Antra Gabre / Autori

Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, kurš nevairās izteikt nepiepucētus viedokļus, skarbiem vārdiem aicina atbalstīt rakstniekus, tulkotājus, grāmatu izdevējus un grāmatu veikalus, akcentējot kovidierobežojumu divkosību.

Ir lomas, kas aktierim pielīp, lai kā viņš, iespējams, gribētu no tām atbrīvoties. Britu aktierim Deividam Sušē tāda loma ir augstprātīgais, eksscentriskais, izsmalcinātais Agatas Kristi romānu varonis – slepkavību izmeklētājs Erkils Puaro, kuram labpatīk atsaukties uz pelēkajām smadzeņu šūniņām, ko patiesības labad vajadzētu dēvēt par rozā šūniņām – ja smadzeņu šūnas ir pelēkas, tad tās ir mirušas. Šā gada sākumā Sušē tika iecelts bruņinieku kārtā Vindzoras pilī pēc tam, kad kovida ierobežojumu un noteikumu dēļ šo ceremoniju nācās atlikt.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos vairākas preces varēja nopirkt, uzrādot vai nu attiecīgu talonu, vai pircēja vizītkarti. Gluži kā tagad, kad ieviesta depozīta sistēma – izdrukā taloniņu un apmaini veikalā pret kādu preci.

Mūsu augstākās amatpersonas un citi sabiedrībā pamanāmi ļaudis diez vai spēs konkurēt ar Apvienotās Karalistes karalieni Elizabeti II cepuru skaita ziņā, bet arī viņiem ir šis un tas ko rādīt.

Arī ārzemēs pārsvarā gan tabloīdi apspriež sabiedrībā plaši pazīstamu sieviešu bezbērnu statusu. Arī ārzemēs sievietes «vērtību» nosaka bērnu esamība. Sievietes, kuras šādā veidā tikušas apspriestas un tādā veidā – emocionāli ietekmētas, reaģējušas līdzīgi, kā dara sievietes Latvijā.

Bet kā lai nerāda, ja pirksts tam domāts un tiek saukts par rādītājpirkstu! Latviski pirkstus reiz dēvēja trāpīgos apzīmējumos, piemēram, īkšķis bija utubunga, jo ar to saspieda... utis; rādītājpirksts – podlaiža, krējumlaiža; vidējais un garākais pirksts – garais Ansis, Pēteris, Indriķis u.c. presonvārdi; zeltnesis bija un palika zeltnesis; mazais pirkstiņš – pintiķis, pīpiņš, pikusītis, vārdu sakot, ne šis, ne tas.

Iepriekšējā »Vakara Ziņu« numurā stāstījām par komēdijas «Briljanta roka» spožo epizodiskās lomas tēlotāju Aleksandru Ļisjutinu – galvenā varoņa Semjona Gorbunkova meitu. Ne mazāk spilgta neliela loma šajā filmā bija aktrisei Svetlanai Svetļičnajai. Viņas spēlētā blondā Anna Sergejevna pūlējās pavedināt Gorbunkovu ar kārdinošu, pašas aktrises izdomātu deju īsā halātiņā. Annas Sergejevnas izmisīgā taisnošanās «Es neesmu vainīga, viņš pats atnāca!» joprojām tiek citēta, un komēdijas fani šo frāzi saprot bez gariem skaidrojumiem.

Bērni kino lomās lielākoties aizkustina skatītājus. Daļa no mazajiem aktieriem arī pieauguši turpina filmēties vai strādā teātrī, bet daudziem debija kino tā arī paliek viena vienīgā. Viņi izvēlas citu profesiju. Nereti par viņiem atceras, kad filmai tiek atzīmēta nozīmīga gadadiena vai arī viņi, pieauguši būdami, savāra ziepes. Bet daudzus mazos aktierus žurnālisti liek mierā visu turpmāko dzīvi.

Kā bija, kā nebija, bet šāds nostāsts klīst internetā. Tā autors ir populārais komiķis un joprojām slavenās estrādes dīvas Allas Pugačovas dzīvesbiedrs Maksims Galkins. Ar visnotaļ pozitīvu attieksmi pret Latviju un kādreizējo mūsu galveno valstsvīru viņš kādā raidījumā izstāstījis pikantas detaļas par vizīti pie toreizējā Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera.

Rīdzinieces Žannas Istominas veidoto eglīšu mantiņu fotogrāfijas vispirms jau sociālajos tīklos priecē daudzus. Pēc tam tās aizceļo uz daudzām mājām, kur turpina savu funkciju – gan greznot egli, gan radīt prieku.

Olaines Vēstures un mākslas muzejā izveidota ekspozīcija «Iedvesmas istaba», kas veltīta 2017. gadā mirušajam uzņēmējam – bijušajam uzņēmuma «Olainfarm» valdes priekšsēdētājam Valērijam Maliginam.

2002. gada 20. decembrī Romas katoļu pāvests Jānis Pāvils II formāli atzina Mātei Terēzei piedēvētu brīnumu, paātrinot mūķenes iecelšanu svēto kārtā. 2016. gada 4. septembrī viņa tika kanonizēta par svēto. Māte Terēze, laicīgajā dzīvē Agnese Gondža Bohadžiu, ir viena no 20. gadsimta ievērojamākajām personībām.

