Kā bija, kā nebija, bet šāds nostāsts klīst internetā. Tā autors ir populārais komiķis un joprojām slavenās estrādes dīvas Allas Pugačovas dzīvesbiedrs Maksims Galkins. Ar visnotaļ pozitīvu attieksmi pret Latviju un kādreizējo mūsu galveno valstsvīru viņš kādā raidījumā izstāstījis pikantas detaļas par vizīti pie toreizējā Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera.
Tātad. Konkurss «Jaunais vilnis» Jūrmalā. Valdis Zatlers uzaicinājis uz tikšanos māksliniekus savā rezidencē brokastlaikā. Diezgan agri no rīta. Prezidenta rezidencē ieradušies estrādes grandi: Raimonds Pauls, Ļevs Ļeščenko, Laima Vaikule, Nadežda Babkina, Igors Nikolajevs, Maksims Galkins... Ir arī žurnālisti, kuri iztaujā viesus.
Galkins raksturojis noskaņu kā mierīgu, diplomātisku un eiropeisku. Zaļš zāliens, baltas kāpas, zila jūra, gaumīgi kanapē, nedaudz šampanieša... Tikšanās noritējusi nesteidzīgi. Skanējušas pieklājības frāzes: kā pie jums Krievijā; kā jums Latvijā...
Pēc pusstundas ieradies par Krievijas zelta balsi dēvētais Nikolajs Baskovs. Nokavējies! Šajā vietā Galkins stāstot nopūšas: skaidrs, ka Baskovs ir visu nakti līksmojis, dziedājis uz galdiem, jautrojies... Izskatījies tā, it kā vispār nebūtu gulējis. Un rezidencē viņš iegāzies ar līksmu saucienu: «Lūk, es arī esmu klāt, ha, ha, ha!» Tas disonējis ar noskaņu, kas telpā valdījusi līdz tam. «Nokavēju, toties man ir dāvana!» Baskovs turpinājis skaņi klaigāt. «To dzirdot, mēs sarāvāmies. Mēs atnācām bez dāvanas, bet viņš...» atceras Galkins.
Kāda bijusi Baskova dāvana? «Ja vien var izvēlēties, ko dāvināt Latvijas Valsts prezidentam, tad šī nu gan būtu pēdējā lieta!» Bijis skaidri redzams, ka Baskovs atstiepis to, kas reiz uzdāvināts viņam. Un tas, kurš viņam to iešķiebis, visticamāk, šo priekšmetu arī saņēmis dāvanā. Nav skaidrs, cik reižu pārdāvināts priekšmets, ko Baskovs pasniedzis Valdim Zatleram. Tā bijusi šņabja pudele, kas iepakota kā padomju faustpatrona un izrotāta ar sarkanu zvaigzni. Bet Baskovs turpinājis lepni klaigāt: «Re, jums dāvana no mums!»
Pauze. Zalters nesteidzies apstiprināt, ka viņš jūtas laimīgs, saņemot šādu dāvanu. Viņš turpinājis sēdēt un diplomātiski klusēt. Baskovs stāvējis līdzās un neesot spējis aptvert, ka kāds, pat ja tas ir valsts prezidents, neiejūtas viņa diskotēku karaļa dzīves ritmā. Viņš skanīgi kliedzis: «Jūs laikam nesapratāt! Skatieties!» Un uzlicis dīvaino priekšmetu uz pleca. Tajā brīdī atvēries iepakojuma vāciņš, kurš acīmredzot ticis virināts ne reizi vien, un no tā izkritusi burka. Protams, tā atsitusies pret krēsla atzveltni, saplīsusi un nošķiedusi Valdi Zatleru ar sālījumu, gurķiem un dillēm.
Klusums. Baskovs neapmulsis: «Nu ko!» Nolicis pudeli uz galda un tad gan piesarcis. Galkins stāsta: «Nosarka ne tāpēc, ka viņam kauns, bet redzu - viņš skatās uz mani un saprot, ka es šo gadījumu izstāstīšu. Tāpēc viņam vēl jo vairāk nāk smiekli, bet smieties nedrīkst, jo viņš taču ir apkaunojis citas valsts prezidentu un ieradies ar nokavēšanos.»
Valdis Zatlers mierīgā tonī sacījis, ka nekas nav noticis, tomēr saruna vairs nevedusies. Galkins rezumē: «No malas izskatījās tā - bijām Eiropā, bet ieradās mūsu muļķītis Ivans, un viss. Turklāt ar dāvanu atnāca, no visas sirds dāvināja, bet - viss.»
Kas notika tālāk? Šņabja pudele stāvējusi uz galda. Pauze. Ļevs Ļeščenko to pārtraucis: «Nu ko, iedzersim?» Kā situāciju raksturo Galkins, Latvijas Valsts prezidenta sieva Lilita Zatlere, «ļoti inteliģenta sieviete», attapusi piebalsot: «Jā. Kāpēc ne?»
Ļeščenko nerimies: «Bet nav ko uzkost, žēl!» Lilita Zatlere atbildējusi: «Nekas, man ir mazsālīti gurķi. Kā saka, «home made».» Tātad - gatavoti mājās. Zalters viņu izlabojis: ««Hand made», dārgā.» [Roku darbs - angļu val.] «Home made!» «Hand made!» «Home made, es teicu!» punktu pielikusi Zaltera kundze un aizgājusi pēc gurķiem.
Bet amizantajai situācijai treknu punktu pielicis Ļevs Ļeščenko. Galkins paškritiski atminas: «Iedzērām šņabi, viss bija labi, sākām izklīst un fotografēties par piemiņu ar prezidentu un viņa kundzi. Ļevs Ļeščenko, beidzis fotografēties, stāv un skatās uz ainavu. Viņš nedzird, ka pienākusi prezidenta sieva. Es gan viņu redzu, bet Ļevs neredz un nedzird. Viņš skatās uz zaļo pļaviņu, uz māju un no visas sirds saka: «Nu dzīvo cilvēki, bļ...» Un man tobrīd visa bilde «salikās»: mēs, krievu cilvēki, plānojām būt eiropeiski, bet tik un tā neplānoti sanāca tā, kā sanāca.»
