VAKARA ZIŅAS. Krāmu glābēji. Laila un Guntars Zeiles

 
Laila un Guntars Zeiles piekto gadu vāc, krāj senlietas un turpina veidot muzeju Skujenes pagastā. Tas nekad nebūšot gatavs. «Ielaid savā miskastē, mēs tur ieraudzīsim vērtīgu lietu,» smejas Laila. ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

«Cik laika jums ir? Te vismaz divas stundas vajadzīgas,» satiekoties pie Krāmu un senlietu muzeja durvīm, prasa Laila Zeile. Kad ieejam kādreizējās zāģētavas angārā, sākumā nešķiet, ka būtu ļoti daudz lietu. Bet nodomāju, ka tam ir attaisnojums – senlietu krātuve joprojām top. Staigājam, runājam, un Laila mudina – nu tad ejam uz īsto telpu. Īsto?! Un kas ir šī? Noliktava, viņa smejas. «Īstajā» telpā mantu ir tik daudz, ka žurnālā publicētās fotogrāfijas nekādi nenokaus intrigu.

Vienkārši hobijs

Var teikt, ka šis ir gan krāmu, gan senlietu muzejs, jo tas, kas vienam ir mazvērtīgs štrunts, otram - zelta vērts atradums. Par to, kāpēc Laila kopā ar vīru Guntaru veido senlietu krātuvi, viņai savs sakāmais: «Bērni izauga, kaut kāds hobijs bija jādomā. Abiem idejas un patikšana ir vienāda. Tagad šis ir mūsu hobijs. Nekas nav pirkts, viss ir atdots vai dāvināts. Mēs ņemam to, kas citiem vairs nav mīļš. Lielākā daļa, ko te redzat, būtu nonākusi ugunskurā. Mēs esam to izglābuši.»

Bet skaļus vārdus viņi nelieto. Laila noskurinās - viņi to nedarot misijas apziņas dēļ. Tas ir vienkārši hobijs, kas ļauj citiem ieraudzīt ar Latviju, tās cilvēkiem un notikumiem saistītu vēsturi. Viens karš, otrs... Ulmaņlaika Latvijas mantas, padomju laika mantojums... Rīgas porcelāna un Kuzņecova fabrikas trauki...

Gadās, ka cilvēki atved un atstāj viņiem nevajadzīgos krāmus pie angāra durvīm, pie citiem pēc aicinājuma aizbrauc Guntars un Laila, lai no bēniņiem vai pagrabiem izlasītu muzejam noderīgas mantas. Visvērtīgākie ir stāsti, kas atklāj, pie kādiem cilvēkiem manta bijusi un kas ar to noticis.

Ekspozīcijā ir arī muzeja īpašnieku saglabātie priekšmeti, ģimenes relikvijas. Viņi nepadodas - pirms vairākiem gadiem nodega māja, kurā vēsturiskās lietas glabājās, taču hobijam ar roku neatmeta. Plāni ir tālejoši - uzbūvēt otro stāvu angārā, kur izvietot eksponātus, to, ko var - atjaunot un restaurēt. «Sponsoru vajag, būvēšanai koki nepieciešami, bet mums visam rokas par īsu,» pusnopietni saka Laila.

Viss ir dzīvs

Pie viņiem cilvēks nejūtas kā sterilā muzejā. Visu drīkst pataustīt, šo un to pat iedarbināt, ar gadskaitļiem apmeklētājus nemoka. Un pa pirkstiem nesit. «Mums te viss ir dzīvs,» abi uzsver. Eksponāti ir izvietoti tādā secībā, kāda Zeilēm patikusi labāk, un tā, lai apmeklētājiem interesantāk. «Tas, kā mēs to redzam un darām, tas, kas pašiem patīk! Un mums nav svarīgi, lai manta būtu ideālā stāvoklī.»

Laila un Guntars liek minēt rēbusus - parāda kādu lietu un taujā, kas tas ir. Viegli nav! Piemēram, kas ir zirgu palaižamā atslēga, to uzzināsiet paši, ja būs interese apciemot muzeju. Ir arī zelta smeļamais. Bet ne TĀ zelta. Un vispār - kad Guntars izstāsta zelta smeļamā patieso funkciju, ir pat jāsmejas. Arī koka puļķī saskatīt un uzminēt senlaiku zeķu lāpāmo ir grūti.

Pastarpināti - arī patriotisms

Pat ja patriotiskā audzināšana nav Zeiļu mērķis, senlietu krātuvē gribot negribot jāsāk lepoties, ka esam latvieši - strādīgi, prasmīgi, izdomas bagāti cilvēki bijuši jau iepriekšējās paaudzēs. Piemēram, te ir Latvijā ražots ar pulti vadāms radioaparāts un lenšu magnetofons, «Daiļradē» šūdināti zirga segli, latviešu «graņonka» - pirms vēl slavenā Vera Muhina bija tādu dizainu radījusi.

Šeit sastopama vēsture, kas vairs nepastāv: platēs ierakstīta Leonīda Brežņeva runa; tīne, ko meita viena pati varēja izripināt no mājas ugunsgrēka gadījumā; «Dzintara» smaržas, kas uzvēdī jaunības atmiņas; abras kasīklis (nu kā lai to pareizāk dēvē?); lidmašīnas sānstikla lauska; milzu abra, kas varētu būt no Pirmā pasaules kara laika; Latvijas slavenās eksporta preces - sviesta - kastīte... Te ir tik unikālas mantas, ko pat iedomāties nevar un kuras redzot kolekcionāri aizietu ar sirdi, zaļi no skaudības!

Emocionālā vērtība

Laila saka - Krāmu un senlietu muzejam galvenā ir emocionālā vērtība un atmiņas. Zeiles vēlas, lai apmeklētājs ierauga kādu sen piemirstu mantu un atcerētos, kas ar to saistās viņam. Ir gadījies - kāds prasa, lai pārdod iepatikušos lietu. «Nē, mēs nepārdodam, jo cilvēks to mantu ir atdevis, dāvinājis. Viņš jebkurā laikā var atbraukt un paskatīties - re, mana manta aizvien ir! Un arī neko nepērkam, jo nezinām, no kurienes tā lieta varētu būt nākusi...» strikti noteic Laila.

Šī muzeja vērtība ir tā īpašnieku nesavtīgais prieks - reta, unikāla lieta iegulst nevis viņu mājvietā, bet muzejā - lai visiem tiek iespēja to aplūkot. Tā ir arī cieņa pret cilvēkiem, ar kuru palīdzību šī kolekcija veidota.

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.