Pakroja daudziem Latvijas iedzīvotājiem saistās ar krāšņajiem Ķīnas laternu un ziedu festivāliem. Pakrojas muiža ir lielākais muižu komplekss visā Lietuvā, un tā ļauj gūt priekšstatu par to, kas ir visvisvis... Kad ceļošana kovida ierobežojumu dēļ ir drīzāk loterija un laimes spēle, tad aizskriet līdz Lietuvai, lai ziemas tumšumā izbaudītu psihedēlisku gaismas šovu, ir gan ātri, gan salīdzinoši lēti.

Mākslinieki Kristians Brekte un Modris Svilāns skatītājiem piedāvā izstādi «Solargrāfija».

Nesen Rīgu un rīdziniekus sadrebināja mīnus 17 grādi, bet mūžības vaiga priekšā tas ir nieks. Kādi bijuši un ir aukstuma rekordi Latvijā, pasaulē un Visumā?

Par Garlību Merķeli ātrumā daudzi spēj pateikt: viņš bija vācbaltiešu rakstnieks, publicists, apgaismības ideju nesējs. Iespējams, tas arī viss. Akadēmiķis Jānis Stradiņš rakstījis: «Pēc Herdera Merķelis bija pirmais, kas atzina latviešu gara mantu lielo vērtību un paredzēja tām nākotni. Tādējādi savā ziņā viņš ir viens no latviešu nacionālisma ciltstēviem, kaut arī pats nav sacerējis neviena darba latviski un Nikolaja l reakcijas laikā pret latviešu nācijas iespējām un viņu literatūras nākotni pat izturējies rezervēti.» Tāpēc piedāvājam faktus par Garlība Merkeļa dzīvi un citu ar viņu saistītu informāciju.

Pirmā profesionālā latviešu zobārste Late (Šarlote) Veibele (pēc laulībām Jakovļeva) dzimusi 1877. gada 20. novembrī. Tieši 100 gadus vēlāk laikraksts «Rīgas Balss» šim notikumam veltīja nelielu ziņu. Tajā īsumā pārstāstīti Lates Veibeles dzīves fakti un informēts, ka Medicīnas vēstures muzejā skatāma viņai veltīta izstāde. Šarlotei Veibelei bijusi saistība ar dzejnieku Raini, tolaik – juristu un laikraksta «Dienas Lapa» redaktoru Jāni Pliekšānu.

Pērnvasar Tallinā divas pensijas vecuma – 63 un 70 gadus vecas – dāmas aplaupīja veikalu un ar mersedesu lielā ātrumā traucās pa Tallinas ielām. Policistus izsauca veikala apsargi, jo viņiem šķita aizdomīgas divas sievietes un automašīna, kuras salonā vīdēja vairāki folijas iepakojumi.

Četrus savas dzīves gadus Francijas pēdējais karalis Luijs XVIII pavadīja Kurzemes un Zemgales hercogistē. Tātad – Latvijā. Bet atgriezīsimies 1793. gadā, kad revolucionāri nonāvēja Luiju XVI un viņa sievu Mariju Antuaneti, un pēc diviem gadiem cietumā nomira troņmantnieks – viņu dēls. Tad Francijas karaļa jaunākais brālis pasludināja sevi par nākamo monarhu – Luiju XVIII. Tronī viņš kāpa tikai 23 gadus vēlāk, un gandrīz četrus gadus – no 1798. līdz 1801. un no 1805. līdz 1807. gadam – Luijs XVIII aizvadīja Jelgavā jeb Mītavā. Tur mājvietu rada arī viņa radiniece Marija Terēze Šarlote, uz nāvi sodīto monarhu – Luija XVI un Marijas Antuanetes – meita.

Solījums «līdz nāve mūs šķirs» jau sen nav jāņem par pilnu. Ir laulātie un oficiāli nelaulātie, kurus šis solījums tiešām vieno uz mūžu, bet Latvijā... Latvijā «vidējais ilgums» laulībā ir nieka 13 gadu. Pēc tam seko šķiršanās.

Vesterna «Rust» («Rūsa») producents un aktieris Aleks Boldvins 22. oktobrī filmēšanas laukumā sašāva savus kolēģus. Ierocim nebija jābūt pielādētam, tomēr notika tas, par ko mēdz teikt: ja teātra izrādē pie sienas karājas bise, tad pēdējā cēlienā tā noteikti izšaus. Pirms daudziem gadiem arī Latvijā filmēšanas laikā tika nonāvēts cilvēks.

«Cik laika jums ir? Te vismaz divas stundas vajadzīgas,» satiekoties pie Krāmu un senlietu muzeja durvīm, prasa Laila Zeile. Kad ieejam kādreizējās zāģētavas angārā, sākumā nešķiet, ka būtu ļoti daudz lietu. Bet nodomāju, ka tam ir attaisnojums – senlietu krātuve joprojām top. Staigājam, runājam, un Laila mudina – nu tad ejam uz īsto telpu. Īsto?! Un kas ir šī? Noliktava, viņa smejas. «Īstajā» telpā mantu ir tik daudz, ka žurnālā publicētās fotogrāfijas nekādi nenokaus intrigu.