Jau apmēram gadu Latvijas sabiedrībā ir paaugstināta interese par pagātnes jautājumiem, kuri ir saistīti ar mūsu tautas, kā arī atsevišķu personību rīcību sarežģītos vēsturiskos apstākļos.
Runa ir par laiku, kad Latvija bija zaudējusi savu valstisko neatkarību. Runa ir par sadarbību ar okupācijas režīmiem, sadarbības pakāpes izvērtēšanu. A. Grūtupa grāmata „Observators”, kas atspoguļo tiesas procesu pret latviešu disidentu septiņdesmitajos gados, mūzikls „Vadonis” par Kārli Ulmani, topošā izrāde par Vili Lāci ir tikai daži spilgti piemēri, kuri ik palaikam aktualizē šos jautājumus nu jau plašākā sabiedrībā, ne tikai akadēmiskajās aprindās. Jautājums ir guvis pietiekami plašu rezonansi, daudzi fakti ir kļuvuši zināmi plašākai sabiedrībai, ir pienācis laiks sākt šo jautājumu strukturēt – salikt dažas lietas pa plauktiņiem.
Manuprāt, lai izvērtētu sadarbības pakāpi, ir jāizdara vairāki „mērījumi”. Pirmais no tiem būtu laiks. Ņemot vērā, ka Latvija bija okupēta ļoti ilgu laiku – piecdesmit gadus, laika kritērijs ir ļoti būtisks. Viena un tā pati darbība, rīcība četrdesmitajos gados un septiņdesmitajos gados, nav vienādi traktējama. Piemēram, iestāšanās Komunistiskajā partijā vai vadoša amata ieņemšana. Fakts, ka Latvijas pilsonis uzraksta iesniegumu par vēlmi stāties Komunistiskajā partijā 1940. , 1941. vai 1946. gadā, ir vērtējams ievērojami kritiskāk, nekā, ja tas notika septiņdesmitajos gados, kad cerības atgūt neatkarību, atklāti runājot, daudziem bija zudušas. Tas pats attiecas uz ieņemamajiem amatiem. Ministram vai citai augstai amatpersonai, kas bijusi amatā 1941. gadā, ir ievērojami lielāka atbildības nasta, nekā tam, kas 1985. gadā. Atsevišķi ir vērtējama amatpersonu darbība no 1940. gada 17. jūnija līdz 21. jūlijam. Tātad, no okupācijas brīža līdz oficiālai padomju varas pasludināšanai un Tautas Saeimas lēmumam par iestāšanos PSRS. Šajā laikā, ņemot vērā visnotaļ zemo informētības līmeni, kādam patiešām varēja šķist, ka pārmaiņas būs demokrātijas virzienā. Cenzūra jau ievērojamu laiku nepieļāva kritiskas informācijas par PSRS izplatīšanos, pat vēl vairāk, par Padomju Savienību tika rakstīti cildinoši raksti, labs piemērs ir vairākas A. Kirhenšteina publikācijas „Jaunākajās Ziņās” 1939. gadā, kur kolhozu iekārta atspoguļota visnotaļ pozitīvā gaismā. Tamdēļ vairākas sabiedriskas grupas noticēja izsludinātajām vēlēšanām un centās pieteikt savus, alternatīvos sarakstus. Šajā laika posmā (17. jūnijs – 21. jūlijs) padomju varas pasludināšana un gaidāmā aneksija tika rūpīgi slēpta. Tāpēc pilnīgi ticams, ka kāds piekrita ieņemt atbildīgu posteni, patiesi cēlu mērķu vadīts. Pavisam cita situācija ir pēc 21. jūlija, kad okupācijas vara atklāja savas kārtis. Tanī brīdī visiem, kas ieņēma politiskus vai augstus (uzsveru – augstus !), ar politiku saistītus, ierēdnieciskus amatus, vajadzēja vismaz demisionēt, tādējādi paužot savu attieksmi pret neatkarīgas valsts likvidāciju. Jau esmu pieminējis, ka netiešā veidā pēc šī kritiskā datuma (21. jūlija) savu sadarbību ir demonstrējis arī Kārlis Ulmanis, atzīstot savu demisiju par likumīgu un pieprasot sev pensiju. Viņš, protams, nebija vienīgais. Jau bijušā Valsts prezidenta (K. Ulmaņa) adjutants Miervaldis Lūkins 1940. gada 27. jūlijā rakstīja: "Ziņoju Valsts prezidenta sekretāram, ka ar Valsts prezidenta piekrišanu aizeju uz sešām nedēļām kārtējā atvaļinājumā. Atvaļinājumu uzsāku šā gada 29. jūlijā. Pulkvedis Miervaldis Lūkins." Atvaļinājumam bija piekritis jau cits, padomju Latvijas Valsts prezidents A.Kirhenšteins. Šāda M. Lūkina rīcība vērtējama kritiski, jo radīja iespaidu par aneksijas tiesiskumu – tieši to, kas okupantiem bija vajadzīgs. Vēl viens būtisks aspekts – vai šādu amatpersonas sadarbību var kritizēt, ja padomju režīms to vēlāk represējis vai nogalinājis (M. Lūkinu nogalināja 1941. gadā). Šeit būtu rūpīgi jānodala divas lietas. Ja amatpersona jau atradās apcietinājumā vai izsūtījumā, tad sadarbības faktu var nevērtēt īpaši kritiski, jo nav droši zināms, ar kādām metodēm šī sadarbība ir panākta. Taču daudz kritiskāk šī sadarbība ir jāvērtē, ja amatpersonai ir saglabāta pilnīga jeb nosacīti ierobežota rīcībspēja. Katrā ziņā iespējas pamest amatu pēc 21. jūlija bija.
