Vakar beidzās Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa dotais termiņš Aldim Gobzemam izveidot valdību, kura spētu iegūt Saeimas vairākuma atbalstu. Gobzems savu izdevību ir palaidis garām un par Ministru prezidentu nekļūs. Taču izvirzās cits jautājums. Vai šajā jau vairāk nekā divu mēnešu ilgajā valdības veidošanās sāgā izdevību paaugstināt savu autoritāti nav palaidis garām arī pats Vējonis?
Gan politiķi, gan politikas vērotāji ir vienisprātis, ka situācijā, kāda radās pēc vēlēšanām, īpaši pieauga prezidenta nozīme. Pie tik sadrumstalotas Saeimas, kad nevienam politiskajam spēkam nav acīm redzama dominējošā loma, par galveno bija jākļūst tieši viņam. Vai prezidenta rīcība atbilda tai, kādu sagaida no nācijas līdera? Ir cilvēki, kuri mēģina prezidenta rīcībā atrast kādus valstiski pamatotus motīvus, bet es tādus neredzu. Vējoņa darbība šajā sarežģītajā valdības veidošanas posmā nekādi nesaistās ar nācijas līdera lomu.
Jau pašā sākumā, nosaucot trīs premjera amata kandidātus, Vējonis izdarīja stratēģisku kļūdu, ko vēlāk bija grūti labot. Iniciatīva bija izlaista no rokām. Diemžēl prezidents ar savu tālāko nekonsekvento rīcību (jau valdības veidošanas sarunu sākumā publiski uzsverot pielaižu lomu un vēlāk nominējot personu, kuram tā ir acīm redzama problēma) politisko krīzi tikai padziļināja.
Var mēģināt Vējoņa darbību attaisnot ar parlamentārās republikas piesaukšanu, kur prezidents ir tikai dekoratīva figūra, taču vienmēr, runājot par varas atzaru līdzsvaru, tiek piesaukts brīdis, kad prezidents kļūst galvenais. Proti, tad, kad izvēlas valdības vadītāju. Tā nu sagadījās, ka Vējonim bija jārealizē šo politiski ārkārtīgi atbildīgo funkciju apstākļos, kad izvēle nav vienkārša un acīm redzama. Šāda situācija šajā gadu tūkstotī vēl nebija bijusi, un, kā par nelaimi, tā gadījās laikā, kad Rīgas pilī saimnieko cilvēks, kuram varbūt ir daudz labu īpašību, bet starp tām noteikti nav izlēmīguma un politiskās autoritātes. Rezultātā notiek divu mēnešu muļļāšanās uz vietas. Tiek zaudēts laiks.
Šobrīd nav nozīmes analizēt, kas bija galvenais iemesls, kāpēc Gobzemam neizdevās (pielaižu lieta, paša pretendenta drudžaini haotiskā rīcība vai partiju un to lieldraugu nespēja vienoties). Arvien vairāk izskatās, ka prezidents un cilvēki, kuros viņš ieklausās, Gobzemu kā reālu pretendentu neuztvēra jau no paša sākuma. Gobzema nominācijas pamatā bija tikai vēlme iegūt laiku, jo jau gandrīz uzreiz pēc vēlēšanām, tas ir, divus mēnešus atpakaļ, parādījās runas par bezpartijisku premjeru no malas jeb Šķēli Nr. 2 (pēc 1995. gada pēcvēlēšanu analoģijas). Tagad šī bezpartijiskā premjera kandidatūra tiek uzskatīta par galveno versiju.
Rodas jautājums, kam bija vajadzīgs šis divu mēnešu cirks, kurš nav vērtējams citādi kā zaudēts laiks. Var jau teikt, ka līdz «īstajam» premjera kandidātam bija jānonāk atbilstoši politiskajiem spēles noteikumiem. Vispirms bija jāizvirza vēlēšanu formālie uzvarētāji (Saskaņa šajā loģikā nedarbojas), lai partiju līderi pierāda savu politisko impotenci, un tikai pēc tam, ierasti noplātot rokas, Vējonis varētu nosaukt jau sākotnēji iecerēto kandidātu. Taču šāda tūļāšanās būtu pieļaujama vienīgi tad, ja Valsts prezidents būtu tīri tehniska figūra, kurai nav nekādas teikšanas un paša personiskās pozīcijas. Diemžēl ar savu pēcvēlēšanu rīcību Vējonis nodemonstrēja, ka viņa personiskā pozīcija nav saprotama un, galvenais, tā ir ļoti mainīga. Atcerēsimies prezidenta draudus partijām pirms Gobzema nominācijas. Viņam esot plāns B, kurš partijām nepatikšot, un tām vairs netikšot dotas iespējas vienoties. Visi šie draudi izrādījās čiks.
Ja vēl paklausāmies vienu no JKP līderiem Juri Jurašu, kurš uzstāj, ka joprojām labākais premjera kandidāts esot Bordāns, tad ārkārtas vēlēšanu rīkošana vairs nešķiet tik nereāla. Tiesa, deputāti no ārkārtas vēlēšanām baidās kā velns no krusta, jo kuram gan gribas atkārtoti pārdzīvot priekšvēlēšanu stresu un paniskās bailes, ka šoreiz var arī neievēlēt. Tieši šīs bailes var likt deputātiem nobalsot par tādu premjeru, par kuru citos apstākļos viņi nebalsotu. Te gan jāatceras, ka bailes nav labākais padomdevējs, bet tādā situācijā ne bez prezidenta ziņas esam nonākuši.
