Bezkaunīgā blefa Jurašs
 
©F64

13. jūnijā Jaunās konservatīvās partijas (JKP) Facebook lapā tika publicēts video, kurā bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks, tagad JKP politiķis Juris Jurašs nāca klajā ar paziņojumu, ka Nacionālās apvienības Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK (NA) vadītāji Raivis Dzintars un Imants Parādnieks «no maksātnespējas administratoru mafijas personīgi saņem milzīgas naudas summas, kas izskatās pēc prasta kukuļa».

Dzintars un Parādnieks esot saņēmuši 500 000 un 100 000 eiro. Politiķis izteiksmīgi demonstrēja pabiezu dokumentu kaudzīti un piebilda, ka «manās rokās ir dokumenti, kas to apliecina».

Strīķe un Jurašs sapņo atgriezties pie operatīvajiem darbiem un pavilkt zem sevis visus dienestus, lai nekas nevarētu traucēt patvaļīgi izlemt, kurus cilvēkus represēt, bet kuru noziegumus piesegt

Dabiski, ka, dzirdot ko tādu, interneta sociālie tīkli sāka vārīties, Dzintaru un Parādnieku sunīja pēdējiem vārdiem, bet Jurašu slavēja par drosmi.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad noskaidrojās, ka Juraša kvēlais paziņojums ir bez kāda reāla seguma - patiesībā nav nekādu dokumentu, kas pierādītu Dzintara vai Parādnieka noziegumus. Nav nekā. Vispār nekā.

KNAB Juraša iesniegumus ir pārbaudījis un slēdzienā norādījis, ka Jurašs kameras priekšā vicinātos dokumentus nemaz nav nosūtījis tiesībsargājošajām iestādēm. Tā vietā politiķis iesniegumā KNAB ir atsaucies uz nezināmu personu viņam uzrādītiem dokumentiem un tāpat nezināmām personām, kuras viņam «atklājušas faktus par Dzintara privātmājas būvniecību». Turklāt arī nezināmo personu uzrādītajos dokumentos, kā izrietējis no diviem Juraša iesniegumiem, neesot bijuši minēti ne 500 000, ne 100 000 eiro, bet tikai 7730 latu pārskaitījums Dinai Parādniecei, kas KNAB pārbaudē izrādījies sadzīvisks aizdevums, un 4000 latu pārskaitījums Dzintaram, ko, kā noskaidrots KNAB pārbaudē, politiķis deklarējis kā saņemtu aizdevumu un arī oficiāli atmaksājis.

Proti, visa Juraša baurošana ir balstīta uz baumām un nezināmu personu denunciācijām - uz murgiem un izdomām. Juraša priekšvēlēšanu ārprātā pārkarsētajās smadzenēs 7730 latu ir uzblīduši līdz pusmiljonam; skaitli 4000 viņš iztēlo kā 100 000 ziloni. Līdzīgā veidā, ja Dzintars būtu redzēts ar lāpstu rokā, lai stādītu rozes, varētu apgalvot, ka viņš ir Ziemeļkorejas spiegs un gatavojas rakt tuneli uz Phenjanu.

Tikmēr Juraša un Jutas Strīķes kombains vienā mierā turpina braukt uz priekšu, kult tukšus salmus un sviest pa gaisu mēslus, kas izplata baisu smaku. Lūk, pašlaik, Strīķe Facebook klipā ar milzu pārliecību stāsta kārtējo melu pasaku par to, ka KNAB priekšnieks un premjers esot noplūdinājuši valsts noslēpumu. Lai gan nekas tāds dabā nav noticis, Strīķe bez kaunēšanās brauc tik tālāk. Gan jau atradīsies kādi vēlētāji, kas noticēs.

Juraša apgalvojumiem par Dzintaru un Parādnieku taču noticēja. Gan jau ir cilvēki, kas redzēja Juraša klipu, bet vēlākās ziņas, kas apgāž viņa apgalvojumus, nav rūpīgi izlasījuši līdz galam.

