Latvijas Radošo savienību padome bija iecerējusi 18. novembrī sarīkot tā saukto „klusēšanas akciju”. Akcijas mērķis bija „nepagodināt ar savu klātbūtni oficiālās svētku pusdienas un vakariņas, neatvērt varai durvis uz muzejiem, mākslas galerijām, teātriem, bibliotēkām, koncertzālēm, operu, atteikties no kultūras lappusēm preses izdevumos, ja tādi iznāktu 18.novembrī, un kultūras raidījumiem televīzijā un radio, parādīt varas pārstāvjiem, kāda izskatās Latvijas valsts bez kultūras”.
Šobrīd plānotā akcija ir jau izgāzusies, taču tās organizētāji uzskata, ka ir nodoti. Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Ieva Kolmane par to, ka akcijas rīkošanu daudzi kultūras darbinieki neatbalstīja, saka: «Tas liek domāt par situācijas neizpratni valsts un kultūrpolitikā, nespēju solidarizēties nozares iekšienē un ar pašcieņu aizstāvēt mākslas un kultūras tiesības, nevēlēšanos atteikties no klāta svētku galda, atalgojuma, oficiālas atzinības un arī elementārām bailēm par savu vietu.»
Šādas akcijas rīkošana kārtējo reizi apliecina to, cik mēs kā nācija esam jauni, ka mēs nespējam nošķirt ikdienas problēmas no pamatvērtībām. Vai akcija „iekostu” politiķiem? Diezin vai, par viņu biezo ādu šaubas nerodas. Bet akcija pasaulei spilgti nodemonstrētu mūsu inteliģences, tātad Latvijas gaišāko prātu, kā gribētos ticēt, attieksmi pret Latvijas valsti. Un ko var gribēt no tautas, ja šādu stratēģisku kļūdu pieļauj kultūras elite! Varētu vēl kādu akciju izsludināt: „Protestējam, neizkaram pie mājām 18. novembrī valsts karogus!” Jo ir nolāpītā krīze, valdība neko nedara, bet dzīvošana dārga, īpašuma nodokli uzliek u.t.t. Un tos, kas karogus izkāruši, saukt par līdējiem, nodevējiem un mīkstčauļiem. Man rādās, ka šī radošo savienību iecerētā akcija bija šajā virzienā, bet joprojām ceru, ka cilvēki vienkārši nepadomāja līdz galam, nevis apzināti gāja valstiskuma simbolu graušanas virzienā.
Skaidrs, cilvēki ir vīlušies, daudzas cerības nav attaisnojušās, bet vai tāpēc mums vairs nevajag valsti? Diemžēl daudzi tā uzskata. Šeit var vilkt paralēles ar nesen rīkoto 23. augusta skrējienu. Daudzi man prasīja: „Kāpēc gribi piedalīties? Paskaties, kas riņķī apkārt notiek!” Bet es piedalījos. 18. novembra, Brīvības pieminekļa un sarkanbaltsarkanā karoga dēļ. Ne par patreizējo valdību un prezidentu. Bet par to, ka mums joprojām ir sava valdība un prezidents, par to gan.
Tas skan skarbi, bet varbūt esam pelnījuši vēlreiz savu valsti zaudēt, lai atkal atskārstu, ko tā mums nozīmē. Citas tautas par neatkarību cīnījās simtiem gadus un joprojām to turpina darīt, mums to divas reizes atnesa gandrīz uz paplātes. Varbūt tur tā vaina? Katrā ziņā Latvijas valsts ienaidniekiem šādas akcijas labi parāda, cik „ņemams” kumosiņš joprojām esam.
