1940. gada 21. jūlijs. Kāpēc tauta neprotestēja?

 

1940. gada 21. jūlijā Latvijā tika pasludināta padomju vara. To izdarīja tikai pirms nedēļas ievēlētā Tautas saeima. Prezidents Kārlis Ulmanis nolika savas pilnvaras, Latvija kļuva par padomju republiku.

Par atteikšanos no neatkarības un padomju varas pasludināšanu iepriekš neviens nerunāja. Priekšvēlēšanu aģitatoriem tādas lietas pieminēt bija stingri aizliegts. Daži komunisti par to bija sašutuši un par padomju varas pieminēšanu priekšvēlēšanu laikā pat tika „noņemti no trases”. Savas kārtis okupācijas vara atklāja tikai 21. jūlijā. Es esmu bieži domājis, kāpēc tobrīd nesekoja tūlītēji plaši protesti, kāpēc tauta nepulcējās pie Brīvības pieminekļa, kāpēc neizcēlās nemieri armijā, neaktivizējās patriotiskie aizsargi. Vai okupācijas vara jau tobrīd bija tik spēcīga, ka spēja jebkurus protestus novērst pat preventīvi, pašā iedīglī? Nē, manuprāt, atbilde ir meklējama citā apstāklī – tautas vairākums šos procesus toreiz kā okupāciju neuztvēra, pat pēc 21. jūlija. Jā, tagad mēs zinām, kas bija sliktie un kas labie, bet toreiz tauta bija stipri dezorientēta, patiesība tika rūpīgi slēpta. Lielā mērā arī pateicoties K. Ulmaņa režīma laikā esošajai cenzūrai. Par lielo austrumu kaimiņu vairāku gadu garumā – nevienu sliktu vārdu! Vēl vairāk, populārākajā izdevumā „Jaunākās Ziņas” regulāri tika drukāti raksti par tautsaimniecības sasniegumiem Padomju savienībā. Visbiežāk par to rakstīja nākamais Latvijas PSR prezidents A. Kirhenšteins, 1939. gadā viņš bija Maskavā, pēc tam rakstīja sajūsmas pilnus rakstus par kolektivizētās lauksaimniecības sasniegumiem. Par represijām pret latviskas izcelsmes amatpersonām, faktisko genocīdu pret latviešiem Krievijā, protams, neviens nerakstīja.

Reducēt visu vainu par Latvijas bezierunu padošanos 1940.gadā tikai uz Kārli Ulmani nevar. Liela loma 1940.gada vasaras notikumos bija Latvijas kreisi noskaņotajai inteliģencei. Vairāki plaši atpazīstami tās pārstāvji aktīvi iesaistījās „sociālisma celšanā” Latvijā. Vai visi viņi bija ļaundari, tautas nodevēji, čekistu savervēti aģenti? Ļoti šaubos, daži, protams, bija, bet ne jau visi. Lielākā daļa no tiem, kas sadarbojās, patiesi noticēja, ka pēc mietpilsoniskā autoritārā režīma nāks vētrainu pārmaiņu laiks. Kādā virzienā nāks pārmaiņas, tas pat tik ļoti neinteresēja, svarīgas bija pārmaiņas kā tādas. Ulmaņa un zemnieciskā latviskuma slavināšana daudzus kosmopolītiski domājošus inteliģences pārstāvjus bija nogurdinājusi.

Esmu pasācis savas pārdomas noslēgt ar citātiem. Šoreiz tās būs Viļa Stalaža atmiņas par 1940. gada 21. jūliju. V. Stalažs pirms 1940.gada jūnija notikumiem strādāja ārlietu ministrijā un piepelnījās kā žurnālists „Jaunākajās Ziņās”. 1940. gada 21. jūnijā viņš kļuva par A. Kirhenšteina sekretāru, jūlijā jau ir Valsts kancelejas direktors, taču uz īsu laiku. Tika pazemināts par Izglītības tautas komisāra referentu, augstskolu inspektoru. Vācu okupācijas laikā palika Latvijā, taču pārsteidzošā kārtā represijas aprobežojās ar policijas uzraudzību. Pēc komunistu atgriešanās sadarbība ar okupācijas varu turpinājās – 1945. gadā viņš kļuva par Tērvetes MTS direktoru, piecdesmitajos gados bija kolhoza priekšsēdētājs. Protams, viņa atmiņas rakstītas padomju laikā, taču domāju, ka zināms patiesības grauds tur ir atrodams, tā sakot, laikmeta noskaņa. Fragments pārpublicēts no žurnāla „Karogs” 1988. gada jūlija numura.

„(...) Bet sevišķi spilgti es atceros 21.jūlija saulaino pēcpusdienu, kad zilo debesu velvi rotāja lieli balti mākoņu kamoli, kādi nekad nedraud ar lietu, tikai padara vasaras klēpi it kā vēl mīkstāku un mājīgāku. Tāds laiks mēdz uzkarsēt patriotisma jūtas. Tēvu zeme liekas tik mīļa kā vēl nekad. Mēs braucām mājās no Nacionālā teātra, kur bija beigusies tautas saeimas pirmā sēde, kurā Latviju pasludināja par padomju republiku. Prezidenta vaļējā automobilī mēs sēdējām trijatā: Augusts Kirhenšteins, Jūlijs Lācis (kā vairāki citi „Jaunāko Ziņu” darbinieki, 1940. gadā taisīja strauju karjeru, kļuva par Izglītības ministru, tautas komisāru, taču jau 1941. gadā tika represēts, G.K.) un es. Bija noruna aizvest vispirms mūs uz Mežaparku, pēc tam prezidentu uz viņa māju tālu Pārdaugavā Īvandes ielā. Braucām lēnām, jo Kirhenšteinam nepatika ātra gaita. Varbūt viņš vēl nebija aizmirsis Latvijas pirmā ārlietu ministra galu uz ceļa aiz Tukuma. Un mūsu mašīna bija tieši tāda pati, ar kuru bija braucis Meierovics. Starp mums izraisījās sarunas. Cik atceros, runājām par padomju varas atjaunošanu un Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā; labi sapratām, ka tie viens bez otra nebūtu iedomājami. Bija tāda nojauta, it kā mēs nupat jau taisītos pamest savu omulīgo piekrasti un mesties vētrainas jūras viļņos, skaidri vēl neapjēgdami, kur tie mūs var aiznest. Kirhenšteinam patika Padomju Savienības milzīgās dimensijas, viņš tur saskatīja arī plašu vērienu zinātnei un tehnikai. Arī Jūlijs Lācis bija optimisma pilns un neslēpa savas cerības uz brīvu un auglīgu kultūras vērtību apmaiņu starp šās lielvalsts daudzajām tautām, kuras nešķir vairs nekādas robežas. Kirhenšteins jau zināja, ka viņam visā drīzumā būs jāvada uz Maskavu delegācija, kurā ietilpa arī Jūlijs Lācis, un jāstājas tobrīd visvarenākā valdnieka, bijīgi un mīļi par vispasaules darbaļaužu tēvu un skolotāju dēvētā biedra Staļina priekšā ar lūgumu PSRS Augstākajai Padomei uzņemt Latviju brālīgo padomju republiku dižajā saimē. Viņa valodā jau sāka nostiprināties laikmetam raksturīgā frazeoloģija. Arī manā darbā tolaik tā bija nepieciešama un steigšus apgūstama. (...) ”

Muļķi tādi, jūs šobrīd teiksiet. Bet iespējams, ka viņi tobrīd patiesi ticēja, ka dara labu darbu.