Māris Krautmanis / Viedokļi

Sadzēries pusaudzis, skolasbiedru uzmundrinājumu un gaviļu pavadīts, nogāž zemē pašvaldības policistu un iesper tā, ka policists paliek guļam, zaudējis samaņu. Tas tiek nofilmēts un publicēts sociālajos tīklos. Sabiedrība ir šokēta un sašutusi. Netrūkst arī visgudru pārspriedumu, kāpēc policijā strādā cilvēks gados, kam nepietiek spēka, lai gūtu virsroku pār «bērneli», ir arī jūsmīgi anonīmie vienaudži, kas teic, ka arī viņi labprāt tāpat «uzšautu mentam». Visādi viedokļi ir internetā lasāmi.

Nakts. Autobuss. Ceļotāji snauž. Garais mājupceļš no Eiropas tuvojas beigām. Un tad autobuss sāk kratīties pa grambām, plaisām un bedrēm. «Dzimtene! Beidzot drīz būsim mājās,» pasažieri mostas, izberzē acis un sāk caur tumsu censties saskatīt mīļās Latvijas ciematu aprises. Lietuvā šoseja bija gluda kā biljarda galds, bet tūlīt aiz robežas Latvijā pat velns ar džipu var kaklu nolauzt.

Būt «nevis starp tām valstīm, kuras nogaida un skatās, kas notiks tālāk, bet gan starp tām, kas ir proeiropeiskās integrācijas virzītājas», – šādu gribu pauda Valsts prezidents Raimonds Vējonis 18. novembra svētku uzrunā. Zemteksts ir skaidrs – prezidents vēstīja, ka pašreizējā loma būt par nabadzīgāko Eiropas ziemeļaustrumu nomali nav pieņemama. Vējonis sprauž augstu mērķi, kas diezin vai sasniedzams tuvākajā laikā. Bet ko mēs par nākotni zinām, ko varam plānot, ko prognozēt?

Parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas pēta «valsts nozagšanas» pazīmes un slikto izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, varēja būt arī vispār nedibināta, jo jēgas no tās ir maz. Tā nav radīta, lai noskaidrotu patiesību, bet kā 13. Saeimas priekšvēlēšanu šovs un politiskas propagandas tribīne Andrejam Judinam (frakcija Vienotība, partija Kustība Par!).

Izmantojot Saeimas telpas, kadrus, laiku un naudu, ar savu darbiņu turpina ņemties parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas izskata iespējamās «valsts nozagšanas» pazīmes un izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911. Tā ir tā saucamā Rīdzenes sarunu jeb oligarhu sarunu lieta.

Eiropas tiesnešu aptauja liecina, ka Eiropas valstu vidū Latvijas tiesnešiem savas neatkarības ziņā ir viszemākais pašnovērtējums un tiesneši spiedienu izjūt biežāk nekā viņu kolēģi citās valstīs.

1,9 miljoni iedzīvotāju 2030. gadā, 1,7–1,8 miljoni iedzīvotāju 2050. gadā, pat 1,6 miljoni jau pēc desmit gadiem, pieņemot, ka latvieši turpinās emigrēt – tādas ne visai priecīgas prognozes pēdējos gados ir izteikuši demogrāfijas speciālisti. Ik gadu Latviju pametot apmēram tik cilvēku, cik iedzīvotāju Tukumā. Pašlaik jau Latvija zaudējusi tik ļaužu, cik dzīvo Daugavpilī un Liepājā, un vēl vairāk par to. Bet demogrāfs Ilmārs Mežs sacījis, ka, ja katra nākamā paaudze ir mazskaitlīgāka par iepriekšējo, nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka mūžīgi tas nevar turpināties. Var prognozēt, ka mūsu pietiks vēl aptuveni 100 gadiem.

Karogu vicināšana, politiķu paziņojumi, demonstrācijas par un pret – to redzam televizoru ekrānos par Katalonijas neatkarības tēmu. No mūsu viedokļa – tur, Katalonijā, nekas nemainīsies, mēs varam būt tikai vērotāji.

Slikts esot tas kareivis, kas negrib kļūt par ģenerāli, tāpēc visnotaļ dīvaini, pat absurdi izskatās ekonomikas ministra Arvila Ašeradena vēlme uz to ātrāko pamest ekonomikas ministra amatu, lai kļūtu par partijas Vienotība Saeimas frakcijas un partijas vadītāju. Ašeradena statuss taču būtu politiķa sapņa piepildījums – uzkāpt pa karjeras kāpnēm līdz ministra krēslam. Ašeradens pamet arī premjera biedra godu, kas tam ir komplektā ar ministra portfeli. Kur vēl augstāk? Augstāk ir tikai premjers, prezidents... Iznāk, ka ģenerālis labprātīgi noliek malā ordeņoto mundieri un auj kājās vienkārša zaldāta kirzas zābakus.

2018. gada budžeta projekts ir iesniegts Saeimā, un neizskatās, ka tieši budžeta dēļ tagad nu varētu izcelties kāda valdības drebināšana. «Treknākajam kopš «treknajiem laikiem» veselības budžetam» esot tikai dažas problēmas, par ko vēl diskutēt, tāpēc premjers Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola neko daudz nestreso, ka kaut kas varētu noiet greizi.

