Nupat žurnālā “Domuzīme” publicēts Dr. hist. Jāņa Šiliņa raksts “Restaurācija un nākotne”. Raksts, kurš pārpublicēts arī vairākās citās platformās, ir ievērības cienīgs jau ar to vien, ka tajā mēģināts jēdzieniski izvērtēt, kas ar Latviju un tās sabiedrību noticis pēdējo 30 gadu laikā.
Raksts sastāv no divām savstarpēji gandrīz vai nesaistītām daļām. Tāpēc arī šī raksta izvērtējumu sadalīsim divās daļās. Pirmajā Šiliņa “traktāta” daļā, atsaucoties uz Viļņas universitātes profesora Zenona Noruka analīzi, tiek formulēta Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesa (pēcperestroikas) īpatnība. Proti, pēc revolūcijām vienmēr notiekot “restaurācijas process - atgriešanās pie agrākās, pirmsrevolucionārās lietu kārtības, taču ārēji un iekšēji mainītā formā”, bet Baltijas valstīs 21. gadsimtā notika nevis pirms “perestroikas” - nosacītā 1983. gada (kā Krievijā) restaurācija, bet gan uzvarēja vēlme restaurēt “pirmspadomju” “status quo”. Proti, atgriešanos 1939. gada situācijā.
“Baltiešu “dziesmotās revolūcijas” no pakāpeniskas atgriešanās transformētā padomiskā realitātē glāba (vai uz visiem laikiem?) tieši ideja par pirmskara lietu kārtības atjaunošanas nepieciešamību. Šī ideja bija neticami spēcīga, ar milzīgu sociālās mobilizācijas potenciālu. Turklāt tā bija kopīga visām trim Baltijas valstīm. Tieši restaurācijas ideja bija tā, ar ko mēs principiāli atšķīrāmies no citām valstīm, kuras radās uz Padomju Savienības drupām, un ļāva aizsteigties tām priekšā,” raksta Šiliņš, un viņam var tikai piekrist.
Tālāk autors norāda, ka “restaurācijas procesa ceļā radušos šķēršļus, kas Latvijas braucienu draudēja padarīt stipri nelīdzenu vai pat vilkt uz grāvja pusi, ātri nolīdzināja iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. 1992. gadā Frensiss Fukujama Aukstajā karā uzvarējušajai Rietumu liberālajai pasaulei pasludināja tās mērķu sasniegšanu un līdz ar to - Vēstures galu. Mums, restaurētajai Latvijai, šāds “vēstures gals” faktiski pienāca 2004. gadā. Jā, vēl bija jāpanāk iekļaušana Šengenas zonā, pievienošanās eiro blokam un integrācija vēl atlikušajās civilizētās pasaules struktūrās, kurās mēs vēl nebijām uzņemti. Tomēr tie vairs nebija stratēģiski, bet taktiski mērķi. Taču patlaban restaurācija ir ieilgusi un sevi pārdzīvojusi, un mums agri vai vēlu būs jāatbild uz galveno jautājumu - ko darīt tālāk? Restaurācijas projekta noslēgums nozīmē Latvijas (un arī pārējo Baltijas valstu) nonākšanu intelektuālā strupceļā.”
Pēc šīs faktiski iznīcinošās fakta konstatācijas - esam nonākuši “intelektuālā strupceļā”, Dr. hist. Šiliņš savu analīzi aprauj un aiziet, kā var nojaust, sev tuvāka jautājuma iztirzājumā - par pēcatmodas cīņu starp “pastalniekiem” un “atpūtniekiem” (Šiliņa formulējumā). Par šo “cīņu” vēl runāsim nākamajos numuros, bet šoreiz turpināsim iztirzāt lietuviešu profesora Noruka restaurācijas ideju un Šiliņa - ko darīt tālāk? Vai tiešām strupceļš?
Vispirms paši sev atbildēsim - cik lielā mērā esam atjaunojuši (restaurējuši) pirmskara Latviju - pirmo republiku? Uz šo jautājumu ir gan viegli, gan grūti atbildēt. Viegli, jo atšķirības no nosacītās Ulmaņlaiku Latvijas ir acīmredzamas, bet grūti, jo to atzīt ir politnekorekti un neskaitās labais tonis. Tomēr latviešu tautas labākas nākotnes vārdā to izdarīsim. Tātad. Galvenā atšķirība ir tā, ka latviešu tauta 2022. gadā, trīsdesmit gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, joprojām nejūtas savā zemē, savā valstī kā dominējošā etniskā grupa un nez kad, cik tālā nākotnē, tāda jutīsies.
Latvieši Latvijā nejūtas etniski brīvi (tādā nozīmē, ka šo jautājumu nejūt kā gaisu, kuru elpojam), par ko liecina nemitīgās diskusijas sociālajos tīklos par dažādu valodu prasmju pieprasīšanu darba sludinājumos. Pati par sevi šī valodu prasība pasaules mērogā nav nekas nenormāls, bet Latvijā tā nenoliedzami ir problēma (tas, ka par to tiek lauzti šķēpi sociālajos tīklos, tam ir labākais apliecinājums). Var iebilst un teikt, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, visā valstī publiski pieejamie uzraksti ir tikai latviešu valodā un bez latviešu valodas valsts struktūrās strādāt ir gandrīz neiespējami (gandrīz, jo daži tomēr pamanās), bet tad kāpēc šie nerimstošie “cepieni”?
