Kā rīkoties valstij grūtos laikos un kādus risinājumus piedāvāt? Atskatoties Latvijas vēsturē, kā ļoti savdabīgu piemēru gribas pieminēt vienu no pēdējiem vēl neatkarīgās Latvijas valdības lēmumiem 1940. gadā. Īsumā izklāstīšu lietas būtību: trīsdesmitajos gados Latvijas lauksaimniecībā sezonas darbos tika nodarbināts ievērojams skaits viesstrādnieku, galvenokārt no Polijas un Lietuvas.
Šādu situāciju objektīvi izraisīja lielais relatīvi mazo zemnieku saimniecību skaits. Saimniecības bija par mazu, lai spētu modernizēties (piemēram, iegādāties traktorus), bet par lielu, lai bez palīdzības no malas tiktu galā ar sezonas lauku darbiem. Otrais pasaules karš un Polijas sadalīšana Vācijas un PSRS starpā poļu laukstrādnieku nokļūšanu Latvijā padarīja gandrīz par neiespējamu. Valdībai bija jālemj, kur atrast darbaspēku prioritārai tautsaimniecības nozarei.
1940. gada 6. jūnija sēdē K. Ulmaņa Ministru kabinets nolēma, ka visiem valsts iestādēs strādājošiem kārtējais, kā arī citu gadu neizmantotais atvaļinājums būs jāpavada laukos, palīdzot kādai konkrētai saimniecībai neatliekamos lauku darbos. Šis lēmums attiecās uz visiem – ierēdņiem, skolotājiem, valstij piederošo uzņēmumu darbiniekiem. Katram Latvijas pilsonim īsā laikā bija jānorāda, kurā konkrētā saimniecībā viņš vasarā strādās. Lai risinātu lauksaimniecības problēmas, uz laiku bija paredzēts ievērojami sašaurināt rūpniecību, dažus uzņēmumus pat apturēt. Protams, šāds valdības lēmums izraisīja rūpniecības uzņēmumu vadītāju neapmierinātību, valsts iestādes pārpludināja iesniegumi ar lūgumiem ļaut turpināt darbus neierobežotā apjomā, izpildot uzsāktos darbus un pasūtījumus. Taču Valsts kancelejas vadības instrukcija noteica: „Uzņēmumu darbu sašaurināšanai vasarā galvenais ir sagādāt darba rokas citām mūsu tautsaimniecībai svarīgām sezonas darbu nozarēm, (...), daudzi uzņēmumi tomēr vēl neizprot šīs akcijas būtību un mērķi.” Instrukcija aizliedza valsts iestādēm vasaras mēnešos dot kādus pasūtījumus rūpniecības un amatniecības uzņēmumiem, izņemot patiešām neatliekamus, pārējos atstājot ziemas mēnešiem. Kā šis valdības lēmums darbotos, nav zināms, jo pēc desmit dienām Latvijā jau bija PSRS tanki, valsts bija okupēta, bet A. Kirhenšteina valdība 4. jūlijā šo augšminēto lēmumu atcēla.
Kādas paralēles varētu vilkt ar mūsdienām? Ko iesāktu K. Ulmanis 2009. gadā? Kā risinātu naudas trūkumu valstī? Diezgan skaidrs, ka viņš neaizņemtos, jo bija pret jebkādu ārzemju kapitālu klātbūtni Latvijā, savas valdīšanas laikā maksimāli centās tos samazināt. Tātad -meklētu ātru un vienkāršu risinājumu valsts iekšienē. Ar lielu ticamības pakāpi varētu teikt, ka noteiktu algas griestus, un tie būtu 300 lati mēnesī, ne vairāk. Taču šauram izredzēto lokam lielāki ienākumi valsts uzņēmumu padomēs saglabātos, par to gan runāt nedrīkstētu. Aizliegtu jebkādus iepirkumus un pasūtījumus, bet bibliotēku, kā valsts simbolu, visticamāk būvētu (nosaukums, neapšaubāmi – Kārļa Ulmaņa Gaismas pils), koncertzāli arī. Robežas ciet netaisītu, importu neierobežotu – izsaukt kādu ietekmīgu kaimiņvalstu (šobrīd – Eiropas savienības) neapmierinātību viņš nekad nevēlējās. Un visiem, kas vēlētos saņemt bezdarbnieka pabalstu, kurš noteikti nepārsniegtu minimālo algu, dotu rokās lāpstu, cirvi, slotu, vai kādu citu līdzīgu amata rīku un sūtītu sabiedriskos darbos. Masu saziņas līdzekļi par valsts ekonomiku rakstītu tikai labu vai neko. Rakstītu, ka budžetā veidojas pārpalikums, taču, kā ir patiesībā, neviens nevarētu pārliecināties, jo dati par valsts speciālo budžetu, līdzīgi, kā trīsdesmitajos gados, netiktu publiskoti. Latu devalvētu, taču tikai pēc tam, kad būtu ievērojami kritusies visu Latvijas tirdzniecības partneru valūtu vērtība. Latvija to izdarītu kā viena no pēdējām reģionā. Lai valsts gūtu papildus ienākumus, pastiprināti zāģētu mežus, ievērojami pārsniedzot mežu atjaunošanās apjomus. Kad pasaulē uzsāktos ekonomiskā augšupeja, atkoptos arī Latvija. Bet, vai pateicoties, vai arī par spīti valdības pasākumiem, par to vēl ilgi strīdētos.