Ekonomiskā recesija augstākā pasaulē. Korupcija, valsts nozagšana. Zemākā tautas uzticība valdībai, parlamentam, partijām. Nodokļu nemaksāšana, aplokšņu algas. Vispārēja neapmierinātība.
Nu kāpēc tā? Ar ko mēs esam sliktāki par citiem? Vai tiešām muļķu zeme, muļķu tauta? Uz krieviem arī nevar visu to nogrūst, vēlēt iet taču liela viņu daļa nevar! Kas vēl varētu būt vainīgi? Ebreji, Soross, Eiropas savienība, globalizācija? Kādam taču jābūt vainīgam, ka ir tā, kā ir, un ka būs vēl sliktāk!
Es mēģinu atrast atbildes, kāpēc ir, kā ir. Un secinu, ka mēs neesam ne lielākie muļķi, ne zagļi, bet gluži vienkārši – ļoti jauni. Kā tauta, kā nācija. Ja varētu to salīdzināt ar cilvēka mūžu, tad mēs esam, kā pusotru gadu vecs bērns – tikko nostājies uz kājām, sper pirmos nedrošos solīšus, bet par šīm savām spējām lielā sajūsmā, un tiklīdz ko dabū rokā, tā tūdaļ pat bāž mutē bez šķirošanas, bet ja kāds pieaugušais ņem to nost, palaiž skaļu brēcienu.
Mūsu attieksme pret mūsu valsti ir TĀDA, jo mēs vēl paši neesam apjēguši, ka mums tāda ir. Kā nācija mēs (līdzīgi, kā igauņi) esam visjaunākie Eiropā, tikai atšķirībā no ziemeļu kaimiņiem, mums nav Somija, kas pieliek plecu. Kā nācijai mums ir nieka simts gadu. Mani kolēģi vēsturnieki vairākus gadus ir veltījuši , lai konstatētu, kad tad pirmo reizi kāds no latviešiem (indivīds, nevis visa tauta!) ir atklāti paziņojis, ka mums VAJAG savu valsti. 1903. vai 1905.gadā, jeb tomēr 1899. gadā. Šajā gadījumā tas nav būtiski. Svarīgi, ka jau pēc pārdesmit gadiem mums bija sava valsts, kuru bija atzinusi visa pasaule. Tas ir fantastisks rezultāts, pasaules vēsturē nav cita tāda precedenta, ka tik īsā laikā kāda tauta tiek pie savas valsts. Liela daļa tautas bija apmulsusi, ka ir šī sava valsts, toreiz to nenovērtēja. Tas skaidro nākamo vēstures paradoksu – 1940. gadu. Nav pasaules vēsturē daudz gadījumu, ka valdība un tauta bez jebkādas pretestības no sava valstiskuma atsakās. To, ka valsts tomēr bija mīļa un svarīga, apjēdzām tikai tad, kad jau bija notikusi „sociālistiskā revolūcija”. Spējām piecelties un vēlreiz nostāties uz kājām, neatkarību atguvām. Bet joprojām gribam bāzt mutē visu, ko dabūjam rokā.
Savulaik skolās mācīja, ka dažas tautas, piemēram, čukči, no pirmatnējās kopienas sabiedrības uzreiz ielēca attīstītā sociālismā. Tā sakot, bez evolūcijas, apejot feodālismu un kapitālismu. Savukārt bērnu ārsti saka, ka mazulis uzreiz nedrīkst stāties uz kājām, tam ir noteiktu laiku pirms tam jāparāpo. Varbūt par strauju piecēlāmies, bet nu jau vairs neko nevar darīt, rāpošana arī vairs nelīdzēs. Būs vien jāpiecieš kādas ne visai patīkamas ārstnieciskas vingrošanas un terapijas, jāapgūst normāla staigāšana.