2021. gada 9. aprīlī aizsaulē, nenodzīvojis vien nieka divus mēnešus līdz apaļajai simt gadu jubilejai, aizgāja britu karalienes Elizabetes II laulātais draugs – Edinburgas hercogs princis Filips.
Žurnālistiem viņa ļoti pietrūkst, jo Filips bija divdomīgu jociņu plēsējs un cilvēks, kurš bieži sacīja to, kas viņam iešāvies prātā, īpaši nedomājot nedz par diplomātisko etiķeti, nedz politkorektuma normām. Britu televīzijas kanāls «ITV» uzsver, ka ar katru gadu Filipa jociņi kļuvuši aizvien aizskarošāki, taču drīzāk nelaime ir citur - pasaulē uzaugušas nu jau vairākas paaudzes, daļai kuru pārstāvju ir niķis allaž būt par kaut ko aizskartiem, aizvainotiem un apvainotiem.
Filips nebija nekāds rasists, ksenofobs, sieviešu nīdējs vai rupeklis, un gandrīz vienīgais, ko viņam varētu pārmest, ir takta trūkums un dzīvošana jaunībā apgūto stereotipu pasaulē. Tam līdzi nāca saprotamā nevēlēšanās dzīties pakaļ lingvistiskajai modei, pārņemot tās jaunākās tendences.
1921. gada 10. jūnijā dzimušais Filips bija tipisks sava laikmeta pārstāvis, cik nu to vispār iespējams attiecināt uz dižciltīgu personu. Grieķijas prinča tiešie priekšteči bija gan grieķi, gan dāņi, taču dzimtenē notikušās revolūcijas dēļ ģimenei drīz vien nācās pārcelties uz Eiropu, un tālākās Filipa gaitas saistītas ar Franciju, Vāciju un, visbeidzot, Apvienoto Karalisti, kur viņš ieradās 1930. gadā. Ar to arī izskaidrojams, kādēļ Filipam piemita diezgan tipisks angļu (gribētos pat sacīt, ka komēdijseriāla «Monty Python» cienīgs un melns) humors, kā arī skats uz pasauli caur starpkaru periodā vēl nekur nepazudušo britu koloniālisma vēstures prizmu.
Viens no skaļākajiem skandāliem Apvienotajā Karalistē izcēlās 1986. gadā, kad karaļpāra pirmās un vienīgās oficiālās vizītes laikā Ķīnā Filips britu studentiem, kuri Pekinā mācījās ķīniešu valodu, ieteica: «Tikai nepalieciet te pārāk ilgi, jo tad acis var kļūt šķības.» Tolaik britu avīzes bija pamatīgi «uzēdušās» uz karaļnamu, nekavējoties no mušas izpūšot ziloni un pavēstot, ka Filips esot neiedomājami apkaunojis visu valsti. Lai gan tolaik teju katram britu nacionālajam laikrakstam bija pa korespondentam Ķīnā vai vismaz Honkongā, nevienam neienāca prātā noskaidrot, ka ķīnieši par šo frāzi nebūt nebija apvainojušies, jo paši mēdz ieteikt uz Rietumiem ceļojošajiem tautiešiem tur neuzturēties pārāk ilgi, lai «acis nekļūtu apaļas».
Arī citus Filipa izteikumus, ko karaļnama un viņa personīgie nīdēji cenšas traktēt kā rasistiskus, par tādiem var uzskatīt vien ļoti aizspriedumaini un utis svešā kažokā meklējoši ļautiņi. Piemēram, 2003. gadā viesojoties Nigērijā, Filips šīs valsts prezidentam Olusegunam Obasandžo, kurš uz svinīgajām vakariņām bija ieradies tautas tērpā, sacīja: «Izskatās, ka jūs jau grasāties iet gulēt!» Varbūt netaktiski (lai gan kas to zina, cik labos draugos abi bija), taču ne vairāk. 1994. gadā vizītes laikā Kaimanu salās viņš vietējo uzņēmēju grupai apjautājās: «Un cik daudzi no jums ir pirātu pēcteči?», bet 2002. gadā, tiekoties ar austrāliešu aborigēniem, vēlējās zināt, vai viņi joprojām apmētā viens otru ar šķēpiem. 1998. gadā sarunā ar britu studentu, kurš bija apceļojis Papua-Jaungvineju un sarakstījis par to augstu vērtētu diplomdarbu, Filips pavēstīja: «Nu tad jūs vismaz tur neapēda», atgādinot par kanibālisma vēsturi šajās salās. Un, protams, vēsturē ir iegājis viņa citāts par ķīniešu virtuvi - šīs tautas pārstāvji esot «gatavi apēst jebko ar četrām kājām, kas nav galds, jebko ar spārniem, kas nav lidmašīna, un jebko, kas peld, ja vien tā nav zemūdene».
