Četrus savas dzīves gadus Francijas pēdējais karalis Luijs XVIII pavadīja Kurzemes un Zemgales hercogistē. Tātad – Latvijā. Bet atgriezīsimies 1793. gadā, kad revolucionāri nonāvēja Luiju XVI un viņa sievu Mariju Antuaneti, un pēc diviem gadiem cietumā nomira troņmantnieks – viņu dēls. Tad Francijas karaļa jaunākais brālis pasludināja sevi par nākamo monarhu – Luiju XVIII. Tronī viņš kāpa tikai 23 gadus vēlāk, un gandrīz četrus gadus – no 1798. līdz 1801. un no 1805. līdz 1807. gadam – Luijs XVIII aizvadīja Jelgavā jeb Mītavā. Tur mājvietu rada arī viņa radiniece Marija Terēze Šarlote, uz nāvi sodīto monarhu – Luija XVI un Marijas Antuanetes – meita.
Luijam Staņislavam Ksavjē, Provansas grāfam, Luija XVI jaunākajam brālim, izdevās aizbēgt no revolucionārās Parīzes asinskārajām ķetnām. Eiropas valdīklas nevēlējās kašķēties ar jauno Francijas režīmu un nepiedāvāja patvērumu izdzītajiem monarhiem, tāpēc pēdējais Francijas karalis mētājās no vienas valsts uz citu. Toties Krievijas imperatoram Pāvilam I nepatika revolūcijas, viņš uzaicināja padzīto Francijas karalisko augstību uz Krieviju un atdeva viņa rīcībā Mītavas pili, kā arī noteica uzturnaudu - 200 000 rubļu gadā. Luijs XVIII un viņa nelielais galms pārsimt cilvēku sastāvā uzturējās Mītavā gandrīz divus gadus - līdz 1801. gada janvārim.
«Kurzemes periods bija ļoti nozīmīgs Luija XVIII dzīvē,» saka vēsturnieks, bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis. «Mītavas pils bija ļoti grezna rezidence, visgreznākā, kurā viņam nācās dzīvot visos 23 klejojumu gados.» Lūk, kā Luijs XVIII apraksta savu ierašanos Mītavā: «Es ierados Mītavā 1798. gada 9. martā... Gar ceļu uz pili abās pusēs stāvēja kareivji; skanēja salūti... Mani sagaidīja tik svinīgi kā pašu imperatoru.»
Pēc Pāvila I pavēles Mītavas pili izremontēja un labiekārtoja. Luijs XVIII tur iekārtoja savu mazo Versaļu, kurā bija premjers, ministri, ceremonijmeistars, kardināls un galma dāmas. Dzīve Mītavas pilī ritēja pēc striktiem noteikumiem. Ne velti Luijam XVIII piedēvē teicienu: «Precizitāte ir karaļu greznība.»
Viņš cēlās pulksten septiņos no rīta un līdz desmitiem lasīja avīzes, sarunājās ar galminiekiem par politiku, rakstīja vēstules. Tajā laikā vēstules bija nozīmīgs politisks instruments. Tādā veidā Luijs XVIII atgādināja Eiropas galvaspilsētu «šefiem» par savu eksistenci. Parasti pulksten 11 Mītavas pilī tika pasniegtas brokastis, kas līgani pārgāja pusdienās, pēc tam bija laiks pieņemt dažādus ziņotājus un apmeklētājus. Kad laikapstākļi ļāva, karalis pastaigājās ārā, bet citā laikā lasīja un sarunājās ar saviem galminiekiem. Centrālais notikums, protams, bija pusdienas. Kurzemes Versaļā pusdienu ēdieni bija ļoti gardi, jo Luijs XVIII bija gardēdis un ar gadiem tā noresnēja, ka tikko spēja pastaigāt. Pēc pusdienām tika spēlētas spēles, piemēram, šahs. Bet astoņos vakarā karaliskā augstība atkal sēdās pie rakstāmgalda un izskatīja pastu. Vakars noslēdzās ar sarunām un vista partiju.
Tā turpinājās diena pēc dienas cerībā, ka karalis un viņa galms varēs atgriezties Parīzē. Reiz Mītavas pilī tika nogādāta Francijas militārā un politiskā līdera Napoleona vēstule, kurā viņš piedāvāja divus miljonus franku - tam laikam fantastisku summu -, lai Luijs atteiktos no pretenzijām uz troni. Luija atbilde bija strupa: «Nē. Es protu sevi cienīt pat tad, ja esmu iekalts važās.»
Gods godam, Luijs XVIII cīnījās par savas radinieces Marijas Terēzes glābšanu. Pēc greznās dzīves galmā 17 gadus vecā meitene attapās aukstā cietuma kamerā. Pēc trīsarpus gadiem meiteni izdevās atsvabināt apmaiņā pret franču gūstekņiem. Viņa varēja palikt Austrijā, kur viņai jau bija atrasts līgavainis no Hābsburgu dzimtas, bet viņa tāpat kā tēvocis Luijs XVIII sevi spēja iedomāties tikai dzimtenē - Francijā.
1799. gada 4. jūnijā Marija Terēze ieradās Mītavā. Luijs XVIII nevīlās savā radiniecē. Marijas Antuanetes meita kļuva par uzticīgu viņa sabiedroto cīņā par Francijas troni. 1799. gada 10. jūnijā Mītavas pilī viņa salaulājās ar savu brālēnu Angulēmas hercogu Luiju Antuānu. Tieši Mītavā Marija Terēze sastapa abatu Edžvortu de Firmontu, kurš bija viņas tēta garīgais tēvs un draugs. Abats miris 1807. gadā un apbedīts katoļu kapos Mītavā. Kapavieta nav saglabājusies.
1801. gada 20. janvārī Luijam XVIII pavēstīja, ka Pāvils I pieprasa, lai viņš nākamajā dienā pamet Mītavu. Iespējams, Luiju iegāza viņa daiļrunība. Vēstulēs Eiropas politiķiem viņš neglaimojoši izteicās par Krievijas imperatoru. Tā beidzās pirmais Mītavas periods Luija XVIII dzīvē. Tad viņš devās uz Kēnigsbergu pie sava radinieka, līdz 1805. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I atļāva Luijam XVIII atkal atgriezties Mītavā, kur viņš dzīvoja divus gadus.
Luijs XVIII atgriezās tronī 1814. gadā. Viņš valdīja 10 gadus, līdz pat savai nāvei 1824. gadā. Marija Terēze bija viņam līdzās, piedalījās valstisku lietu lemšanā, labdarībā, aizstāvēja monarhiju. Pat ienaidnieki pret viņu izturējās ar cieņu, bet Napoleons Mariju Terēzi dēvēja par vienīgo Burbonu dinastijas vīrieti.
