VAKARA ZIŅAS. Latviešu nacionālisma ciltstēvs
Par Garlību Merķeli ātrumā daudzi spēj pateikt: viņš bija vācbaltiešu rakstnieks, publicists, apgaismības ideju nesējs. Iespējams, tas arī viss. Akadēmiķis Jānis Stradiņš rakstījis: «Pēc Herdera Merķelis bija pirmais, kas atzina latviešu gara mantu lielo vērtību un paredzēja tām nākotni. Tādējādi savā ziņā viņš ir viens no latviešu nacionālisma ciltstēviem, kaut arī pats nav sacerējis neviena darba latviski un Nikolaja l reakcijas laikā pret latviešu nācijas iespējām un viņu literatūras nākotni pat izturējies rezervēti.» Tāpēc piedāvājam faktus par Garlība Merkeļa dzīvi un citu ar viņu saistītu informāciju.
* Gandrīz puskilometru garā Merķeļa iela ir viena no Rīgas galvenajām maģistrālēm. Tā visos laikos dēvēta ievērojamu cilvēku vārdos, izņemot laiku, kad tai bija dots Lielās Parka ielas nosaukums. Taču jau 19. gadsimta beigās iela kļuva par Marķīza Pauluči ielu, 1923. gadā par Merķeļa ielu, bet vācu okupācijas laikā - par Bismarka ielu. 1944. gadā nosaukumā atkal atgriezās Merķeļa uzvārds, un visus turpmākos gadus iela bijusi pasargāta no pārdēvēšanas. Acīmredzot Merķelis nav uzskatīts par bīstamu padomju varai un arī neatkarīgajai Latvijai ne.
* Garlība Merķeļa atdusas vieta ir Katlakalna kapos - mazā kapsētiņā pašā pilsētas nomalē, pie robežas ar Ķekavas pagastu.
* Garlībs Merķelis dzimis Lēdurgas luterāņu mācītāja Daniela Merķeļa un Ģertrūdes Elizabetes, dzimušas Brokhauzenas ģimenē. Nedaudz mācījies skolās, bet kopumā izglītību ieguvis pašmācības ceļā, apguvis arī vairākas svešvalodas. Ieguvis filozofijas doktora grādu.
* Darba gaitas uzsāka kā rakstvedis tiesas kancelejā Rīgā, bija statists Rīgas pilsētas teātrī, strādāja par mājskolotāju Liepupē un Annas muižā Nītaurē.
* 1792. gadā Merķelis publicēja savu pirmo darbu - veltījuma dzejoli baronam Johanam Gustavam fon Aderkasam dzimšanas dienā.
* Berlīnē uzņemts brīvmūrnieku ložā.
* 1807. gadā Garlībs Merķelis apprecējās un 1808. gadā iegādājās Depkina muižu Katlakalnā, kur dzīvoja līdz mūža beigām.
* Merķeļa nozīmīgākais darbs ir publicistisks traktāts «Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās», kura pirmais izdevums iznāca 1796. gadā, otrs, papildināts - 1800. gadā. Tajā Merķelis asi vēršas pret dzimtbūšanu. Viņa darbi par dzimtbūšanas kritiku vērtējami kā visradikālākie šai tematikai veltītie sacerējumi apgaismības laikmeta Baltijā. Iespējams, Merķeļa publicistika paātrināja dzimtbūšanas atcelšanu Igaunijā, Vidzemē un Kurzemē.
* Grāmatas «Latvieši» otrajā, papildinātajā izdevumā Merķelis par latviešu garīgajām iespējām raksta: «Varbūt tagad latvieši jau spīdētu citu tautu vidū, varbūt viņiem būtu savi Kanti, savi Herderi, savi Vīlandi, varbūt viņiem kā zinātnes, tā politikas laukā būtu svarīgāka loma, ja viņi būtu atstāti savā ziņā.» (Ojārs Zanders. Referāts «Draudzība gadus neskaita», nolasīts «Letonikas» sēdē 1996. gada 10. oktobrī.)
* Traktāts «Latvieši» radās Lielās Franču revolūcijas gaisotnē un izraisīja interesi gan par pavisam nedzirdētiem latviešiem, gan par grāmatas autoru, kas toreiz bija tikai 26 gadus vecs. Akadēmiķis Stradiņš precizē pats sevi: «Pat vairāk - grāmatas sacerēšanas laikā Merķelim bija vēl nepilni 25 gadi, jo, kā atklājis vēsturnieks M. Stepermanis, Merķelis ķēries pie «Latviešiem» 1794. gada sākumā kā mājskolotājs Annas muižā pēc kādas nakts sarunas ar Zaubē (Jaunpilī) dzīvojošo kolēģi - franču mājskolotāju.» * Merķeļa pravietisks citāts: «Laikmetā, kad pat lepnais anglis pūlas, lai piešķirtu brīvību un pilsoņu tiesības saviem vergiem nēģeriem, Eiropā ir veselas tautas, kas atzītas par nespējīgām baudīt personīgu brīvību un attīstīties (..). Latvieši un igauņi tautu rindā ir nulles, līdz reiz (..) arī šīs tautas parādīs savas tiesības ar uguni un zobenu, un savu varmāku asinīm.»
* Garlībs Merķelis uzskaita argumentus, kurus visbiežāk izmantojuši dzimtbūšanas aizstāvji, akcentējot latviešu zemnieku «kaitīgo» raksturu, kura dēļ latviešiem brīvībā vajadzēšot iet laupīt vai ubagot.
- Latvietis neesot nobriedis brīvībai; 2. bez kunga nevarēšot patstāvīgi izdzīvot;
- kā brīvs cilvēks latvietis nejustos laimīgs;
- brīvlaistie latviešu zemnieki atstātu savas dzimtās vietas, pamestu Vidzemi;
- latvietis esot slinks,
- latvietis esot izšķērdīgs;
- latvieši bez izņēmuma esot dzērāji;
- latvietis esot zaglīgs;
- latvietis esot nesaticīgs un dusmās mežonīgs;
- latvietis esot stūrgalvīgs.
Kā sacījis Jānis Stradiņš, Merķelis nenoliedzis šīs latviešiem piedēvētās īpašības, taču viņš argumentēti rādījis, ka tās neesot iedzimtas, dabas dotas, bet apstākļu, vēstures radītas. Iegūstot brīvību, negatīvais zudīs vai pārveidosies.
***