Taču ķīniešiem par viņu virtuves vērtējumu nav vērts apvainoties, jo vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Filips kādā intervijā paziņoja, ka «britu sievietes neprot gatavot ēst». Mūsdienās, atminoties par šo izteikumu, allaž uzsvaru liek uz to, ka ēst nemākot gatavot sievietes, bet pats Filips jau pirms daudziem gadu desmitiem izskaidrojis, ka viņam vienkārši nepatīk britu virtuve, un tolaik taču bija pieņemts, ka par pavardu rūpējas tieši sievietes. Starp citu, runājot par britu kulinārijas īpatnībām, 2005. gadā par tām izņirgājās arī toreizējais Francijas prezidents Žaks Širaks...
1995. gadā Edinburgas hercogs pamanījās aizvainot savus pavalstniekus skotus. Anglijā uzskata, ka skoti ir lieli dzērāji, un, Glāzgovā tiekoties ar kādu autoskolas instruktoru, Filips apvaicājās: «Bet kā tad jums savus tautiešus izdodas atturēt no dzeršanas vismaz uz to brīdi, kamēr viņi nokārto eksāmenu?» 1981. gadā viņa kārtējā «pērle» izraisīja sašutumu (un ne nepamatotu) lielā daļā Apvienotās Karalistes iedzīvotāju. Tolaik pilnā sparā plosījās ekonomiskā krīze un recesija, strauji pieauga bezdarba līmenis, bet Filips pēkšņi paziņoja: «Pirms pāris gadiem visi to vien runāja, ka par daudz strādājot un nepieciešams atpūsties, bet nu, kad šai nodarbei laika atliku likām, viņi atkal sūdzas par bezdarbu.» Pret monarhiju noskaņotie kreisie mediji nekavējoties sāka vilkt paralēles ar Francijas kādreizējās karalienes Marijas Antuanetes sacīto - «ja cilvēkiem nav maizes, ko ēst, lai viņi ēd kūkas». Vēsturnieki gan šaubās, vai karaliene ko tādu teikusi, taču Franču revolūcijas laikā no giljotīnas viņu tas nepaglāba, un līdzīgu likteni kreisās avīzes paklusām vēlēja arī Filipam.
Edinburgas hercoga dzēlības bija mērķētas arī uz karaļnama locekļiem. Aplūkojis Jorkas hercoga, sava dēla prinča Endrū un viņa kundzes jauno rezidenci, viņš paziņoja, ka tā izskatoties pēc «palaistuves guļamistabas». Visiem bija zināms, ka no bērniem Filips visvairāk jūsmo par vienīgo meitu, princesi Annu. Taču tika arī viņai. Anna bija kaislīga jāšanas sporta piekritēja un 1976. gadā pat piedalījās Monreālas olimpiskajās spēlēs. Tad lūk, reiz, plašākā lokā apspriežot viņas personīgo dzīvi un ne pārāk izdevušās laulības, Filips esot atmetis ar roku un noteicis: «Viņu jau interesē tikai tie, kuri ēd sienu un pirž!»
Princi Filipu nekad nemulsināja tas, ka ar savām replikām viņš varētu kādu aizvainot - kas ienāca prātā, to arī teica. Britu mediji šausminājās par viņa neiecietīgo attieksmi pret bērniem, ar kuriem Filips tikās dažādos Bakingemas pils pasākumos. Piemēram, 14 gadus vecu zēnu, kurš bija uzrakstījis esejas cienīgu vēstuli Elizabetei II, viņš apstulbināja ar secinājumu: «Ā, tad jau tu pat proti rakstīt!» Bet kādam 13 gadus vecam puikam, kurš sacīja, ka vēloties kļūt par astronautu, Filips paziņoja, ka nekas no tā nesanākšot, jo zēns esot pārāk resns.
Veco ļaužu pansionātā viņš kādam smagi slimam sirmgalvim sacīja: «Izskatās, ka jūs te mērdē badā.» Apmeklējot invalīdu namu un redzot kādu vīru braukājam elektriskajā ratiņkrēslā, pavaicāja: «Un cik cilvēkus ar šo daiktu jūs šorīt jau esat notriecis?» Kādā labdarības pasākumā Kārdifā, kur uzstājās arī skaļa bundzinieku grupa no Karību salām, princi Filipu iepazīstināja ar jauniem cilvēkiem, sakot, ka puiši ir kurli. «Kurli? Nav jau brīnums, ja stāvējāt pie pašas skatuves,» paziņoja Edinburgas hercogs. 1976. gadā karaļpāris ieradās vizītē Kanādā, kur viesmīlīgos namatēvus un namamātes pamatīgi sarūgtināja kāda ilgās vizītes un nebeidzamo oficiālo pasākumu nogurdinātā Filipa replika. Viņš paziņoja, ka Kanādā abi neesot ieradušies sava prieka pēc, jo «prātā nāk citi, labāki veidi, kā izklaidēties». Citā oficiālā pasākumā, jau dzimtenē, Filips labu laiku bozies un dīdījies, līdz beidzot uzšņācis fotogrāfam: «Vai tu nevari ātrāk taisīt to sasodīto bildi?» Bet pieņemšanā Itālijā uz oficianta jautājumu, kādu dzērienu princis vēlētos, Filips nepacietīgi attraucis: «Pilnīgi vienalga! Tikai nes to ātrāk un parūpējies, lai tas būtu alus!»
