Vēl paākstīsies
Jābeidz ākstīties, jāizveido valdība un jāsāk strādāt – aicinājis Attīstībai/Par! (AP!) nu jau bijušais premjera amata kandidāts Artis Pabriks.
Par pārmaiņām balsojusī sabiedrība to gaida jau divus mēnešus, bet jaunajiem vairāksolītājiem, šķiet, labāk padodas runāšana un lomu spēles nekā darīšana. Kad premjera kurpēs iekāpj Jānis Bordāns, ākstās attīstībnieki, gaidot savu kārtu, kad premjera tērpu uzmēra Gobzems - ākstās konservatīvie un attīstībnieki, kuri cerot, ka ākstīšanās beigsies, kad stafeti pārņems viņu kandidāts. Ja pienu samaisa ar etiķi un miltiem, nekas labs nesanāks, arī mainot sastāvdaļu pievienošanas secību. Nez vai Gobzems vairs bloķēsies ar JKP, kuras pārstāve Juta Strīķe viņu nodēvējusi par oligarhu iedētu olu, vai atbalstīs AP!, kuras līdzpriekšsēdētājs Gobzema nominēšanu salīdzinājis ar granātas iedošanu mērkaķim. Līdzšinējie divi valdības neveidošanas raundi neliecina, ka viss iepriekš teiktais, iepriekš vilktās līnijas tika aizmirstas, drīzāk daiļrunīgie apzīmējumi ir tikai valdības izgāšanas mērķa izpausmes. Jāākstās tik tālāk, jāatriebj pāridarījumi! Gobzems jau paziņojis, ka partija nestrādās Pabrika valdībā, arī Bordānam par AP! kā par partiju, kas pirmā nolēca no viņa vāji stumtā vilciena, palikušas mieles. Interesanti, ka lielākie konfliktētāji ir tieši Saeimas jaunās partijas, kurām vajadzētu kopā straujiem soļiem virzīties uz jaunajām, gaišajām tālēm. Iespējams, ka mazināt pretstāvi varētu alternatīvs AP! premjera kandidāts, un arī pati partija vēl pirms Pabrika atteikšanās pretendēt uz premjera posteni saprata, ka drīzāk jāmaina premjera kandidāts nekā jāpalaiž garām valdības veidošanas iespēja vispār. Bet, kamēr Pabriks aktīvi aicina «vienoties un pārvarēt politisko krīzi», JKP turpina vilkt sarkanās līnijas. Ja Valsts prezidents Raimonds Vējonis turpinās sākotnējo, bet līdz šim nesekmīgo kursu un dos divu nedēļu iespēju trešajam jaunās partijas kandidātam, vienalga, Danielam Pavļutam vai kādam citam no AP!, pastāv liela iespēja, ka rezultāts būs tikpat nesekmīgs. Tā turpinot ar visu ievēlēto partiju kandidātiem, cirks varētu turpināties līdz februāra otrajai pusei. Nekas traģisks, ja atceramies, ka vēl nesen Vācijas valdību veidoja četrus mēnešus, Beļģijas valdību - 541 dienu!
Vienošanās lielā mērā būs atkarīga no politiķu atšķirīgajām savtīgajām interesēm, tostarp panākt vai izvairīties no Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Skaidrs, ka ārkārtas vēlēšanās noteikti nebūs ieinteresēti nodokļu maksātāji, jo jāmaksā būs ne tikai par pašām vēlēšanām, kuras varbūt dažādu faktoru sakritības rezultātā varētu sarīkot lētāk - reizē ar vasarā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām, bet arī par Saeimas atlaišanas referendumu. Medijos nepareizi izskanējis, ka prezidents var rosināt Saeimas atlaišanu tikai līdz 7. janvārim, ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms sava pilnvaru termiņa beigām. Satversmes 14. pants gan nosaka, ka «Tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā», bet šis ierobežojums attiecas tikai uz tautas rosinātas Saeimas atsaukšanu. Uz prezidentu šis ierobežojums neattiecas - arī Valdis Zatlers 2011. gada maijā Saeimu atlaida tikai nepilnus divus mēnešus pirms sava termiņa beigām. Juridiski prezidents ir tiesīgs atlaist Saeimu jebkurā brīdī, bet, kā Neatkarīgajai teic konstitucionālo tiesību guru Edgars Pastars, labā prakse paģērētu to izdarīt ne vēlāk kā martā, lai prezidents varētu sagaidīt jaunas Saeimas sanākšanu un neiestātos situācija, kad valstī nav nedz pilntiesīga prezidenta, nedz Saeimas. Tieši ar šādiem argumentiem šo sešu mēnešu ierobežojumu līdz pilnvaru beigām Saeimas atlaišanai arī prezidentam bija rosinājusi augstas raudzes ekspertu prezidenta konstitucionālo tiesību komisija, kad 2007. gadā tika spriests par Satversmes grozījumiem par tautas tiesībām atsaukt Saeimu. Tomēr šis ieteikums netika ņemts vērā.
Ārkārtas vēlēšanu gaidītājiem jāatceras, ka prezidentam šis ir riskants solis - ja referendumā vairāk nekā puse no balsotājiem neatbalsta Saeimas atlaišanu, tad «atlaisties» nākas pašam prezidentam. Risku gan mazina tas, ka, atšķirībā no tautas rosināta referenduma, te nav piemērota līdzdalības kvota - tikai dalībnieku vairākumam jānobalso par. Zatlera rosinātajā referendumā līdzdalība nebija augsta - 44,73%, bet atbalsts Saeimas atlaišanai gan - 94,3%.
Šīs valdības neveidošanas sāga liek domāt par iespējamām izmaiņām Satversmē. Virknē valstu parlaments ir atlaižams, ja tas pēc noteikta un ne tik gara termiņa nespēj apstiprināt valdību, izveidot budžetu. Igaunijā parlaments ir atlaižams, ja tā izraudzītais premjera kandidāts nespēj 14 dienu laikā iepazīstināt prezidentu ar jaunās valdības sastāvu, ja parlaments nav pieņēmis valsts budžetu divu mēnešu laikā pēc budžeta gada sākšanās. Ungārijā prezidents parlamentu var atlaist, ja tas 40 dienu laikā nav apstiprinājis prezidenta ieteikto premjera kandidātu, Krievijā limits ir Valsts domes trīsreiz noraidīti premjera kandidāti. Satversmē nekādi tamlīdzīgi priekšnoteikumi netiek minēti, bet, iespējams, tie liktu Saeimā ievēlētajām partijām nestiept gumiju un vienoties kopīgam darbam sabiedrības, ne savtīgās interesēs. Jo arī ārkārtas vēlēšanas negarantē citādu iznākumu, vismaz līdzšinējās socioloģiskās aptaujas ne. Bet arvien pieaugošo vēlētāju vilšanos gan.