Gatis Krūmiņš

Karš bez noteikumiem turpinās. Kārtējā atbrīvotāju versija, iesaiņota mīkstākā papīrā.
 
1940. gada 21. jūlijā Latvijā tika pasludināta padomju vara. To izdarīja tikai pirms nedēļas ievēlētā Tautas saeima. Prezidents Kārlis Ulmanis nolika savas pilnvaras, Latvija kļuva par padomju republiku.
 
Visiem labi zināma Baltijas valstu 1940. gada jūnija traģēdija. PSRS agresīvās politikas rezultātā Baltijas valstis tika okupētas un zaudēja savu neatkarību. Šobrīd debates par pašu okupācijas faktu gandrīz ir beigušās, tomēr joprojām līdz galam neizdiskutēti ir jautājumi, kas ir saistīti ar okupācijas norisi. Kāpēc Baltijas valstis nepretojās, kāpēc vadošās aprindas, īpaši Latvijā, sadarbojās ar okupantiem pēc paša okupācijas fakta – šie jautājumi joprojām ir atklāti un aktuāli.
 
Viens no jautājumiem, kurš šobrīd paralēli ekonomiskajai krīzei sabiedrībā tiek apspriests, ir iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijā. Ne tikai tāpēc, ka daudzi brauc projām.
 
Atceroties neseno pagātni, kuru nu jau dēvē par treknajiem gadiem vai plīsušu burbuli, gribot negribot tā jāsalīdzina ar 50 gadu senu pagātni. Toreiz, 1961.gadā, PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs prezentēja programmu, saskaņā ar kuru 20 gadu laikā PSRS tiks uzcelts komunisms.
 
Kādu laiciņu atpakaļ vienā jautrā kompānijā izvērsās diskusija par Mihaila Bulgakova grāmatas „Meistars un Margarita” pēdējo ekranizāciju. Sarunu šajā virzienā neviļus ievirzīju es. Iepriekš tika apspriesta kāda nesen uzņemta Holivudas filma, klasiska literāra darba ekranizācija.
 
Pirms pāris dienām Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers intervijā laikrakstam „Telegraf” pauda viedokli, ka „Latvijā jāvienojas, ka vārds okupants vairs lietots netikts”. Jo pēdējais okupants esot pametis Latvijas teritoriju līdz ar padomju karaspēka izvākšanos no Latvijas.
 
Nesen pie Baltijas valstu robežām notika Krievijas un Baltkrievijas bruņoto spēku manevri. Nu jau satraukums par tiem ir noplacis, taču ir palikuši daži neatbildēti jautājumi. Skaidrs, ka šo manevru mērķis nebija sagatavot armiju drīzam iebrukumam Baltijas valstīs. Šī brīža starptautiskajā politiskajā situācijā tāds iebrukums patiesi nebūtu iespējams.
 
Jau apmēram gadu Latvijas sabiedrībā ir paaugstināta interese par pagātnes jautājumiem, kuri ir saistīti ar mūsu tautas, kā arī atsevišķu personību rīcību sarežģītos vēsturiskos apstākļos.
 
Latvijas Radošo savienību padome bija iecerējusi 18. novembrī sarīkot tā saukto „klusēšanas akciju”. Akcijas mērķis bija „nepagodināt ar savu klātbūtni oficiālās svētku pusdienas un vakariņas, neatvērt varai durvis uz muzejiem, mākslas galerijām, teātriem, bibliotēkām, koncertzālēm, operu, atteikties no kultūras lappusēm preses izdevumos, ja tādi iznāktu 18.novembrī, un kultūras raidījumiem televīzijā un radio, parādīt varas pārstāvjiem, kāda izskatās Latvijas valsts bez kultūras”.
 
Šobrīd kārtējo reizi ir aktualizējies jautājums par iespējamu Satversmes reformu. Tiek piedāvāti vairāki varianti, sākot ar visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas izveidi un beidzot ar iespēju došanu uz Saeimu kandidēt individuāliem iedzīvotāju izvirzītiem pretendentiem bez partejiskas piederības.
 
Katrai tautai ir savi mīti. Daži mīti, laikam ritot, mirst, bet citi pieņemas spēkā. Mītu rašanās ir saistīta ne tikai ar pagātnes notikumiem, bet arī ar tagadni. Ir gadījumi, kad kādi mīti tiek mākslīgi kultivēti, lai aiz teiksmainās senatnes tiek slēptas tagadnes problēmas.
 
Pirms 69 gadiem ap šo laiku, 1940. gada jūlija sākumā, Latvijas tauta dzīvoja lielā neziņā un pārmaiņu gaidās. Daudz kas jau bija noticis, taču par nākotni joprojām nebija nekādas skaidrības. Tagad mēs droši zinām, ka Latvija jau tobrīd bija okupēta. Ka intensīvi tika gatavota Latvijas aneksija un sovjetizācija.
 
Demokrātija nav vienā dienā apgūstama. Pārliecinoši un efektīvi tā darbojas reģionos, kur tai ir vairāku gadsimtu tradīcijas, kur ir noticis ilgs tās evolūcijas process. Mūsdienu parlamenti lielākajā Rietumeiropas valstu daļā ir veidojušies no aristokrātijas kopsapulcēm, kurām sākotnēji bija tikai padomdevēja tiesības valdniekam.
 
Ekonomiskā recesija augstākā pasaulē. Korupcija, valsts nozagšana. Zemākā tautas uzticība valdībai, parlamentam, partijām. Nodokļu nemaksāšana, aplokšņu algas. Vispārēja neapmierinātība.
 
Kā rīkoties valstij grūtos laikos un kādus risinājumus piedāvāt? Atskatoties Latvijas vēsturē, kā ļoti savdabīgu piemēru gribas pieminēt vienu no pēdējiem vēl neatkarīgās Latvijas valdības lēmumiem 1940. gadā. Īsumā izklāstīšu lietas būtību: trīsdesmitajos gados Latvijas lauksaimniecībā sezonas darbos tika nodarbināts ievērojams skaits viesstrādnieku, galvenokārt no Polijas un Lietuvas.
 
Krīze, šis vārds šobrīd noteikti ir visbiežāk minētākais. Visā pasaulē ekonomiskā, daudzviet finansu, pie mums arī politiskā. Finansu krīze gan pie mums, lai arī par dārgu cenu, vairāk vai mazāk veiksmīgi tika novērsta.