Nupat starppilsētu autobusā biju liecinieks šādai epizodei: tā kā vasaras laikā autobusi ir pilni, pasažieriem jāsēž biļetēs norādītajās vietās, un laiku pa laikam uz šīs bāzes izceļas konflikti. Tā nu kaut kādas nesaprašanās dēļ - kur katra sēž, vai savā pareizajā vietā - izcēlās asāka vārdu pārmaiņa starp trijām pasažierēm. Krievu valodā ar savstarpējiem apvainojumiem. Tiesa, strīds ātri norima un neskaidrības tika izgaisinātas. Taču jau pēc tam atklājās, ka visas trīs konfliktā iesaistītās personas ir latvietes (vai vismaz brīvi runāja latviski).
Teikšu godīgi - nevaru iedomāties, ka autobusā konfliktētu trīs pasažieres latviešu valodā un beigās izrādītos, ka visas trīs ir krievietes. Tāpat kā nevaru iedomāties trīs lietuvietes, kuras Lietuvā autobusā strīdētos krievu valodā. Diemžēl valodu situācija Latvijā ir tāda, ka minētā epizode pie mums ir ja ne ikdiena, tad nekas pārāk neparasts.
Tajā pašā dienā mani Rīgas centrā uzrunāja kāds vīrietis un krieviski lūdza parādīt ceļu uz “Origo” veikalu. Kad viņam to latviski pastāstīju, izrādījās, ka viņš brīvi runā latviski (kā man izklausījās, pilnīgi bez akcenta). Piekrītu, ka, iespējams, izskatījos pēc krieva, tāpēc mani viņš tā uzrunāja, bet atbildēsim sev godīgi - vai minētās epizodes vairāk nekā trīsdesmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas ir normālas?
Jā, atzīstu, ka autobusā krieviski konfliktējošās latviešu valodas pratējas bija vecuma grupā 50+, bet tajā pašā laikā es redzu, ka man kaimiņos esošā jauna latviešu ģimene ar citiem krievvalodīgajiem kaimiņiem komunicē krieviski. Esmu neskaitāmas reizes bijis liecinieks, kad veikalos, jaunbūvēs latviešu tautības strādnieki sarunājas ar saviem kolēģiem krieviski. Diez vai kāds to nosauks par kaut ko ārkārtēju vai reti sastopamu. Neformālā vidē krievu valoda joprojām ir dominējošā, lai ko teiktu dažādi levuškāni. Jā, nenoliedzu, ka daudzviet šī dominējošā valoda ir latviešu, bet drīzāk tieši šie gadījumi ir izņēmumi, nevis otrādi.
Te arī nonākam pie Šiliņa jautājuma - ko darīt tālāk? Vai intelektuālais strupceļš? Ne uz to pusi. Latvija atšķirībā no Lietuvas (mazāk Igaunijas) līdz galam restaurācijas ceļu nav nogājusi. Tieši tas arī ir tas galvenais akmens pie mūsu kājas, kas liek ar katru gadu arvien vairāk atpalikt no savām kaimiņvalstīm. Latvieši joprojām nejūtas noteicēji savā valstī. Šī nejušanās par sava likteņa noteicējiem skaidri parādās bailēs nojaukt okupācijas laika pieminekļus vai bailēs (vienalga kā šīs sajūtas sauc) atteikties no Krievijas impērijas laika zīmēm - ielu nosaukumiem.
Latvieši joprojām sirgst ar milzīgu pašapziņas deficītu, kas nevar neietekmēt valstiskās attīstības rādītājus. Ko vērti ir latviešu sporta komentētāju teksti: “Pirmajā puslaikā mūsu basketbolisti nospēlēja teicami, zaudējam lietuviešiem tikai ar diviem punktiem” vai “pret kanādiešiem mūsu hokejisti turējās izcili. Līdz trešā perioda vidum nebijām ielaiduši nevienu ripu”. Šis frāzes latvieša ausīm šķiet pilnīgi pašsaprotamas, un norādes uz to nenormālību tiek attaisnotas ar vārdiem - bet lietuviešu basketbolisti taču ir pasaules līderu vidū, par kanādiešu hokejistiem vispār nav ko runāt, tā ka ko tu te “šūmējies” uz līdzenas vietas?
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma - ko darīt -, ir viena acīmredzama atbilde - ir jārestaurē reāla, nevis formāla latviskuma dominante. Tas, ka Lietuvā par šiem jautājumiem nav diskusiju, ir viens no fundamentāliem faktoriem, kas ļauj Lietuvas ekonomiskajiem un līdz ar to arī labklājības rādītājiem arvien vairāk atrauties no atpalikušās Latvijas radītājiem.
Secinājums. Viens no galvenajiem (ja ne pats galvenais) Latvijas atpalicības (Baltijas mērogā) cēloņiem ir Latvijas pamatnācijas (etnisko latviešu) ilgstoša atrašanās nospiestā stāvoklī, kad katrs jautājums tiek skatīts, skatoties pār plecu, ko par to teiks citi - krievi, Eiropas Savienība, amerikāņi, “progresīvā cilvēce”, Putins.
Šeit pat nav tik svarīgi, kuri ir labie, kuri sliktie. Svarīgi, ka katrs lēmums tiek pieņemts, skatoties “pār plecu”. Ko par to teiks “viņi”. Atbrīvošanās no šīs Garlība Merķeļa aprakstītās “pakļauto” sajūtas tad arī ir mūsu galvenais uzdevums. Tā ka darīt ir vēl daudz ko un līdz “strupceļam” tālu. Vispirms jātiek ārā no tās alas, kurā esam vēsturiski ievākušies.
