Dāvana visvājākajam

 
©F64 Photo Agency

Var iznākt tā, ka piepildās Svēto Rakstu sentence par tiem pēdējiem, kas būs tie pirmie. Nevis lielākā 13. Saeimas partija, kas ir Saskaņa, arī nevis ar 16 mandātiem pārstāvētā Jaunā konservatīvā partija (JKP) vai KPV LV, bet vismazākā partija Jaunā Vienotība, kurai vien astoņi mandāti, var būt tā, kuras pārstāvis Krišjānis Kariņš kļūs par nākamo Ministru prezidentu.

Tāda formāli neloģiska, bet politiski visnotaļ loģiska situācija ir izveidojusies. Pēc Jāņa Bordāna (JKP) un Alda Gobzema (KPV LV) neveiksmīgajiem centieniem izveidot valdību ir atklājies, ka Artis Pabriks (Attīstībai/Par!) un Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) nevēlas premjerēt. Zīle nevēlas pats, jo nejūt sevī spēku savaldīt sešus ērzeļus, Zīle zina, ka ar ekonomiku nebūs labi un diezin vai viņš spēs ērzeļus un ēzeļus tā iegrožot, lai tie strādātu valsts labā. Savukārt Pabriks jauš, ka viņa mēģinājums veidot valdību var izrādīties nesekmīgs, jo Bordāna un Gobzema izgāšanā liela loma bija Attīstībai/Par!. Līdz ar to Pabrika kandidatūra var tikt izgāzta atriebjoties.

ZZS netiek uzskatīta par jaunā premjera amata partiju, jo ilgi ir premjerējis ZZS Māris Kučinskis, un tagad prasās pēc kāda jauna. Tādā veidā piepeši zirgā ir vecjaunais Krišjānis Kariņš, kurš politiski vibrēja jau 2002. gadā kā Jaunā laika politiķis, pēc tam kā ekonomikas ministrs Aigara Kalvīša valdībā un ir diezgan pazīstams personāžs. Kariņš valdības veidošanas peripetiju laikā ir uzvedies rātni, nav brucis kādam virsū. Viņš zināms kā ārzemju latvietis, zināms kā Eiroparlamenta deputāts no Latvijas.

Kariņš gan ir tas pats Kariņš, kurš savulaik uzsāka «Grinberga lietas» epopeju pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Lembergs tika apsūdzēts par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un apzināti nepatiesu ziņojumu. Lieta bija saistīta ar 2005. gada 23. februāra Ministru kabineta rīkojumu par Ojāra Grinberga iecelšanu Ventspils ostas valdes locekļa amatā, ko Ventspils pašvaldība nebija pildījusi, jo uzskatīja valdības rīkojumu par neprecīzu. Pēc ilgas tiesāšanās Lembergs uzvarēja visās instancēs un pierādīja, ka ekonomikas ministrs Kariņš bijis nejēga, kam nav diez cik labas izpratnes par to, kā korekti jāsagatavo dokumenti.

Vēlākā laikā Kariņš ir kļuvis sirmāks, gudrāks un pašlaik atrodas tajā Latvijas politiķu pusē, kas draudzējas ar veselo saprātu, nevis murgo kā Juta Strīķe. Pašreizējā valdības veidošanas procesā viņš nav bļaurējis uz konkurentiem, ka tie būtu «oligarhu olas» vai «mērkaķi ar granātu». Šis solīdums var Kariņu iecelt par premjeru. Var sanākt, ka Kariņš, ja prezidents viņu nosauks, var kļūt par premjeru paradoksālā veidā - kā politiķis no vismazākās frakcijas, saņemot dāvanu kā visvājākais trusītis mežā.

Taču nav zināms, ko atkal dīvainu var izstrādāt Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš dažbrīd uzvedas kā monarhs un kura nākamos gājienus kļūst aizvien grūtāk paredzēt. Lai vai kurš būtu jaunais kandidāts uz premjerēšanu, no jaunā kandidāta būtu jāprasa valdības deklarācija un vismaz 51 deputāta atbalsts. Citādi atkal var sanākt tukša ņemšanās un valsts bez valdības. Ir jau arī visādi citi varianti - Saeima var piekrist veidot mazākuma valdību. Var sanākt, ka parlaments nespēj neko izveidot un vajag jaunas vēlēšanas. Bet līdz tam varbūt gluži nenonāks.

Vējonim jāļauj izlamāties un vienoties Saeimas partijām, nevis jākaujas to vietā. Vējonim būtu jāļauj partijām izveidot koalīciju un tad jānosauc persona, ko aicinās par premjeru.

Kariņš ļoti pozitīvi grib veidot jaunu koalīciju no sešām partijām. Tikmēr agresīvās JKP politiķi vēlas no valdības veidošanas izslēgt Zaļo un zemnieku savienību.

Lai gan daudz jēdzīgāk būtu, ja visa jaunā Saeima spētu vienoties par sociāli atbildīgas valdības izveidošanu - par tādu valdību, kas pirmajā vietā liktu pasākumus, kas uzlabo cilvēku dzīvi, nevis politikānismu, nebeidzamu apsaukāšanos, aizvien jaunu «sarkano līniju» vilkšanu. Vajadzētu tādus politiķus kā Artuss Kaimiņš (KPV LV) vai Juta Strīķe (JKP) atstāt aiz borta - neļaujot viņiem indēt politikas procesu. Nezin vai Latvijai var nākt par labu JKP programmas idejas, ka lielo ostu pārvaldes vajag pārņemt valstij, atņemt tās pašvaldībām, pēc tam izprihvatizēt. Nezin vai Latvijai var nākt par labu dzelzceļa elektrifikācijas projekta apturēšana, ko gudro JKP un KPV LV. Šādas durnas idejas ne pie kā laba nevar novest. Pret durnām idejām tik tiešām vajadzētu «sarkanās līnijas», pat dubultu «sarkano līniju».

 

Abonē