Rīdzinieces Žannas Istominas veidoto eglīšu mantiņu fotogrāfijas vispirms jau sociālajos tīklos priecē daudzus. Pēc tam tās aizceļo uz daudzām mājām, kur turpina savu funkciju – gan greznot egli, gan radīt prieku.
Žanna Istomina ir tik dzīvespriecīga, ka šķiet - viņai grūtu dienu nav bijis. «Es tāda esmu - man patīk jokoties,» viņa smejas. Tēvs sācis studēt mākslas novirzienu, bet nepabeidza. Apprecējās. Vēlāk jokojis, ka Žannas mamma izjaukusi viņa mākslinieka karjeru, jo sākusies ģimenes dzīve. «Atceros, ka mājās vienmēr bija krāsas, tētis visu laiku zīmēja. Viņš bija tik apdāvināts, ka varēja no slotaskāta šedevru izgatavot. Mākslinieka gēni laikam pārmantojas. Arī es visu laiku kaut ko darīju, bet profesionālas mākslinieka izglītības man nav,» Žanna stāsta. Viņa gan neklātienē beigusi Tautas universitāti Krievijā, kur studējusi mākslu, vēl mācījusies māksliniecisko apgleznošanu. Un visu dzīvi māksla bijusi klātesoša, kaut arī maizes darbs ar to nav bijis saistīts.
Padomju laikā Žanna lipināja figūras no plastilīna, pārklāja ar balto ūdens emulsiju, pēc tam krāsoja. Necik daudz krāsu tolaik nebija, bet Žanna izmantoja visu, kas bija pieejams. Viņa lepojas, ka tā ir pašas izgudrota tehnika. Vēlāk, nomainoties padomju režīmam, Latvijā apgleznoja patvārus un tējkannas. Produkcija Latvijā nepalika. Kad slēdza robežas, Žanna un viņas kolēģi devās brīvā peldējumā. Viņa, piemēram, sāka apgleznot zīdu. «Visu tirgu piesātināju, visus apdāvināju,» pati smejas. Vajadzēja meklēt citu nišu. Sekoja dekupāža, filcēšana... «Pēdējos divdesmit gados esmu visus apdāvinājusi ar saviem rokdarbiem.»
Žannai Istominai patīk apgūt kaut ko jaunu. Vēl labāk, ja pirms viņas to cits nav darījis. Tā noticis ar izteiksmīgajām, filigrāni izzīmētajām eglīšu mantiņām. «Man bija liela kārba ar eglīšu mantiņām, vēl no padomju laika. No mammas un tēta palika. Pienāca brīdis, kad es tās izmetu, jo - vecas, kam tādas vajadzīgas... Ir taču modernākas! Pirms desmit gadiem izmetu, bet pirms pieciem gadiem atnāk pie manis cilvēks ar nodriskātu Salatēva figūriņu. Kādreiz tādas karināja eglītē. Laikam jāizmet, saka. Es uz to skatos, un man kļuva tik žēl... Atcerējos bērnību, eglīti, mantiņas... Skatos un domāju: es taču varu, es taču esmu padomju cilvēks, es varu! Mums, padomju cilvēkiem, raksturs tāds - ja vajag, tad izdarīsim,» viņa stāsta ar labestīgu humoru. «Un tā es sāku. Izgudroju savu tehnoloģiju. Kā es daru, tā citi nedara, Latvijā šādā tehnikā nestrādā. Tas ir mans autordarbs. Pieci gadi pagājuši, nu jau redzu, ka sanāk. Cilvēkiem prieks, man arī.»
Žanna Istomina atver kārbas un rāda gan no papjēmašē darinātus dzīvniekus un klaunus, gan izšūtas eglīšu rotas... Re, acis aizķeras aiz filmas «Kaukāza gūstekne» varoņu sejām. Var pazīt! Visus! Kā dzīvi! «Jā, sejas veidoju tā, lai var pazīt! Ir, kas prasa, lai izgatavoju eglīšu mantiņas ar radinieku sejām. Skatos vaibstus, lai sanāk līdzīgi. Paradoksāli, ka ļoti daudzi vēlas, lai izgatavoju tieši filmu varoņus, ko eglītē karināt. Bija kāda sieviete, kura pasūtīja figūriņu - sevi pikantā rītatērpā... Reizēm brīnos, ko tauta grib.»
Garlaicīgi? Nē!
Tagad viņai ir laiks apceļot Latviju. «Mugursoma plecos, un šļūkāju, kur acis rāda. Mašīnas man nav. Kāpēc vajag mašīnu? Es izpētu autobusu, vilcienu sarakstus un uz priekšu! Pa pandēmijas laiku esmu apbraukājusi tik daudz, cik līdz tam visā dzīvē. Aiz robežām tagad nebrauksi, bet savu Latviju tā arī nebiju apskatījusi, kamēr strādāju. Ir tik daudz interesanta katrā pilsētiņā! Visa daba, viss skaistums pieejams! Priecājos par to.»
Žanna pērn pirmo reizi aizbrauca uz Ludzu, pieķēra klāt Rēzekni un Daugavpili. Šim gadam viņai ir plāns - doties uz tām Latvijas vietām, kur vēl nav būts. Atkal mugursoma plecos un - aiziet!
Būdama runātīga, viņa ceļojot sapazīstas ar cilvēkiem un iekuļas jautrās scēnās. Un viss, kas ar viņu notiek, Žannai sagādā neviltotu prieku. «Sēžu pieturā, gaidu autobusu. Netālu sēž sievietes. No veikala iznāk maza auguma vīrietis, redzams, ka vietējais. Viņš tieši man jautā: «Uzpīpēsim?» «Es nesmēķēju, bet iedzert gan varu,» atbildu. Man patīk jokoties. Bet viņš uzreiz atšauj vaļā žaketi, tur iekškabatā kočiņš. Oi... Un piedāvā: «Lūdzu!» Sievietes smejas. Teicu - ja es tagad iedzeršu, tad nekur neaiziešu. Sēdējām, pļāpājām, līdz viņš piedāvāja mani precēt. Atteicos, protams, es taču apceļoju Latviju!
Bija vēl kāds smieklīgs atgadījums. Tikko izkāpusi no autobusa, stāvu un jūsmoju: cik skaisti, cik skaisti. Ieraudzīju reklāmu, zem tās - trijkājis. Tādos puķpodus liek. Man patīk! Fotografēju no visām pusēm. Blakus apstājas vīrietis, prasa, ko es bildēju. Atbildu, ka skaisti, tāpēc gribu nofotografēt. «Man dārzā tādu pilns,» viņš saka. Atrunājos, ka viņam dārzā tāda manta varbūt ir, bet es tādus redzu pirmoreiz. «Nāc pie manis uz dārzu,» viņš viesmīlīgi aicina.»
Žanna Istomina rezumē: ja kāds sūkstās, ka nezina, ko pensijas vecumā iesākt, tad viņa nezina, kā visu paspēt. Ideju daudz, darāmā daudz. Tikai dienu par maz un stundas par īsu.
