Trīs sarkanie cirkuļi

Ne pirmā, ne pēdējā reize, kad redzam, ka partijas, kas nav pie siles, cenšas nomelnot pretinieku, lai pašas tiktu pie siles, un tad, kad tiek klāt, vēl alkatīgāk, ar visām četrām kājām tur strebj un slauc. Tas jau ir bijis.

Tāpat ir redzēta ļaužu muļķošana ar sišanu sev pie krūts, ka es jaunais, bet tie citi ir vecie. Groteski, ka vecas grošas un sirmi, septiņreiz jau partijas mainījuši politikāņi sevi sludina par jaunajiem. Bet nu tā viņi ir darījuši un darīs. Un ir elektorāts, kas uz to pavelkas.

Bet ir kaut kas tāds, kas vēl iepriekšējās vēlēšanās kaut kā nebija, bet tagad ir. Tā ir politiķu vēršanās pie jauniem cilvēkiem, kas jaunās 4. industrializācijas revolūcijas apstākļos vairs nedzīvo agrāko, parasto ļaužu dzīvi, bet lielāko daļu sava laika pavada pasaules tīmeklī - interneta sociālajos tīklos. Feisbuks, tviteris, instagrams un citi ērmi nosaka vērtības un virzienus.

Būs tā, ka pēc laika visu mūsu vietā darīs roboti, pašiem nebūs jāvada auto, slimos orgānus izdrukāsim un ievietosim sev nodzerto nieru vietā, naudu pelnīsim datorā un tā. Daži bagātākie to jau dara. Taču pagaidām tas ne visiem ir pieejams. Būs vien jādzer tas rūgtais biķeris, kas ir 13. Saeimas vēlēšanas.

Un te ir liels jautājums: «Vai vispār pastāv dzīve pēc 6. oktobra?»

Pēc 6. oktobra visi būs vīlušies. Stūrgalvība ved mūsu tautu tieši kapā. Apmēram ko tādu teica jau Garlībs Merķelis 18. gadsimtā.

Nīstā Saskaņa būs pirmajā vietā ar milzīgi lielu vēlētāju atbalstu.

Šausmu nekādu nav. Saskaņas vēlētāji atkal būs vīlušies, jo partijai nebūs uzreiz, vismaz pirmajā brīdī, ar ko biedroties.

Te ir liels jautājums: Vai vispār pastāv dzīve pēc 6. oktobra?

Uzreiz jāsaka, ka jaunā Saeima neiedos katram pensionāram airbaltic vadītāja Martina Gausa algu, kas ir vairāk nekā miljons gadā. Gribējās cerēt, bet nebūs. Nav tāda valdība iespējama, kas jums samazinās nodokļus un uzreiz pacels pensijas. Būs tikai vēl nešķīstāka un melnāka elle, kuras kambarus līdz vēlēšanām pat nav tā iespējams apskatīt.

Nesen iznesās stāsts, ka atpūtas un prieka namā Taurenē pirms pieciem gadiem maksātnespējas karalis Māris Martinsons ticies ar visu veidu partiju dižbonzām, tostarp ar Ilmāru Rimšēviču, kas Latvijas Bankas prezidents. Tagadējie Jaunās konservatīvās partijas Juta Strīķe un Juris Jurašs, kas to skaistumu noklausījās un ierakstīja, dzirdēja, ka Rimšēvičs grasās izreketēt vienu komercbanku, taču neko nedarīja, neizmeklēja, bet turpināja noklausīties kaut kādus sīkus Rīgas domes klerkus. Ļoti iespējams, ka Strīķe un Jurašs, kas tolaik vēl apkalpoja tolaik vēl ietekmīgo Vienotību, sarunāja, ka Rimšēvičs jāpiesedz. Un šī pati Strīķe un Jurašs tagad sevi pozicionē kā dižcīnītājus pret korupciju? Nu nevajag!

Taču būs ļauži, kas balsos par JKP.

Te varētu priecāties un vēlēt par jauko KPV.LV, kas taču nav bijusi ne Taurenē, ne viesnīcā Rīdzene, taču arī par šo partiju ir viens mazs stāstiņš.

Tiem, kuri nav pamanījuši, jāteic, ka partijas līderis Artuss Kaimiņš ir Šveices advokāta Rudolfa Meroni sponsorēts aktieris. Ne jau tāpat vien un ne par skaistām acīm vien.

Situācija pēc 6. oktobra zīmējas diezgan bēdīga. Būs vientuļa Saskaņa ar milzīgi lielu mandātu skaitu, kas tik un tā liegs tai kaut ko diktēt.

Būs otra lielu mandātu skaitu ieguvusī ZZS, kas nozvērējusies, ka neies kopā ar Saskaņu.

Būs Nacionālā apvienība, kas apšvīkājusi sev un citiem apkārt, ka arī tie nedrīkst iet ar Saskaņu dejot.

Un būs trakie, dulnie, psihiatriski neadekvātie revolūcijas, neskaidru pārmaiņu solīšanas, naida runu, apsaukāšanās, murgu un melu KPV.LV un JKP.

Var sanākt tā, ka relatīvi sakarīgā Jaunā vienotība un Attīstībai/Par vispār nedabūs sevi pāri 5% barjerai. Var būt, ka pāri barjerai pārlēks abas, var būt, ka viena no tām, bet var būt, ka abas paliek aiz borta. Abas šīs partijas nupat staigā pa plānu ledu. Ko tad? Tad nav no kā veidot koalīciju.

Līdzīga situācija pēdējā laikā ir bijusi Vācijā un Beļģijā, kaut kas līdzīgs nupat draud Zviedrijai. Trīs partiju grupas ap sevi ar sarkanu cirkuli sazīmē «sarkanās līnijas», ka nevar tām kāpt pāri pat vairākus mēnešus vai pat gadu. Beigās gan kaut kāds kompromiss tomēr notiek.

Pie viņiem tas vēl tā, bet Latvija nav tik bagāta. Nebūs labi atkārtot ko līdzīgu, taču var iznākt, ka nāksies. Vājprātīgi būs iztērēties uz atkārtotu Saeimas vēlēšanu rīkošanu, kas neko būtisku nemainīs. Stulbi un dārgi tad tas būs.