VAKARA ZIŅAS. Vērtību mērs – talons

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos vairākas preces varēja nopirkt, uzrādot vai nu attiecīgu talonu, vai pircēja vizītkarti. Gluži kā tagad, kad ieviesta depozīta sistēma – izdrukā taloniņu un apmaini veikalā pret kādu preci.

Šņabis, cukurs, milti, ziepes...

1991. gada 30. janvāra laikrakstā «Rīgas Balss» ievietotais Rīgas pilsētas izpildkomitejas Tirdzniecības pārvaldes paziņojums vēsta, ka no 1. februāra ar talonu Nr. 21 varēs iegādāties kilogramu cukura, ar talonu Nr. 22 - pudeli alkoholisko dzērienu, ar talonu Nr. 23 - 5 paciņas tabakas izstrādājumu. Pret taloniem pārdeva arī miltus, cukuru, makaronus... Starp citu, tā paša gada maijā, kā lasāms Vikipēdijā, Rīgā ieviesa kārtību, ka vienam cilvēkam divos mēnešos bija paredzēts kilograms putraimu, četros mēnešos - divi kilogrami miltu un puskilograms makaronu.

1990. gada vasarā tika palielinātas degvielas normas: automašīnām un motocikliem ar blakusvāģi - 40 litru, motocikliem un motorlaivām - 20 litru, mopēdiem, motoblokiem u.c. - 10 litru, invalīdu transportam - 60 litri benzīna mēnesī.

Daudziem atmiņā arī pret taloniem nopērkamās ziepes, par kurām klīda nostāsti, ka ar tām ārzemēs mazgājot līķus. Bet cilvēki pirka, mazgāja veļu un mazgājās paši. Un šņabis tolaik bija nevis šķidrā, bet pat īstā valūta - ja mēnesī katram Latvijas iedzīvotājam pienācās tikai viena pudele talonalkohola, tad par vienu vai pāris pudelēm varēja sarunāt traktoristu, lai uzar piemājas kartupeļu lauku.

Toties, ja pārdevējai veikalā nebija sīcenes, ko izdot, tad kapeiku vietā pircējs saņēma vienu vai vairākas sērkociņu kārbiņas. Ja paveicās, tad - kādu ledeni vai pat dārgāku konfekti. Bija izrēķināts, kāds ekvivalents naudā ir vienai konfektei un vienai sērkociņu kārbiņai.

Deficīta ēnā

Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā cilvēkiem nauda - PSRS rubļi - bija, algas palielinājās, bet veikalos preču nebija tik daudz, lai nopelnīto «atprečotu». Tāpēc pirka to, kas bija, un agrāk vai vēlāk izpirka veikalus gandrīz tukšus.

Tātad radās visaptverošs deficīts.

Laiku pa laikam izplatījās dažādas baumas, kas cilvēkiem lika apgādāties ar pārtikas krājumiem nebaltai dienai. Dažs sapirka tik daudz, ka ieviesās kodes un citi pārtikas grauzēji. Kā zināms, ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs...

Krājumus pirka arī tāpēc, ka ar tālsatiksmes vilcieniem Latvijā ieradās «daudzu tautību bērni», kuri vairumā pirka itin visu un veda uz savām draudzīgajām republikām. Un, ja Latvijas iedzīvotājs iegāja veikalā un ieraudzīja, ka pat zobu pastas vairs nav, tad nākamreiz viņš nopirka ne tikai vienu tūbiņu, bet jau desmit. Un atkal - deficīts.

Lai mazinātu deficītu un katrs pirktspējīgais Latvijas iedzīvotājs varētu kaut cik godīgi iegādāties pirmās, otrās u.c. nepieciešamības preces, tika ieviesta talonu un pircēja vizītkaršu sistēma. Pirmās talonpreces bija cukurs un ziepes jau 1988. gada vasarā.

Uz veikalu ar vizītkarti

Tagad spļaudāmies par to, ka veikalos jāuzrāda kvadrātkods un personas dokuments, bet savulaik bija jāuzrāda pircēja vizītkarte, kas bija derīga preču iegādei tikai attiecīgā rajona robežās. Tās atcēla 1992. gada 15. aprīlī. Rīdzinieks laukos pat rupjmaizi nopirkt nevarēja, tieši tāpat kā laucinieks Rīgā.

1990. gadā viena persona, uzrādot pircēja vizītkarti, varēja iegādāties (daļu preču - tikai pret taloniem): pa kilogramam sāls, putraimu, miltu, baltmaizes, rupjmaizes; cukuru gan ļāva pirkt trīs vai četrus kilogramus; ne vairāk par 12 sērkociņu kastītēm; 400 gramus sviesta; pa puskilogramam siera, krējuma, biezpiena, makaronu; 20 olas; pudeli augu eļļas; divas kārbas konservu... Vīriešu zeķes vienā pirkuma reizē pārdeva ne vairāk kā divus pārus. Toties auzu pārslas, manna un rīsi pienācās tikai bērniem.

Tautas balss

1991. gadā audrēnietis, darba invalīds Juris Zeltiņš izkratīja sirdi Rēzeknes laikrakstā «Darba Karogs». Viņš rakstīja: «Kur kombainieris lai ņem smēķi? (..) Lauku iedzīvotāji jau sen neko nevar nopirkt pilsētas veikalā tikai tāpēc vien, ka mēs neesam pilsētnieki. Lai gan itin bieži nākas braukāt uz pilsētu, un būtu bijis loģiski, ja pie reizes mēs savus talonus varētu samainīt pret precēm. Tagad, lūk, sākusies ražas novākšana. Un kombainierim, kas no rīta līdz vakaram pavada uz kombaina tiltiņa putekļos, izpaliek pat pīppauzes, jo nav ko smēķēt. (..) Tad, lūk, atbildiet, lūdzu, cik tonnu labības mēs zaudēsim, ja kādu dienu kombainieri apturēs kombainus un dosies meklēt cigaretes? Es gan nezinu, kas un kā tur dala fondus, taču to redz visi, ka pilsētā cigaretes ir visos veikalos, pat «Preses apvienības» kioskos, bet laukos cigarešu nav. To pašu var pateikt par miltiem, cukuru, makaroniem. Nebūs nekāds brīnums, ja kādu dienu pilsētas veikalā pēkšņi nebūs piena vai krējuma. Un kā lai būtu, ja lauku saimnieces ir spiestas pāriet uz govju divreizēju slaukšanu, lai pusdienu laiku izbrīvētu veikalu apceļošanai laukos, meklējot, kur pret taloniem var iegādāties zeķubikses, apakšbikses. (..)»