Jaunās valdības veidošanas procesi jau no paša sākuma ir ievirzījušies tādā nervozu intrigu un partiju savstarpējas neuzticības gultnē, ka dīvainās ziņas no augstā Saeimas nama Jēkaba ielā dažbrīd izskatās kā no Aleksandra augstumu trakonama nākušas. Bet nu nav jau arī vienkārši, jo 13. Saeimā ir septiņas partijas, kuras katra velk uz savu pusi.
Vispirms Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) staigā uzpūties kā ķeizars un dala ministru portfeļus pēc principa: āda, gaļa, iekšas man, ragi, nagi, iekšu iekšas citiem. Tad Bordānu atsēdina pie ratiem, Valsts prezidents Raimonds Vējonis paziņo par plānu B, «kas partijām nepatiks», tomēr nosauc nākamo tēvadēlu, kam jājāj stikla kalnā - Aldi Gobzemu (KPV LV). Izrādās, ka Gobzems nevar tūdaļ brokastīs dabūt pielaidi valsts noslēpumam, un Satversmes aizsardzības birojs (SAB) grasās veikt viņa dosjē papildu pārbaudi, kas var ilgt pat pusgadu. Tikmēr Latvijas zvērināto advokātu cunfte izslēdz Gobzemu no advokatūras. KPV LV saiet matos ar Attīstībai/Par (AP), un Gobzems, nesagaidot, ka AP paziņos par izstāšanos no sarunām, pirmais pasteidzas paziņot, ka ar AP vairs nerunās. Tikmēr kašķa ērce JKP nevar rimties un āziski spītīgi turas pie tā, ka nepiedalīsies valdībā, ja tajā tiks iekļauta ZZS. Viena vienīga putra un vājprāts - vienā dienā ir plūdi, kad zivis mielojas ar skudrām, bet tad nāk bēgums, zivis paliek sausumā, un skudras ēd zivis. Joprojām nav skaidrs, kas beigās ņems virsroku, jo tiem partiju blokiem, kas iezīmējušies 13. Saeimas spektrā, nevienam nav pārliecinoša vairākuma. Jādomā, ka vienīgā partija, kas tagad jūtas komfortabli, ir Saskaņa, kura šajā jezgā nepiedalās, jo atstāta aiz «sarkanās līnijas».
Pašlaik nav jāuztraucas par reitingiem. Tomēr sociologi ir pētījuši, kā mainās sabiedrības attieksme pret partijām jaunajos pēcvēlēšanu apstākļos. Saskaņā ar pētījumu centra SKDS datiem, nekādas dramatiskas izmaiņas nav notikušas - vairākiem politiskajiem spēkiem atbalsts ir nedaudz krities. Saskaņa ir apmēram turpat, kur bija. ZZS reitings ir pat mazliet pieaudzis, KPV LV nedaudz kritis, jūtami kritis no 8,4% uz 5,9% tas ir Nacionālajai apvienībai.
Kā to tulkot? Varbūt tāpēc, ka NA priekšvēlēšanu premjera amata kandidāts Roberts Zīle ir kļuvis neredzams - ne citi par viņu runā, ne viņš pats ko saka. Taču Zīle varēja būt tāds premjera amata kandidāts, kam būtu daudz lielākas iespējas diezgan pat ātri sastādīt valdību - nezin vai pret viņu būtu tāda pretdarbība kā pret Bordānu un Gobzemu. Cilvēks zināms, prātīgs, nosvērts, kompetents, diplomātisks. Bet tur jau tas suns aprakts, ka viņš zina un saprot pārāk daudz. Nomainīt Briseles gardo mīdiju podus pret nepateicīgo, cieto Latvijas Ministru prezidenta garozu? Paldies, nē! Zīle taču saprot, ka nākamajam premjeram būs neiespējamā misija savaldīt ērzeļus, kas ar putainiem purniem raus uz grāvi. Nebūs jau mūžīga pašreizējā ieaijājošā ekonomikas izaugsme, kur IKP pieauguma cipari pagaidām ir eiforiski labi. NA uzvedas mazliet tā kā ļengani, tāpēc vēlētāji ir neapmierināti. Bet nu nekas - rīt Saeimā paredzētas diskusijas par ANO migrācijas paktu, kur nacionāļi izrādīs savu cieto mugurkaulu pēc pilnas programmas. Un tad jau NA līdzjutēji atgriezīsies tribīnēs.
It kā jau nekas baigs nenotiek - nav jau pirmā reize vēsturē, kad valdības veidošana iestiepjas garumā. Ir citas valstis, kurās valdību nav bijis iespējams izveidot gadu vai pat divus. Tomēr nelāga, nepatīkama būšana ir redzama jau pašlaik. Bez jaunas valdības nevar pieņemt kvalitatīvu 2019. gada budžetu. Tā vietā nākas izlīdzēties ar «pagaidu budžetu», kuram par pamatu ņem vienu divpadsmito daļu no vecā budžeta un tad piesviež klāt kaut ko, lai dzēstu vismaz bīstamākos sociālos ugunsgrēkus - lai nesanāk tā, ka cerētā algas pieauguma vietā mediķi, skolotāji, pensionāri un policisti janvārī saņem vēl mazāk nekā decembrī. Tas vēlāk apgrūtinās nākamās valdības darbu, jo budžets būs samudžināts, nepārskatāms, liela daļa naudas būs jau iztērēta. Pats skumjākais, ka visvairāk cieš bez vainas vainīgās pašvaldības, kuras bez valsts budžeta nevar pieņemt savus budžetus. Tas kavē darbus. Bet par to «jaunajiem spēkiem» galva nesāp, jo gan JKP, gan KPV LV programmatiskajos uzstādījumos redzama tieksme pašvaldības žņaugt, apdalīt un pazemot. «Pašvaldības? Kas tās tādas?» JKP ir par ostu atņemšanu pašvaldībām; KPV LV uzskata, ka pašvaldībām jāatņem skolas, bērnudārzi un slimnīcas. Tā ir «jaunā politika», ar kuru nāk «jaunie spēki». Diezgan bezjēdzīga, pat kaitnieciska politika.
Būtu labi, ja «vecie spēki» valdības veidošanas procesā pasauktu «jaunos» uz tepiķa par nopietniem jautājumiem. Lai tad sabiedrība redz, kā krāšņiem ziediem uzplaukst nepieredzējušo censoņu nekompetence, populisms, bezatbildība. Taču Gobzema izsvilpšanai diemžēl laikam paredzēts izlīdzēties ar ieganstiem, nevis iemesliem. Pats nejēdzīgākais iegansts būtu pielaide valsts noslēpumam, kuru SAB ne dod, ne nedod. Tas ir tik netaisnīgi un absurdi, ka, ja šā iegansta dēļ Gobzems nekļūs par premjeru, KPV LV līdzjutēju pulks mobilizēsies un vairosies. Ļaužu pūļu gaidītie jaunie «mesijas» iegūs vēl arī nepelnīti pērtu un ērkšķu vaiņagiem kronētu cietēju apgaroto tēlu.
