Kārtējā iepriekšējā vēstures mācīšanas reforma kārtējo reizi izgāzusies un tās vietā jau pieteikta nākamā reforma pagaidām reformiņas līmenī tikai daļai vidusskolēnu.
No 1. septembra ieviešamās izmaiņas vēstures mācīšanā nav tik trakas, lai, sacīsim, atgrieztos pie tā, kā mācīja kādreiz, ka 1940. gadā Latvijā esot notikusi sociālistiskā revolūcija. Saturiski paliekam pie tā, ka Latvija tika okupēta, bet iepriekšējā reforma novedusi līdz iespējai vidusskolas vēstures kursā šo vēsturisko faktu vispār nepieminēt. Proti, vēsture vidusskolās iekļauta kursā “Vēsture un sociālās zinības I”, kur arī “sociālās zinības” ir konglomerāts no ētikas, teoloģijas, politoloģijas, filozofijas, socioloģijas, psiholoģijas, tiesībām, ekonomikas un varbūt vēl kādiem priekšmetiem, kurus dažādiem interesentiem un entuziastiem dažādos gados un kaut tikai uz laiku izdevies iedabūt vidusskolās obligāti vai pieļaujami mācāmo priekšmetu skaitā. Jebkura no “sociālo zinību” pārklātajām nozarēm pati par sevi tik plaša, ka ar to mierīgi var aizpildīt 140 mācību stundas “Vēstures un sociālo zinību I” kursa sociālo zinību sadaļai un pieķert klāt vēl arī 105 vēsturei atvēlētās stundas, vēsturei neatstājot neko. Tieši tā tas arī noticis pie tiem skolotājiem, kuri “vēstures un sociālo zinību I” mācīšanā nonākuši ar augstskolu diplomiem, zināšanām un interesi par kādu vai kādām no sociālo zinātņu tēmām, starp kurām vēsture nav iekļuvusi. Savukārt no vēstures skolotājiem izveidotā vēstures un sociālo zinību skolotāju kopa par to sacēlusi traci un vismaz daļēji savu panākusi.
Vēsturi par patstāvīgu un skolas kursā nepieciešamu priekšmetu uzskatošie cilvēki izmantojuši izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas viesošanos vēstures un sociālo zinātņu skolotāju vasaras nometnē pagājušajā gadā ap šādu laiku un pārliecinājuši viņu, ka nav labi, ja vienā un tajā paša valstī ar vienu nosaukumu apzīmētā priekšmetā skolēniem māca pilnīgu atšķirīgu saturu. Tāda, lūk, mācīšanu izveidojusi iepriekšējā reforma aiz “kompetenču izglītības” jeb “Skola 2030” izkārtnēm. A. Čakša piekritusi, ka tas tiešām nav labi. No tā izrietējis lēmums ar viena mācību priekšmeta sadalīšanu divos priekšmetos kaut daļēji normēt, vienādot vai vismaz padarīt pārskatāmāku to, ko īstenībā māca gan vienā, gan otrā priekšmetā.
Ministre uzdevusi Izglītības un zinātnes ministrijas un tāpat arī ap šo ministriju aplipināto iestāžu ierēdņiem rīkoties tā, lai priekšmetu nodalīšanu paveiktu ne vispār kaut kad, bet jau līdz 2024./2025. mācību gada sākumam. Pēc ierēdņu darba standartiem viņi ar šāda uzdevuma izpildi pārpūlējušies un par to saņēma mierinājuma balvas no ministres rokām (attēlā).
Citiem vārdiem sakot, vēstures mācīšanas prasītāji dzina darbus uz priekšu, visu pārējo sociālo zinātņu mācīšanas speciālisti centās nosargāt savas 140 mācību stundas un ierēdņi šīs abas grupas samierināja ar ieteikumu nepārcensties, jo šai reformai sekos nākamās reformas un tā bez gala. Uzvarējusi draudzība, ko apliecināja vēstures un visu citu skolas programmā iespējamo sociālo zinību entuziastu pulcēšanās pie liela galda Izglītības un zinātnes ministrijā (attēlā), lai kopīgi apliecinātu, ka tagadējā reforma ir labākais iespējamais kompromiss.
