Krīze, šis vārds šobrīd noteikti ir visbiežāk minētākais. Visā pasaulē ekonomiskā, daudzviet finansu, pie mums arī politiskā. Finansu krīze gan pie mums, lai arī par dārgu cenu, vairāk vai mazāk veiksmīgi tika novērsta.
Arī politiskā šķiet pierimusi, taču tuvās vēlēšanas liek domāt, ka tas ir klusums pirms kārtējās vētras. Līdzīgi, kā visā pasaulē, cilvēki Latvijā meklē atbildes uz to, kā izkļūt no šīm krīzēm. Atbildes tiek meklētas ne tikai nākotnē, bet arī atskatoties pagātnē. Arī Latvijā šobrīd bieži tiek pieminēti 20. gadsimta trīsdesmitie gadi – smaga ekonomiska krīze desmitgades sākumā un ekonomisks uzplaukums tās beigās. Taču mūsu valstī visai bieži trīsdesmito gadu risinājums, tā veiksme tiek saistīta arī ar politiskajiem notikumiem. Kā veiksmes atslēga visai bieži tiek minēta Kārļa Ulmaņa un viņa atbalstītāju rīcība 1934. gada 15. maijā – partiju ķīviņu novājinātā parlamenta (Saeimas) padzīšana un autoritāra režīma nodibināšana. „Ulmaņlaiki” – šis ir ļoti bieži izmantots sinonīms ne tikai 1934. – 1940. gadiem, bet visam neatkarīgās Latvijas 1918. – 1940. gadu laika posmam un bieži ar to domāta arī labklājība, stabilitāte, kārtība.
Nav nekāda pamata apšaubīt to, ka trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvijā notika ekonomisks uzplaukums, īpaši šie gadi kontrastē kā ar trīsdesmito gadu sākumu – pasaules ekonomisko krīzi, kā arī laika posmu pēc 1940. gada – Staļiniskā okupācijas režīma saimniekošanu Latvijas teritorijā. Taču diskutēt vajag par šī uzplaukuma patiesajiem apmēriem, kā arī izvērtēt tā cēloņus , un kāpēc tas notika – pateicoties, jeb par spīti K. Ulmaņa autoritārajam režīmam.
Tiem, kas uzskata, ka bez Saeimas padzīšanas valsts saimniecību sakārtot nebija iespējams, pretējos svaru kausos noteikti jāliek lietas, kuras Latvijas tautai pēc 1934. gada 15. maija tika liegtas. Un tad izvērtēt, vai biezāks maizes rieciens bija (ir) tā vērts, lai no demokrātiskām vērtībām atteiktos. Pilsoņiem tika liegtas iespējas piedalīties vēlēšanās, informācija preses izdevumos un grāmatās tika cenzēta. Lēmumus pieņēma šaura cilvēku grupa, noteicošā loma neapšaubāmi bija K. Ulmanim. Un jau pieminētais biezākais maizes rieciens tika tiem, kas pieņēma spēles noteikumus. Šis princips skāra visus – sabiedriskus un politiskus darbiniekus, inteliģenci, uzņēmējus. Ļoti daudzi spējīgi Latvijas valsts pilsoņi no sabiedriski – politiskās dzīves tika izstumti, priekšroka tika dota tiem, kas runāja un darbojās pareizā, Vadonim tīkamā virzienā. Kamēr pasaulē viss gāja „uz augšu”, arī Latvija uzplauka. Autoritārs režīms nebija mūsu „specifika”, demokrātiska valsts pārvalde 30. gadu beigās nebija nevienā valstī, ar kuru Latvijai bija sauszemes robeža.
Trīsdesmito gadu beigās vairākas valstis intensīvi gatavojās karam un meklēja sev sabiedrotos (visvairāk PSRS un Vācija), citas arvien vairāk pašizolējās, starp pēdējām, neapšaubāmi, jāpieskaita arī Latvija. Baltijas valstīm liktenīgs izrādījās 1939. gada 23. augusts, kad PSRS un Vācija ne tikai kļuva par sabiedrotajām, bet arī savstarpēji sadalīja teritorijas, kuras tām nepiederēja. Lai arī kāda būtu bijusi turpmākā Baltijas valstu rīcība, jāatzīst, ka cerības saglabāt neatkarību toreizējos apstākļos bija zudušas, palika tika jautājums – ar cīņu vai bez.
K. Ulmanim nevar pārmest Latvijas neatkarības pazaudēšanu, taču var pārmest ko citu – visus lēmumus viņš pieņēma vienpersoniski, apspriežoties ar šauru, sev paklausīgu cilvēku grupu. Tautai vai kādiem tās ievēlētiem pārstāvjiem bija liegta iespēja pieņemt valstiski svarīgus lēmumus, pat vēl vairāk – tika liegta iespēja publiski šos notikumus apspriest. Pat brīdī, kad PSRS pieprasīja valdības maiņu, pilsoņi tika maldināti, ka Latvijā ienāk „draudzīgais PSRS karaspēks”. Nav runa par to, bija vai nebija jākaro, taču vismaz toreiz patiesību pateikt vajadzēja un, protams, paziņot visai pasaulei, kas Latvijā notiek, nevis parakstīt visus papīrus, ko atnes no PSRS vēstniecības.
Sešus gadus līdz neatkarības zaudēšanai Latvijas pilsoņiem tika liegtas daudzas pilsoniskās brīvības, liela tautas daļa ar to bija samierinājusies. Okupācijas brīdī tauta jau bija pieradināta, ka valdībai vienmēr taisnība un tā vislabāk zina, kas jādara, pieļāva iespēju ar sevi manipulēt, kā notika, piemēram, tā dēvētajās „Tautas Saeimas” vēlēšanās 1940. gada jūlijā.