Jurašs uzbruka NA, bet tā varēja būt jebkura partija. Neviens politiķis valsts vai pašvaldības līmenī, neviens pilsonis nebūs pasargāts no Juraša un Strīķes patvaļas, ja JKP pēc vēlēšanām iegūs lielu varu un sāks realizēt savu programmu.

JKP programmā rakstīts: «Spēcīga Nacionālās drošības biroja izveide, apvienojot KNAB, SAB un DP, kas valstī apkaros korupciju un rūpēsies par valsts drošību.» Tātad Strīķe un Jurašs sapņo atgriezties pie operatīvajiem darbiem un pavilkt zem sevis visus dienestus, lai nekas nevarētu traucēt izlemt, kurus cilvēkus represēt, bet kuru noziegumus piesegt. Pirms pieciem gadiem, kad Jurašs un Strīķe vēl apkalpoja Vienotību, toreizējo premjeru Valdi Dombrovski un finanšu ministru Andri Vilku, KNAB noklausījās sarunu starp uzņēmēju Māri Martinsonu un Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, kur abi gudroja, kā izspiest kukuli no Trasta komercbankas. Taču Jurašam un Strīķei šāda šaušalība nešķita gana interesanta, lai to nopietni izmeklētu. Bija jāpiesedz Dombrovskim, Vilkam un «pareizajai partijai» vajadzīgais Rimšēvičs.

«Tie ir viņi - sliktie politiķi, amatvīri, šmucīgi uzņēmēji. Mani jau tas nevar skart, jo esmu godīgs,» nodomā vienkāršs pilsonis. Pagalam naivi ir tā domāt. Tur jau tā lieta, ka var skart, un ļoti iespējams, ka skars. Nav svarīgi, kas jūs esat. Varbūt jums pieder gaterītis vai divi zirgi mežmalā. Gadīsies, ka traucējat kādam JKP biedram, un vienā jaukā dienā atnāks vīriņi, kas atradīs jūsu nesamaksātus nodokļus 5 eiro apmērā, kam pieliks piecas nulles klāt. Un vēl sanitārus, ugunsdzēsības, darba drošības un veterinārus pārkāpumus. Jūs apsūdzēs kukuļa došanā un ņemšanā, bet krievs, kuram jūs pārdevāt šķeldas kravu, izrādīsies uzņēmējs, kas ražojis Krievijas armijai kurpju šņores.

Viss, jums ir vāks! Jūsu bizness tiks «atspiests». Ja arī nenonāksiet cietumā, jūs nemūžam neatmazgāsieties no aizdomu ēnas. Beigās varbūt pierādīsiet, ka esat bez vainas, bet tas būs kaut kad 2032. gadā, kad jau būsiet visu naudu atdevis advokātiem, bankrotējis, vecs un nevienam nevajadzīgs. Bet Jurašam par jūsu nepamatoto vajāšanu nekas nebūs.

Varbūt jūs esat tikai strādnieks, kuram nekas nepieder? Taču arī tas var nepaglābt no Juraša un Strīķes «tiesiskuma». Tad jūs vazās pa tiesām, piespiedīs nepatiesi liecināt pret darba devēju, šantažēs ar iespējamu kriminālvajāšanu. Šādu gadījumu Juraša un Strīķes praksē, kad viņi vēl bija KNAB darbinieki, ir bijis gana daudz. Savulaik uz tiesu tika vilkta pat 76 gadus veca mājkalpotāja par to, ka viņa neatvēra durvis KNAB darbiniekiem, kas bija ieradušies izkratīt vienu no savu safabricēto krimināllietu upuru mājām. Strīķes un Juraša iecienīta metode bija radīt atvaru, ievelkot tur vajājamo personu radiniekus, biznesa partnerus, paziņas, attālus paziņas, attālu paziņu paziņas un pavisam nejauši stāstā iekļuvušus cilvēkus, kuriem nav ko liecināt un vispār nav ar lietu sakara. Kāpēc lai šis nejaušais cilvēks nebūtu tieši tu, lasītāj?