori, kuriem ar konkrētā cilvēka profesionālo kvalifikāciju bieži vien ir visai attāls sakars. Taču jāatzīst, ka viss ir noticis likuma ietvaros un deputātiem it kā neko daudz pārmest nevar. Tomēr mieles paliek.

Interneta portālos pie šīs ziņas vērojams rekordliels komentāru skaits, un kopējais komentāru noskaņojums - sev naudu pielikāt, bet kur ir nauda bērniem, vecīšiem, slimnīcām??? Var jau runāt par kreiso noskaņojumu sabiedrībā, par to, ka tauta nemīl bagātniekus un nīst katru, kurš saņem kaut santīmu vairāk, nekā sanāk pašam. Pat ja tā tas ir, tad jāpadomā arī - kāpēc? Kāpēc Latvijas sabiedrībā pret bagātniekiem tāda nepatika? Nevar noliegt ilggadējo dzīvi sociālismā un šīs dzīves ietekmi uz sabiedrisko noskaņojumu, taču tā ir tikai viena medaļas puse. Otra ir tā, ka Latvijā izveidojusies stipri sašķelta sabiedrība ne tikai pēc etniskās pazīmes, bet arī pēc ienākumu līmeņa. Turklāt abas šīs sabiedrības daļas viena otru nesaprot un pat negrib saprast.

Laika gaitā, saskaroties ar dažādiem politiskās elites pārstāvjiem, esmu konstatējis, ka viņi pārsvarā dzīvo citā realitātē. Viņu realitātē nabadzība mūsu valstī vairs nepastāv. Ir atsevišķi nabagi, kas tādi ir, pateicoties neveiksmīgai dzīves pozīcijai, nav ieguvuši atbilstošu izglītību un ir nodzērušies, bet tā nav masveidīga sociāla parādība. Pat ja savā retorikā politiķi piemin ienākumu nevienlīdzību, nabadzības izskaušanu, tad viņi to dara tādā abstrakcijas līmenī, it kā runa būtu par trūkumcietējiem kādā tālā Āfrikas valstī. Pieņemot kādus makroekonomiskus lēmumus, valda pārliecība, ka nevienam jau sliktāk nepaliks. Visiem jau tāpat ir samērā labi. Teorētiski, abstraktā līmenī viņi pieņem, ka Latvijā ir kaut kādi nabagi, kuri tiešām dzīvo ar 500 eiro mēnesī (tam, ka kāds reāli saņem minimālo algu, viņi netic un, dzirdot šo vārdu salikumu, uzreiz sāk stāstīt par rindām pie iemaksu bankomātiem, kuros tiekot iemaksātas «īstās» algas), bet ar tādiem deputāti tikpat kā nesaskaras. Tajās reizēs, kad kāds neapmierināts pilsonis deputātu pārķer un viņam sāk kaut ko dedzīgi klārēt, deputāts ieslēdz Zīgeristu un sāk piekrītoši māt ar galvu, atkārtojot - es jums pilnīgi piekrītu. Proti, atslēdz savu uztveres aparātu.

Ar sociālās plaisas problēmu saskaras gandrīz visas salīdzinoši trūcīgās valstis, jo šajās valstīs pārtikušo slānis ir salīdzinoši mazs iepretim lielajam nabadzīgo skaitam, un šī asimetrija rada būtiskas sociālās problēmas, kas savukārt bremzē visas valsts attīstību. Radikālākais veids, kā ar šo problēmu cīnīties, tika izgudrots Ķīnā kultūras revolūcijas laikā, kad pārāk labā dzīvē ieslīgušās partijas bonzas tika sūtītas uz tā dēvētajām 7. maija skolām - dziļos laukos, atpalikušos kolhozos ganīt cūkas.

Ļoti iespējams, ka šodienas Ķīna nebūtu tāda, kādu mēs to redzam tagad, ja Ķīnas reformu tēvs Dens Sjaopins savulaik nebūtu nosūtīts uz vienu no šīm 7. maija skolām, kur sastapās ar Ķīnas patieso dzīvi, reālo nabadzību un sāka domāt par to, kā situāciju mainīt. Domāju, ka mūsu politiskā elite stipri mainītu savu domāšanas modeli, ja, teiksim, pastrādātu kaut mēnesi Maxima veikalā pie kases vai noliktavā. Uz Denu Sjaopinu šī terapija atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Skaidrs, ka mūsdienu demokrātiskajā sistēmā tāds deputātu terapijas veids ir pilnīgi neiespējams pat tīri teorētiski, taču par šādas terapijas pozitīvo efektu viņiem der laiku pa laikam vismaz atgādināt.