Karš bez noteikumiem

 

Karš bez noteikumiem turpinās. Kārtējā atbrīvotāju versija, iesaiņota mīkstākā papīrā.

Pēdējo nedēļu laikā ne tikai Latvijas vēsturnieku akadēmiskajās aprindās, bet tāpat arī sabiedriskajā telpā ir izskanējuši vairāki publiski vērtējumi nesen iznākušajai krievu vēsturnieces Jūlijas Kantores grāmatai „Baltija. Karš bez noteikumiem”. Kopumā grāmata Latvijas profesionāļu aprindās ir novērtēta pozitīvi, galvenokārt pateicoties tam, ka 1939. -1940.gadu notikumi ir traktēti kā PSRS agresija. Jāpiekrīt, ka diemžēl vairums Krievijā iznākušo grāmatu šos notikumus traktē izteikti agrākajā PSRS un mūsdienu Krievijas imperiālisma garā – mēs pievienojāmies brīvprātīgi un mums par to jābūt ļoti pateicīgiem. No šāda aspekta šī grāmata ir patīkams izņēmums.

Bet vienlaicīgi grāmatas lasītājs, kuram nav nopietnas vēstures priekšzināšanas, var iegūt maldīgu priekštatu par ļoti daudziem principiāli svarīgiem vēstures aspektiem. Nekad neesmu bijis K. Ulmaņa apvērsuma un politikas atbalstītājs, taču apgalvojumi, ka K. Ulmanis sabiedrojies ar pērkoņkrustiešiem (patiesībā bija gluži pretēji), svētību 15.maija apvērsumam saņēmis no Ādolfa Hitlera tiekoties personīgi jau 1933.gadā, Rīgas centrālajos laukumos pēc apvērsuma publiski tikušas dedzinātas grāmatas, bet aizsargi bijuši vācu nacistu triecienvienību Latvijas analogs, izklausās vienīgi par slima suņa murgiem vai neizdevušos pirmā aprīļa joku. Var par to protams pasmieties, kā mēs ar kolēģiem to darījām pēc tikšanās ar grāmatas autori, tomēr patiesība ir daudz skaudrāka. Šādu nepārbaudītu faktu iekļaušana citos jautājumos nopietni izstrādātā monogrāfijā liecina par to, cik ļoti deformēts priekštats par Latviju un tās vēsturi ir pat nopietnai pētniecei no Krievijas akadēmiskajām aprindām.

Nedomāju, ka tā bija apzināta vēstures faktu sagrozīšana. Pētniece gluži vienkārši intuitīvi grāmatai pievienoja faktus no citiem vēstures avotiem, tādus, kas viņai likās patiesi.

Grāmatu caurvij daudzas neprecizitātes un nepatiesības, uz daudzām no tām jau ir norādījuši mani kolēģi, visai tendenciozi šķiet grāmatai pievienotie pielikumi.

Taču man personīgi vislielākās pretenzijas ir pret grāmatas galveno domu:

PSRS režīms bija mazāks ļaunums Latvijas tautai un mums ir jābūt pateicīgiem, ka mēs tikām atbrīvoti no lielāka ļaunuma – nacisma.

Šī doma caurstrāvo visu grāmatu. Vācu okupanti pilsētu vai teritoriju ieņem, bet padomju armija atbrīvo. Kā lielāka ļaunuma arguments tiek minēts arī nacistu upuru skaits. Neapšaubāmi, ka kopā ar holokausta upuriem un padomju karagūstekņiem nacisti krietni pārspēj padomju režīmu, taču vai šādi salīdzinājumi ir korekti? Sākot lasīt grāmatu, cerēju, ka tā būs objektīvs bezkaislīgs pētījums par otro pasaules karu. Vācu okupācijas režīma organizētā vietējā pašpārvalde ir kritizēta pamatoti, esmu starp tiem, kas uzskata, ka daudzos latviešu vēsturnieku darbos tās un nacistu rīcība ir pārāk idealizēta. Taču nav nekāda pamata apgalvojumiem, kas izskan grāmatā, ka pēc Latvijas „atbrīvošanas” tās atjaunošana ir notikusi uz citu republiku rēķina. Šādi apgalvojumi ir nepatiesi.

Pēckara gados no Latvijas teritorijas iekasētie nodokļi nodrošināja ne tikai PSRS okupācijas karaspēka atrašanos mūsu zemē, ievērojami līdzekļi tika novirzīti arī citām PSRS vajadzībām ārpus Latvijas teritorijas.

12 miljardi 569 miljoni rubļu tā laika naudas vienībās. Tā ir summa, kas 1945. – 1950. gados tika izņemta no Latvijas tautsaimniecības un atpakaļ tur nenonāca.

Tie, kas tam netic, lai aiziet uz Latvijas Valsts arhīvu un papēta Latvijas bankas un Finansu ministrijas tā laika dokumentus.

Vācieši un franči savā starpā pēdējos 140 gados ir karojuši trīs reizes. Tomēr viņi saprotas daudz labāk. Kāpēc? Mana atbilde ir – viņi savas kļūdas atzīst un atskatoties uz pagātni, vairāk vadās no realitātes un faktiem, bet okupāciju un izlaupīšanu par brālīgu palīdzību nesauc.