Vai treknie gadi bija kārtējā komunisma celtniecība?

 

Atceroties neseno pagātni, kuru nu jau dēvē par treknajiem gadiem vai plīsušu burbuli, gribot negribot tā jāsalīdzina ar 50 gadu senu pagātni. Toreiz, 1961.gadā, PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs prezentēja programmu, saskaņā ar kuru 20 gadu laikā PSRS tiks uzcelts komunisms.

Šoreiz, 21.gadsimta sākumā, tautai tika solīti trekni gadi un ātra Eiropas labklājības līmeņa sasniegšana. Ļoti līdzīgas lietas tika solītas arī pirms piecdesmit gadiem: „Tiks sasniegts visaugstākais dzīves līmenis pasaulē”. Nocitēšu 1961.gada dokumenta fragmentu:

„Visas tautas saimniecības attīstība nodrošinās Padomju Savienībā visaugstāko dzīves līmeni salīdzinājumā ar jebkuru kapitālistisku valsti. Iedzīvotāju reālie ienākumi tuvākajos desmit gados palielināsies divkārt, bet 20 gados – vairāk nekā 3,5 reizes. Pirmās desmitgades beigās mūsu zemē vairs nebūs zemu atalgotu strādnieku un kalpotāju grupu. Pirmajos desmit gados tiks likvidēts dzīvokļu trūkums. Otro desmit gadu beigās katrai ģimenei būs labiekārtots dzīvoklis. Otrajā gadu desmitā tiks atcelta maksa par dzīvokļu un komunālā transporta (tramvaja, trolejbusa, autobusa, metro) lietošanu un otrās desmitgades beigās nebūs jāmaksā arī par ūdensvada, gāzes un elektrības lietošanu. Darba diena pirmo desmit gadu laikā tiks samazināta līdz sešām stundām. Otrajos desmit gados uz attiecīga darba ražīguma pieauguma bāzes sāksies pāreja uz vēl īsāku darba nedēļu.” Jāstrādā būs mazāk, bet dzīvosim visi labāk. Un vēl daudzas jo daudzas patīkamas lietas. Šis tas skan pazīstami, vai ne tā?

Aigara Kalvīša paziņojums „mums stāv priekšā septiņi treknie gadi” šobrīd liekams tanī pašā mapītē, kur Ņikitas Hruščova paziņojums 1961. gadā, ka 1980. gadā PSRS tiks uzcelta komunistiska sabiedrība. Arī apstākļi, kādos tika izdarīti šie paziņojumi, bija ļoti līdzīgi – dažas pozitīvas tendences ekonomikā iepriekšējos gados. Abos gadījumos tās tika pārvērtētas. Komunisma celtniecība PSRS toreiz beidzās ar bezprecedenta gadījumu – valsts vadītājs tika atstādināts no amata, nevis iznests no kabineta ar kājām pa priekšu, kā visos pārējos gadījumos PSRS vēsturē. Otrs izņēmums bija tika M. Gorbačovs, kurš šai valstij mums par prieku pielika punktu. Zīmīgi, ka lielā mērā pateicoties tieši savai ekonomiskajai politikai.

Ja komunistiem toreiz bija pašiem jāveic plaša propagandas kampaņa, lai savas fantastiskās idejas iznestu tautā, tad šoreiz valsts struktūrām pat nebija jānopūlas – to paveica kredītu devēji. Masīvās banku reklāmas par to, ka kredītus šobrīd ir jāņem visiem, ka tos dod pat muļķiem, bet tie, kas šo iespēju neizmanto, ir pilnīgi idioti, pēc savas noskaņas ļoti atgādināja komunisma celtniecības laika reklāmas un solījumus. Tikai toreiz „atkritēji” nebija idioti, toreiz tos sauca par „komunisma un miera ienaidniekiem”. Bet ir kāda būtiska atšķirība. Ja sociālisma laika kampaņu radītos zaudējumus pēc tam klusi norakstīja skurstenī, mums par mūsu treknajiem gadiem visiem kopīgi ilgi būs jāmaksā.

Šobrīd izteiktie paziņojumi, ka ekonomika var atgūties, tikai veicinot iekšējo patēriņu caur kreditēšanu, atgādina deviņdesmito gadu sākuma aicinājumus atgriezties pie sociālisma. Varbūt tomēr vispirms būtu lietderīgāk savest kārtībā mūsu likumdošanu un infrastruktūru, lai mūsu valsts kļūtu konkurent spējīga reģionā ilgtermiņā? To, ka mēs mākam aizņemties un iztērēt, to mēs jau esam pierādījuši un turpinām pierādīt. Gan treknajos gados, gan šobrīd. Varbūt būtu laiks atkal sākt pašiem ko nopietnu radīt vai vismaz nodrošināt apstākļus, lai pie mums to visizdevīgāk būtu darīt kādam citam?

 

Abonē