Atgriešanās Brežņeva laikos
Svētdien Krievijā notika Valsts domes vēlēšanas, kuras par vēlēšanām vārda klasiskajā izpratnē grūti uzskatīt, jo īstās vēlēšanās svarīgas ir proporcijas, kādās sadalīsies dažādu partiju deputātu mandāti, taču šoreiz tas nevienu neinteresēja.
Nekādas koalīcijas un opozīcijas Krievijas parlamentā jau sen vairs nav un arī turpmākos piecus gadus nebūs. Parlamentā būs pārstāvētas tās pašas četras partijas, kuras tur bija jau līdz šim, un arī no vienmandāta apgabaliem neviens opozicionārs nav ievēlēts. Putina politiskā līnija ir pārliecinoši uzvarējusi.
Visi deputāti no četrām pseidokonkurējošām partijām balso, kā liek un kā vajag. Loks noslēdzies, un Krievijā ir atjaunota politiskā sistēma, kāda valdīja Brežņeva laikos. Tiesa, Putins ir sapratis, ka no disidentiem un patiesības nevajag pārāk baidīties, jo, kā izrādās, atgriešanās Brežņeva laikos daudziem ir tīri tīkama. Ja televizors septiņas dienas nedēļā, 24 stundas diennaktī tautai stāsta, ko tā vēlas dzirdēt; cik viss ir jauki un cik vadonis dižens, tad atsevišķu avīzīšu vai radiostaciju balsis ir ne vairāk bīstamas kā oda sīkšana pie auss. Nepatīkami, bet pieciešami.
Kā atzīmē daudzi novērotāji, tad šī bija vienmuļākā vēlēšanu kampaņa kopš 1988. gada. Īstas politiskas cīņas nebija, jo nav arī sabiedrības pieprasījuma pēc tās. Krievijā, kā liecina šīs vēlēšanas, nospiedošā vairākumā ir Putina politiskās līnijas atbalstītāji, bet īsts putinists sirds dziļumos izjūt riebumu pret jebkādām demokrātiskām spēlītēm. Viņaprāt, krievu tautu jāvalda ar stingru roku, jo citādi to turēt grožos nevar. Vēlēšanas notika atbilstoši šim uzrādījumam. Proti, īpaši neuztraucoties par iespējamiem pārkāpumiem, jo sociālā pieprasījuma pēc «likumības» arī nav. Tieši otrādi, ir pieprasījums pretiniekus («piekto kolonnu»), kā reiz izteicās Putins, «mērcēt klozetpodā». Pat tas, ka vairums vēlēšanu iecirkņu bija aprīkoti ar novērošanas kamerām, netraucēja atsevišķiem partiju «aktīvistiem» vēlēšanu urnās samest jau gatavus biļetenu blāķus. Šādas video liecības pārplūdināja interneta vidi, taču Putina valdīšanas laikā par vēlēšanu manipulācijām neviens nav sodīts un arī šoreiz diez vai tas tiks darīts. Krievijā šādi pārkāpumi netiek uzskatīti par lielāku noziegumu kā nospļaušanos uz ielas. Pēc likuma varbūt sodāmi, bet ne dzīvē.
Skaidrs, ka vēlēšanu mērķis nebija noteikt kaut kādu politisko stratēģiju (to nosaka prezidents) un pat ne saimiecisko taktiku (to nosaka prezidenta administrācija un realizē valdība). Tām bija jādemonstrē varas leģitimitāte, jo Putins, par spīti autoritārajam valdīšanas stilam, cenšas ievērot demokrātiski birokrātiskās procedūras. Tāpat kā padomju laiku vēlēšanas, arī šīs bija iedzīvotāju lojalitātes apliecināšanas rituāls. No šā aspekta vēlēšanu rezultātus var vērtēt divējādi. No vienas puses, Putina popularitātes karogu nesošā partija Vienotā Krievija pārliecinoši uzvarēja, taču, no otras puses, vispārējā vēlētāju aktivitāte bija ļoti zema - nedaudz virs 40% un lielpilsētās ap 30% (Sanktpēterburgā - 25%). Tas liecina par lielu tautas apātiju un signalizē, ka varai drīz būs atkal kaut kas reibinošs jāliek galdā, ja tā arī turpmāk grib uzturēt to narkotisko tonusu, kāds Krievijā tika sasniegts pēc Krimas aneksijas un avantūras Donbasā. Tonuss iet ārā, bet, tā kā pieļaut tautai paģiru sākšanos nedrīkst, varam gaidīt jaunus brīnumus.
Kopumā jāsaka, ka vēlēšanu rezultāti atspoguļo tautas vairākuma gribu. Vēlētāji atbalsta šo reibinošo tautas vienības apziņu. Tiesa, vienojas viņi ap Putinu, nevis deputātiem. Diemžēl, kā liecina vēsture, šī «vienotība» parasti beidzas ar smagām paģirām. Līdz šim Putina politika, lai arī subjektīvi raisījusi patriotiski emocionālo pacēlumu, objektīvi devusi negatīvu rezultātu. Ekonomiskā krīze ir acīm redzama, valsts starptautisko reputācijas kritumu un ārpolitisko vientulību cenšas apslāpēt ar agresīvu bļaušanu televizorā, bet iekšpolitiski koruptīvo strupceļu kupē ar patriotiskiem saukļiem. Pagaidām sasniegumi virtuālās realitātes radīšanā ir negaidīti labi, taču jāgatavojas brīdim, kad sistēma bruks. Tas diemžēl ir neizbēgami, tāpēc laikus jādomā, kā pasargāt sevi, lai ļimstošais milzis mūs pa burzmu nesaspiež.