Vai Jēzus bija neveiksminieks?

 

Kādu laiciņu atpakaļ vienā jautrā kompānijā izvērsās diskusija par Mihaila Bulgakova grāmatas „Meistars un Margarita” pēdējo ekranizāciju. Sarunu šajā virzienā neviļus ievirzīju es. Iepriekš tika apspriesta kāda nesen uzņemta Holivudas filma, klasiska literāra darba ekranizācija.

Viss iesākās ar to, ka izteicu savu viedokli, ka ļoti reti mūsdienu filmas vai teātra izrādes spēj sniegt līdzvērtīgu baudījumu, kā sākotnējā literārā darba lasīšana. Piemēram, lai arī cik veiksmīgi nebūtu uzvesta kāda teātra izrāde, tā nespēs atspoguļot visas tās nianses, ko savā darbā ir ielicis Fjodors Dostojevskis. Taču uzreiz minēju piemēru, kurš, manuprāt, ir visai veiksmīgs izņēmums – tā ir jau pieminētā „Meistara un Margaritas” ekranizācija. Saruna uzreiz pārsviedās uz šo filmu, jo lielais vairums šo darbu izrādījās pilnībā vai daļēji (filma ir uzņemta kā seriāls un daudzkārt rādīta arī TV) redzējuši. Cik atceros, grāmatu laikam lasījis nebija neviens vai gandrīz neviens no klātesošajiem, tāpēc autora un grāmatas nosaukuma pieminēšana īpašu interesi neizraisīja, bet, kad kāds to atpazina un skaļā balsī pieminēja runājošu runci un skaistu lidojošu raganu, daudzi uzreiz pieslēdzās un teica: „Jā jā, ak tad par to ir runa? Jā, to es zinu, to es redzēju!” Sarunas turpinājumā izrādījās, ka lielākajai daļai klātesošo nesaprotama un traucējoša bija likusies tā sižetiskā daļa, kas bija veltīta Jēzum un viņa pēdējām gaitām šai saulē. Jo tā kavēja baudīt jautrās kompānijas stilīgās izdarības Maskavā. Bet kopumā filma, neskatoties uz šo trūkumu, tika atzīta kā laba. Taču tagad nāk pati sarunas sāls – kāda diskusijas dalībniece nievājoši izteicās: „Bet tas Meistars. ..Tas gan bija lūzeris!” Šāda atklāsme mani ārkārtīgi ieinteresēja un es lūdzu viedokli pamatot. Sekoja tikpat nicinošs paskaidrojums: „Nu kā, vinnēja loterijā naudu, satika foršu sievieti, un ko darīja – rakstīja kaut kādu nevienam nevajadzīgu grāmatu. Un ar ko tas beidzās – ar trakonamu, Margaritai dzīvi izčakarēja!” Es tā kā mēģināju oponēt, bet pretī saņēmu: „Nu viņam taču vajadzēja saprast, ka tas tobrīd nevienam nav vajadzīgs, ka tas nav pieprasīts, nu muļķis viņš bija, un viss! Lūzeris!” Pa lielam ņemot, es biju sajūsmā par šo viedokli, kurš izrādījās tik tiešs un neviltoti atklāts. No pasākuma mājup braucot, domāju un domāju par šo vienkāršo un faktiski arī nopamatoto vērtējumu. Un aizdomājos, ka neveiksminieks taču šādā interpretācijā bija arī Jēzus, kurš savas stūrgalvības pēc neatteicās no saviem principiem un par to samaksāja ar savu dzīvību. Nu kas viņam lika staigāt apkārt un musināt tautu, būtu labāk darījis ko pareizu, lietderīgu, progresīvu. Piemēram, ja tik ļoti patīk publiski uzstāties, būtu slavējis Romas Cēzaru, jo tobrīd taču valdīja romieši, kādu amatu valsts pārvaldē lai būtu dabūjis. Un vēl tā ietiepība, neatteikties no saviem uzskatiem pat brīdī, kad par tiem reāli draud nāvessods. Tātad, M. Bulgakovs ir rakstījis par diviem neveiksminiekiem! Viens trakonamā, otrs krustā sists.

Var jau, protams, par visu šo stāstu pasmieties, taču tendence atteikties no ideāliem mūsu sabiedrībā ir pārāk acīmredzama. Tāpat, kā nespēja uzklausīt un pieņemt atšķirīgus viedokļus. Ja kāds domā savādāk, tātad, viņš domā nepareizi. Vieni uzskata, ka ideālisti un sapņotāji šobrīd nav vajadzīgi, jo tie neveicina eksportu. Citi, ka pie visām likstām ir vainīgs kapitālisms, padomju mantojums, demokrātija, politiķi kā šķira, bijušie čekisti, krievi, ebreji... Vēl kādi deklarē, ka visā ir vīlušies, nekas vairs nav vajadzīgs un 18. novembri viņi vairs nesvinēs. Es salīdzinātu mūsu sabiedrību ar tādu stipri viduvēju simfonisko orķestri, kur algas zemākas, kā citos kolektīvos, arī ar to muzicēšanu ne visai labi iet... Un tad nu katram ir viedoklis, kāpēc orķestris neskan. Klarnetisti spriež, ka bez trompetēm mierīgi varētu iztikt, jo tās ir tik skaļas, ka citiem traucē spēlēt, savukārt trompetisti uzskata, ka vijoļu ir stipri par daudz, ka varētu būt uz pusi mazāk, un skanējuma ziņā nekas nemainītos. Vijolnieki piedāvā atteikties no kontrabasiem, jo tie koncerttūrēs aizņem pārāk daudz vietas, sadārdzinot pārbraucienu izmaksas. Bet visus mūziķus vieno uzskats, ka diriģenti ir idioti un neko no diriģēšanas nesaprot. Un rezultāts ir tāds, ka orķestris neskan, klausītāji nenāk. Kamēr mūziķi nesapratīs, ka viņi visi ir vienlīdz svarīgi, ka viņiem jāmuzicē kā kopējam ansamblim, rezultātu nebūs. Arī mums, kā Latvijas sabiedrībai kopumā.

Novēlu priecīgus ziemassvētkus visiem, kā veiksminiekiem, tā arī tiem, kurus par tādiem citi neuzskata. Arī Jēzum un Meistaram no Bulgakova.