Pieņemoties spēkā dzimumu līdztiesības modei, mediji lielu uzmanību pievērsa Filipa izteikumiem par sievietēm un sarunās ar sievietēm. Kurš gan cits, ja ne viņš, tiekoties ar Skotijas konservatīvo līderi Anabellu Goldiju un aplūkojot tartāna auduma paraugu, ko bija plānots dāvināt Romas pāvestam, vēl būtu varējis apjautāties, vai politiķei nav arī no šī auduma darinātas biksītes.
Divdomīgus komplimentus dāmām viņš izteica līdz pat mūža galam, un, tā kā tas notika oficiālos pasākumos, runām par «rāvējslēdzēju attaisīšanu», «biksītēm» un «krūšturiem» bija gana daudz liecinieku, kas Filipu gan ne mazākajā mērā nemulsināja. Reiz Bakingemas pils pieņemšanā sastapies ar leiboristu partijas dāmu grupu, kurām visām uz caurlaidēm bija rakstīts «Ms» («Jaunkundze»), Filips tēlotās šausmās iekliedzās: «O, un šeit tad ir feministu stūrītis!» 1988. gadā kādā intervijā viņš aizfilozofējās līdz tam, ka pavēstīja - morālā ziņā prostitūta neesot pārāka par sievu, taču principā abas jau dara vienu un to pašu.
Viens no smieklīgākajiem gadījumiem noticis, kad Bakingemas pilī viesojusies austrāliešu izcelsmes aktrise Keita Blanšeta. Filips neesot bijis nekāds lielais Holivudas produkcijas cienītājs un par viņu, šķiet, iepriekš nebija dzirdējis. To kaut kā garām palaiduši asistenti, vien pavēstot, ka ciemos būs ar «filmu industriju» saistīta slavena persona. Pēc sasveicināšanās ar Blanšetu princis nekavējoties centies noskaidrot pašu svarīgāko jautājumu, kas saistīts ar šo industriju - proti, no viņa DVD atskaņotāja rēgojoties ārā kāds vada gabals, un vai cienījamā industrijas eksperte nebūšot tik laipna un nepaskaidrošot, kas ar to darāms. Šādas sarunas fakts ir apstiprināts, taču vairāki karaļnama biogrāfi sliecas domāt, ka tas bijis vien kārtējais savdabīgais Filipa jociņš.
Kā jau daudzi britu karaļnama pārstāvji, princis Filips nodarbojās ar dažādiem labdarības projektiem, taču bija acīmredzami, ka, piemēram, runas par apkārtējās vides aizsardzību viņam šķiet pārāk nogurdinošas. Savulaik Kanādā, piedaloties kāda nacionālā parka jaunās teritorijas atklāšanā, Filips, kuram viss jau bija apnicis, noburkšķēja: «Pasludinu to, lai kas tas arī nebūtu, par atklātu.» Vēl jautrāk bija jau šā gadsimta sākumā Taizemē, kur Filips saņēma balvu par ieguldījumu vides aizsardzībā. Kāpis uz skatuves, viņš pateicās klātesošajiem un piebilda, ka Taizeme ir «ļoti nozīmīgs apdraudēto dzīvnieku sugu tirdzniecības centrs».
Karību salās kādu vietēju trušu audzētāju Filips brīdinājis nebarot trušus ar papajas augļiem, jo tie darbojoties kā kontraceptīvs, bet reiz, runājot par putnu skaita samazināšanos, interesējies, kādēļ šo problēmu nevar novērst, iznīdējot kaķus. 1992. gadā Austrālijā Edinburgas hercogam vaicāts, vai viņš nevēlas samīļot koalu, uz ko Filips nopietnu seju atbildējis: «Nu nē, es taču negribu saķert kādu briesmīgu kaiti.»
Šie ne tuvu nav visi Filipa spārnotie izteicieni, taču ar tiem ir pilnīgi pietiekami, lai saprastu, ka karaliskās ģimenes otrās personas oficiālo pienākumu pildīšana nebūt nebija viņa dzīves aicinājums. Kādā intervijā Edinburgas hercogs atklāti atzina, ka «labprātāk būtu palicis dienēt flotē», taču mīlestība ņēmusi virsroku. Un šī mīlestība bija abpusēja, jo, lai arī ko Filips atkal nesarunātu, viņš allaž varēja būt drošs, ka karaliene Elizabete II būs viņa pusē.