Jāatgādina, ka nu jau gandrīz divdesmit gadi pagājuši, kopš “piketā prasa Latvijas vēsturi skolās mācīt kā atsevišķu mācību priekšmetu". Aģentūra LETA 2005. gada 26. oktobrī aprakstīja, kā vairāki desmiti apvienības “Visu Latvijai!” pārstāvji piketējuši pie Izglītības un zinātnes ministrijas ar plakātiem “Mūsu vēsturi - mūsu bērniem”, “Koks bez saknēm nokaltīs”, “Mums ir jābūt tautai ar atmiņu un gribu”.
2006. gada 12. janvārī LETA izklāstīja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzēju argumentus pret šādu vēstures mācīšanas pārkārtošanu, kas īstenībā pasliktināšot skolēnu izpratni par Latvijas likteni, ko taču diktējuši notikumi Eiropā un vēl plašākā kontekstā, bet populisti un politiskie intriganti galu galā savu panāca. Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu sāka mācīt no 2011. gada 1. septembra un mācīja tik ilgi, kamēr nākamās reformas dēļ 2020. gadā pārtrauca mācīt vēsturi vispār tajā nozīmē, kas te jau izklāstīta. Tātad vēstures mācīšana vai nemācīšana vidusskolēnu vairākumam kļuva par pilnīgu nejaušību atkarībā no tā, kādu skolotāju skolai izdevies pieņemt darbā.
Tagadējā vēstures mācīšanas reforma attiecas tikai uz daļu no vēstures mācīšanas, kas sākas pamatskolā, sazarojas vispārizglītojošo un profesionāli tehnisko skolu izpildījumā un vidusskolu gadījumā var turpināties padziļināto kursu “Vēsture II” un “Sociālās zinātnes II” programmās.
Pamatskolās vēstures un sociālās zinības māca gan vienā, gan dažādos priekšmetos atkarībā no tā, kurā klasē tas notiek.
Viena mācību kursa sadalīšana divos neskars vidusskolēnus, kuri pagājušajā mācību gadā uzsākuši vienotā kursa "Vēsture un sociālās zinātnes I" apguvi, kas jāpabeidz līdz 2025. gada 31. augustam.
Profesionāli tehniskajās izglītības iestādēs pagaidām paliek apvienotais vēstures un sociālo zinību priekšmets, kuram stundu mazāk nekā vispārizglītojošajās skolās un tāpēc šo mazumiņu sadalīt divos priekšmetos grūtāk. A. Čakša pauda ka to tomēr vajadzēšot izdarīt, lai būtu lielāka pārliecība, ka jaunieši iepazīstināti ar Latvijas valsts vēstures pamatpostulātiem. Viņa atzīmēja, ka profesionālās izglītības iestādēs ir lielāks cittautiešu īpatsvars un tāpēc vēl svarīgāk, lai viņi šos postulātus zinātu.
Vēstures skolotāji teica skarbus vārdus par padziļināto vēstures mācīšanu, kuras programmu “kompetenču izglītības” avantūristi uztaisījuši tādu, ka nevienam neesot skaidrs, ko tur mācīt. Stundas notiekot un nauda par tām ripo, bet neviens nezinot, kas šajās stundās notiek. Šādus faktus apliecinājuši šā gada pavasarī liktie eksāmeni vēsturē, kuros skolēnu sekmes vēl sliktākas nekā matemātikā, par ko sacēlās lielais tracis. Atšķirība tāda, ka matemātikā atprasīts tas, ko skolēniem mācīja, bet neiemācīja. Turpretī vēstures eksāmena rezultāti parādot tikai sakritību gadījumos, kad skolotāji un eksāmenu autori mācību programmu sapratuši kaut cik vienādi. Ja skolēniem mācīts viens un atprasīts kaut kas cits, tad viņi labi nokārtot eksāmenu nevarēja neatkarīgi no tā, ka ir labi iemācījusies to, kas viņiem tika mācīts.
Ieskats vienā mācību virzienā sniedz pavisam negaidītas atklāsmes par to, cik dezorganizēta un degradēta ir Latvijas izglītības sistēma kopumā. A. Čakša uzņēmās situāciju nogludināt divos veidos. No vienas puses, ar atzinumu ka diskusijas par mācību saturu un mācīšanas veidiem arī ir vajadzīgas un pie viena, vairs nekad nemaināma izglītības standarta mēs nenonāksim nekad. No otras puses, ka tomēr ir vajadzīgi tādi metodiskie materiāli, no kuriem saprotams, ko un kā mācīt. Izglītības un zinātnes ministrija esot apņēmības pilna tādus materiālus skolotājiem sagādāt turpmāko piecu gadu laikā.