Nesen Rīgā pie Centrāltirgus gāju garām ārzemju tūristu grupiņai un nejauši saklausīju, ka gids – jauns vīrietis zaļā lietusmētelītī – rāda ar roku spīķeru virzienā un skaļi angliski klāsta, cik korumpēta sistēma ir Latvijas valstī, parlamentā, valdībā un galvaspilsētas pašvaldībā. Viņš smējās un ārzemnieki, pārsvarā jaunieši, arī smējās par viņa jokiem. Neviļus apstājos, lai dzirdētu šā interesantā stāsta turpinājumu, taču gids nupat kā bija beidzis, un visi devās uz nākamo apskates objektu.

Līdz 13. Saeimas vēlēšanām palicis mazāk nekā gads, tāpēc vairs nevar nodibināt kādu jaunu partiju, lai tajās piedalītos, taču var dibināt partiju apvienības, pārskriet no vienas partijas uz citu un visādi iznesties. Pagaidām pāragri vērtēt partiju izredzes, jo vēl viss kas var notikt, bet dažas tendences un virzieni ir jau samanāmi.

Latvijas simtgadi sagaidot, paredzēti visādi koncerti, pasākumi un smalki izredzēto personu rauti. Būtu labi, ja skaistās jubilejas sakarā būtu arī kāda tikpat skaista, liela valstiski politiska ideja, kas palīdzētu latvju tautai saņemties un nākamo simtgadi uzsākt ar cerīgu skatienu nākotnes virzienā. Būtu lielisks arī kāds draudzīgs žests pret Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām. Sak, jābeidz kašķēties, strādāsim visi kopā Latvijas labumam un būsim priecīgi! Nu apmēram tik priecīgi, kā esam tad, kad Aļona Ostapenko gūst kārtējo uzvaru tenisa kortā.

13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas nolūkiem uznaglotā tribīne jeb Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 turpina novērst elektorāta uzmanību no valstij patiesi svarīgām problēmām un ļauj dažu partiju politikāņiem sirsnīgi izvēdināt plaušas, klaigājot un naidīgi izbolot acis.

Labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas – tā varbūt var vērtēt Saeimas balsojumu pagājušās ceturtdienas plenārsēdē, pirmajā lasījumā pieņemot Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz kā finansējuma avotu veselības aprūpei izmantot obligāto valsts veselības apdrošināšanu.

Kad kāds mēģina uzjundīt jau noskaidrotas, sen izrunātas tēmas, angļi saka, ka viņš «uzrok vecus kapus». Tā sauktās oligarhu sarunas ir akurāt viena no šādām lietām, kas sen jo sen vairs nav aktuāla. Politiķis Ainārs Šlesers, uzņēmējs Viesturs Koziols un virkne citu pirms septiņiem un vairāk gadiem viesnīcā Rīdzene pļāpājušo personāžu šodien vairs neko neietekmē politikā. Bet nu taču ir ļaudis, kam izdodas uzsildīt veco zupu un manipulēt ar politisko vidi un sabiedrisko domu.

Parlamentārā izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000811 ir noturējusi jau vairākas sēdes, taču ir tur viena liela bēda tiem ļaudīm, kas ar gudru ziņu ir uzspieduši Saeimai šo komisiju izveidot: nu nemaz neiet tik skaisti, kā bija iecerēts.

Politika ir cīņa, un tāpēc var kaut kādā mērā to salīdzināt ar cīņas sporta veidiem. Ir starp šiem veidiem tāds japānīgs sporta veids kā aikido. Tajā galvenā filozofija ir nevis pārspēt pretinieku pašam ar savu briesmīgo spēku, bet ar veiklību – izmantot pretinieka brutālo taisnvirziena kustību savā labā. Drusciņ paiet malā, viegli pastumt pretinieku, lai viņš pats ieskrienas un paklūp – lai viņš sit tev, bet saņem sitienu pats no sevis. Tur gan vajag lielu meistarību. Taču Latvijas politikāņi grib pazīt tikai sišanu pa taisno.

Tā vien izskatās, ka Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vasarā izteiktā doma par prezidenta un premjera pilnvaru palielināšanu un tautas vēlētu Valsts prezidentu paliks vien kā kārtējā Saeimas ignorētā Vējoņa iniciatīva.

Eiropas Komisija (EK) apstiprinājusi Rīgas tramvaju infrastruktūras attīstības projektu, kura vērtība ir 97,4 miljoni eiro un kurā plānota 3,6 kilometrus garas jaunas līnijas izbūve uz Skanstes apkaimi. Darbus domāts sākt nākamā gada otrajā pusē.

Lietavu un plūdu nomocītās Latgales lielākajā, Latvijas otrā lielākajā pilsētā Daugavpilī sestdien par jauno pilsētas mēru ievēlēts Rihards Eigims (Mūsu partija), kurš nomainījis vien divus mēnešus amatā pabijušo Andreju Elksniņu (Saskaņa).

Savulaik radioraidījumā Suņu būda aktieris Artuss Kaimiņš uzvilcies azartiski intervēja visādus politiķus un amatvīrus, uzdodot viņiem neērtus jautājumus. Sākumā tas viss izskatījās asi un talantīgi, taču pamazām tā lieta apsūbēja – Kaimiņš devās politikā, aptašķījās ar sponsoru naudu, saēdās ar līdzgaitniekiem un tagad sēž Saeimā aizvien klusāks un klusāks kā zāle.