Pirms 69 gadiem ap šo laiku, 1940. gada jūlija sākumā, Latvijas tauta dzīvoja lielā neziņā un pārmaiņu gaidās. Daudz kas jau bija noticis, taču par nākotni joprojām nebija nekādas skaidrības. Tagad mēs droši zinām, ka Latvija jau tobrīd bija okupēta. Ka intensīvi tika gatavota Latvijas aneksija un sovjetizācija.
Taču tobrīd Latvijas tauta par notiekošo, arī par to, ka valsts ir okupēta, nezināja, lai cik tas arī paradoksāli neskanētu. Kas īsti notiek, to tauta uzzināja tikai 21. jūlijā, kad Latvijā pasludināja padomju varu un Vilis Lācis lūdza Latvijas uzņemšanu PSRS.
1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks pārgāja Latvijas robežu, pēc PSRS ultimāta (ko Latvijas prese nodēvēja par „paziņojumu”) atkāpās Latvijas Republikas valdība, pēc trim dienām tika izveidota jauna valdība A. Kirhenšteina vadībā, taču gandrīz nekas ārēji neliecināja par valsts okupāciju, neatkarības zaudēšanu. PSRS karaspēks Latvijā atradās jau no 1939. gada rudens un viss notika ar Latvijas Republikas vadības piekrišanu – lai arī valdība atkāpās, K. Ulmanis turpināja darboties kā Valsts prezidents. Turpināja darboties visas valsts pārvaldes institūcijas – Valsts kanceleja, Valsts prezidenta sekretariāts, ministrijas un kameras, pat armija un Aizsargu organizācija netika izformētas. Visi periodiskie izdevumi un radio slavināja neatkarīgu, demokrātisku Latviju, draudzību ar PSRS, vecās un jaunās valdības amatpersonas aicināja palikt „savā vietā” un radikālas pārmaiņas nesolīja. Pārmaiņas tika solītas demokrātiskas – jaunas Saeimas vēlēšanas, tiesības minoritātēm u.t.t. Savā radiorunā jaunais Iekšlietu ministrs Vilis Lācis 20. jūnijā solīja personas un pilsoņu īpašumtiesību neaizskaramību, Satversmes ievērošanu. Jaunajai valdībai un tās atpazīstamākajam ministram V. Lācim neskaitāmus apsveikumus sūtīja pašvaldības, pilsoņi un organizācijas. Neapšaubāmi, ka pirmajā brīdī valdības krišanu apsveica ne tikai komunisti un Latvijas valsts ienaidnieki, bet arī tie, kuri bija pret autoritārismu un cerēja uz demokrātijas atjaunošanu. Dažs pat rakstīja un valdībai sūtīja dzejoļus, piemēram, 17. jūnija un turpmākie notikumi radīja iedvesmu kādam dzejniekam – amatierim, kurš savus darbus piesūtīja ministram V. Lācim. Eduards Solokols parakstījās ar pseidonīmu „Savsvilpienārs”. Dzejoļu māksliniecisko kvalitāti nekomentēšu, taču tie diezgan precīzi parāda tautas noskaņojumu, kas lielā mērā izrietēja no tās informācijas, kas ierindas cilvēkiem bija pieejama.
Vēsturiskais 17. jūnijs 1940. gadā.
Paliks visiem Rīgā labā atmiņā
Tanki iebrauca kad lielā kaimiņa
Latvju darbu valstī netraucēja
Laba kārtība bij atbraucējos
Krievu tanki – smiltīm apputējuši
Braši cilvēki, kas iekšā sēdējuši
Ļaudis sagaidīja viņus ļoti jūsmīgi
Kārtībsargi todien nebij dusmīgi
Nostājās nu sardzē – braukāja pa ielām
Gaisā laidās aeroplāni – diena bija liela
Iznāca kad avīze: „Jaunākās ziņas”
Vecā valdība bij demisionējusi!
Runāja pa radio vēl mūsu Vadonis:
Dažs domāja ka iekārta būs padomju
„Vēl es savā vietā palieku
Arī jūs nu visi savās paliekat!!!”
Tāpat kā mūsu labiem kaimiņiem
No varas augstākās, kas Maskavā
Ir pavēlēts ne uzbrukt mūsējiem
Bet draudzībā ar tiem, kas tavā
Un mūsu zemē roku rokā iet
Un saticībā vienam otru aizstāvēt!
Lai dzīvo valsts! Un jaunās sadarbības vara!
Arī jaunie apstākļi mums tikai labu dara:
Kopīgās, ja vajadzētu, gaidās ies...
Cilvēks viens! Ar mums būs lielais Dievs!
Dzejolī ir viss – gan sarkanarmija, gan K. Ulmanis ar palikšanu savā vietā, tāpat bažas par padomju varu, cerības, ka iebrucēji būs miermīlīgi, taču beigās drošības pēc piesaukts arī dievs...
Vēl kāda nianse. Augstākās amatpersonas nesteidza pamest savus amatus, arī pēc padomju varas pasludināšanas un neatkarības zaudēšanas. Amatus zaudēja tikai arestētie, bet aresti jau palēnām sākās. Ierēdniecība spītīgi palika savās vietās, īstenoja jaunā režīma politiku, padomju okupācijas varai bija jāveic neskaitāmas „tīrīšanas”, lai no „svešajiem elementiem” vēlāk atbrīvotos. Varbūt palika tāpēc, ka viens no jaunās varas pirmajiem soļiem bija algas pielikšana? Tas labi iederas mūsdienu situācijā, kad viens otrs lepni pamet savu posteni valstij grūtā laikā, jo, lūk, pienācīgi vairs nemaksājot. Toreiz palika, jo labi maksāja, lai arī pašas valsts vairs nebija. Kā būtu tagad?