Vai izmirsim? Ko par to domāja pirms 70 gadiem.

 

Viens no jautājumiem, kurš šobrīd paralēli ekonomiskajai krīzei sabiedrībā tiek apspriests, ir iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijā. Ne tikai tāpēc, ka daudzi brauc projām.

Arī tāpēc, ka mazāk ir bērnu. Kā galvenais iemesls tiek minēts sliktais ekonomiskais stāvoklis, mazais valsts finansiālais atbalsts ģimenēm ar bērniem. Zema dzimstība mūsu tautai nav nekas jauns, ar šo problēmu mēs saskārāmies jau 20. – 30. gados. Ieskatam nocitēšu izvilkumus no cand. oec. A. Bērziņa raksta „Pārvarēsim maldīgos uzskatus” žurnālā „Latvijas Lauksaimnieks” 1939. gada janvārī. Arī tobrīd bija pagājuši 20 neatkarīgas saimniekošanas gadi un dažas problēmas, kā izrādās, bija ļoti līdzīgas.

„Mūsu valsts 20 gadu dienā ar patiesu prieku un lepnumu varējām atzīmēt, ka mūsu dzīve, kā kulturālā, tā saimnieciskā, pa šiem gadiem gājusi milzu soļiem uz priekšu, un pašreiz gandrīz visās dzīves nozarēs mēs esam sasnieguši līdz šim mūsu tautas vēsturē vēl neatzīmētus panākumus. Galvenie dzinuļi šai attīstībai ir bijuši – prasība pēc lielākas labklājības, lielākām dzīves vērtībām vai dvēseliska apmierinājuma pašiem darba darītājiem. (...) Kulturālo un saimniecisko vērtību radīšana ir iespējama un tai ir nozīme tikai tad, ja seko jaunas paaudzes, kas šīs vērtības var izmantot, turpinot iepriekšējo paaudžu darbu. Tauta spēj izdzīvot, ja tanī mainās paaudze ar paaudzi, un bada nāve draudētu tai paaudzei, kurai nebūtu pēcnācēju, kas ražo visus iztikai vajadzīgos labumus tad, kad šī viena paaudze būtu kļuvusi veca un darba nespējīga.(...)

Sīkāki aprēķini rāda, ka mūsu zemē iedzīvotāju dabiskais pieaugums izbeigsies un iestāsies iedzīvotāju skaita samazināšanās. Ļoti bēdīga parādība ir tā, ka pašos pēdējos gados straujāk dzimstība krītas laukos, kas arvien devusi ievērojamākas dzīvā spēka rezerves, nekā pilsētās. Sevišķi jūtami tas izpaužas Latgalē, kur 1921. – 1923. gados dabiskais pieaugums uz 1000 iedzīvotājiem bija 17,2, bet 1937.gadā tikai 8,93.

Skaitļi par noslēgtām laulībām liecina, ka to skaits gandrīz visus mūsu neatkarīgās valsts gadus turas vienā līmenī, tāpēc atbilde uz jautājumu, kur meklējami iemesli mūsu dzimstības un līdz ar to dabiskā pieauguma samazinājumam, jāmeklē tieši pašā laulībā. Citiem vārdiem, jāmeklē atbilde uz jautājumu, kāpēc notiek bērnu skaita samazināšanās, pareizāk sakot, ierobežošana ģimenē.

Bieži aizrādīts uz saimnieciskās dabas apstākļiem, kas it kā liekot ierobežot bērnu skaitu. (...) To apgāž novērojumi mūsu pašu zemē, jo saimnieciskie apstākļi 1921. – 1923.gados bija sliktāki kā 1924. – 1927.gados, kad sākās dzimstību skaita slīdēšana uz leju. Vēl spilgtāku ainu rāda 1930. – 1933.gadu salīdzinājums (toreiz bija smaga ekonomiska krīze, G.K.) ar laikmetu pēc 1934.gada, kad saimnieciskā rosība un nodarbinātība mūsu zemē augušas ļoti strauji un arī valsts materiālā ziņā ļoti daudz nākusi pretī ģimenēm, kurām ir bērni.

Patiesais iemesls dzimstību skaita samazinājumam tāpēc jāmeklē tajos aplamajos uzskatos, kas mūsu tautā, sekojot svešiem paraugiem un idejām, sākuši iesakņoties. Šo uzskatu pamatā ir laulāto egoisms, kas neatļauj uzupurēties bērnu labā. No tā ir izaugusi maldīgā pārliecība, ka bērni sagādā pūles un grūtības, ka viņi vecākus kavē un ierobežo, gan darbā, gan izpriecās. Šie uzskati ir galvenie vainīgie pie bērnu skaita samazināšanās mūsu tautā, un tie kā sērga paguvuši pārņemt vispirms pilsētas, bet pamazām arī laukus. (...)

Nevaram aizmirst, ka mums kaimiņos ir zemes ar ļoti strauju iedzīvotāju pieaugumu. ”

Labā ziņa ir tāda, ka izmiruši joprojām neesam. Bet to, ka materiālais stimuls nav efektīvs un augsts dzīves līmenis kā tāds nedod nekādu garantiju iedzīvotāju skaita pieaugumam, to gan jau saprata toreiz. Sevišķi spilgti to parāda Latgales piemērs – tiklīdz tā tika izrauta no Vitebskas guberņas skavām un saimnieciskā ziņā ar agrārās reformas palīdzību, kā arī, piedodiet, kulturālā ziņā, eiropeizēta, tiklīdz, kā pieauga labklājība un lasītprasme, tā dzimstība dramatiski nokritās.

Vai ar ģimenes vērtību sludināšanu un aicinājumiem palielināt bērnu skaitu toreiz būtu pieticis, mēs nezinām, jo nāca četrdesmitie gadi. Okupācijas, karš, bēgļi un deportācijas. Taču arī visā padomju laika posmā šī tendence saglabājās – tiklīdz notika zināma stabilizācija un labklājības pieaugums, tā dzimstība samazinājās. Toreiz to gandrīz nepamanīja, jo Latvijā iebrauca simtiem tūkstoši cittautiešu, kas ar uzviju kompensēja zemo dzimstību. Kā rīkosimies tagad?

Vienīgais mierinājums, ka tā nav specifiska Latvijas, bet kopēja tā sauktās Rietumu civilizācijas problēma. Problēma, kurai risinājums būs jāatrod jau tuvākajās desmitgadēs.