Vēl viens būtisks mērījums ir attiecīgas personas ieņemamais amats un atbildības pakāpe. Daudz mazākā mērā par kādu sadarbības faktu ir nosodāmi, piemēram, tā laika skolotāji, kuri bija spiesti skolēnus mācīt kā vācu, tā padomju okupācijas laikā, un no valdošās ideoloģijas nevarēja izvairīties. Piemēram, ja korim bija jāmāca dziesma par Staļinu, tad diriģents tur neko daudz mainīt nevarēja. Taču vidējā un augstākā ranga ierēdņiem, pašvaldību vadītājiem, atbildība un līdz ar to sadarbības līmenis bija ievērojami augstāks. Pie šīs grupas nekādā ziņā nepieskaitu Komunistiskās partijas nomenklatūru, darbošanās šīs organizācijas atbildīgos amatos četrdesmitajos gados no Latvijas Republikas vērtību un likumdošanas viedokļa ir kvalificējama vienkārši kā valsts nodevība. To pašu var teikt par gandrīz visiem ministriem (tautas komisāriem), kuri gan vienlaicīgi bija kompartijas nomenklatūrā. Šeit vietā būtu pieminēt būtisku aspektu – ļoti reti bija gadījumi, kad 1940. – 1941. gados kāds pameta ieņemamo amatu pēc paša vēlēšanās, parasti cilvēki tika atlaisti, jo neatbilda padomju režīma izvirzītajiem kritērijiem. Šādas tīrīšanas tika veiktas vairākas reizes, vispirms nomainot ministriju departamentu (nodaļu) vadību, tad jau padzenot arī zemākos ierēdņus.
Atsevišķi ir vērtējama sadarbība ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu. Daudzi sadarbojās, jo cerēja, ka tiks atjaunota pilnīga vai daļēja Latvijas neatkarība. Daudzi sadarbojās, jo pēc pirmā padomju okupācijas gada domāja, ka „sliktāk jau vairs nevar būt”. Protams, tās bija veltīgas ilūzijas, nacisti ne ar ko nebija labāki par komunistiem, lai arī mūsu tautas vēsturiskā pieredze joprojām nacismu uztver kā mazāku ļaunumu. Radikāli jānošķir tie, kas bija iesaistīti holokaustā (ebreju iznīcināšanā). Tāpat, kā tie, kas darbojās PSRS iekšlietu struktūrās. Šo personu noziegumiem nav noilguma.
Visai plaši ir izplatīts viedoklis, ka sadarbojoties (ieskaitot K. Ulmani), tika novērsti lieli upuri vai pat visas latviešu tautas deportācija uz austrumiem. Šim viedoklim varu piekrist tikai daļēji. Protams, ja 1939. vai 1940. gadā Latvija ar PSRS karotu, upuri būtu ievērojami. Taču no ievērojami smagākām represijām Latviju nepaglāba bezierunu kapitulācija un sadarbošanās, bet gan ārējs faktors – Vācijas uzbrukums PSRS 1941. gada jūnijā. 1941. gada otrajā pusē bija jānotiek Latvijas lauksaimniecības kolektivizācijai, var visai droši apgalvot, ka deportējamo skaits ievērojami pārsniegtu 1949. gadā izsūtīto skaitu, jo kolektivizācijai bija jānotiek pēc PSRS trīsdesmitajos gados apgūtajiem principiem, pēc otrā pasaules kara staļinisms tomēr bija savādāks, kā trīsdesmitajos. Labi zināms, ka 1941. gada 14. jūnijā izsūtītie nonāca ievērojami smagākos apstākļos, kā 1949. gadā izsūtītie. Tātad absolūtu (pat ne diplomātisku) nepretošanos nevar pasludināt par vienīgo un pareizo metodi tikai tāpēc, ka mums nosacīti paveicās, jo viens agresors mums izdevīgā brīdī uzbruka otram.
Kāpēc par šīm lietām jārunā? Pagātnes kļūdu racionāla izvērtēšana mūs padarīs tikai stiprākus. Es tomēr neizprotu, kā var neredzēt būtisku atšķirību starp K. Ulmaņa „pensijas” lietu un kopējo tautas likteni. Kārlis Zlika uzskata, ka, ja kritizējam K. Ulmani par viņa lūgumu piešķirt pensiju, tad vienlaicīgi jānosoda visi padomju laika pensionāri. Šādam viedoklim piekrist nevaru, atbildības nasta ir pavisam atšķirīga, īpaši, ja esi padzinis demokrātiskās institūcijas, kļuvis par vadoni un sludinājis pavisam citas vērtības. Es ļoti ceru, ka uz piemiņas plāksnes, kura tiks uzstādīta Turkmenistānā, būs rakstīts „pirmajam Latvijas Republikas Ministru prezidentam”, nevis Valsts prezidentam. Kā pirmais valdības vadītājs viņš šo godu neapšaubāmi ir pelnījis, un šī piemiņa ir jāiemūžina. Taču diktators, kas pats sev piešķīris Valsts prezidenta titulu, ir kritizējams.
Notikumus četrdesmitajos gados nevar skatīt tikai caur mūsdienu prizmu (tas man bieži tiek pārmests), taču tādi jēdzieni, kā nācijas gods, ir gadsimtiem seni. Mans mērķis nav padarīt vēl tumšāku skatu uz mūsu pagātni vai kādu īpaši nomelnot (arī to bieži pārmet), bet norādīt uz pagātnes kļūdām, par kurām jārunā, lai tās neatkārtotu nākotnē.