Demokrātija nav vienā dienā apgūstama. Pārliecinoši un efektīvi tā darbojas reģionos, kur tai ir vairāku gadsimtu tradīcijas, kur ir noticis ilgs tās evolūcijas process. Mūsdienu parlamenti lielākajā Rietumeiropas valstu daļā ir veidojušies no aristokrātijas kopsapulcēm, kurām sākotnēji bija tikai padomdevēja tiesības valdniekam.
Laikam ritot, savas tiesības ietekmēt valsts politiku sāka pieprasīt jauna iedzīvotāju grupa, kura bija kļuvusi turīga, bet valsts institūcijās nebija pārstāvēta. Tie bija uzņēmēji, marksisma leksikonā viņus sauca par buržuāziju. Ar vai bez revolūcijām, bet lielākajā Rietumeiropas valstu daļā uzņēmēji ieguva arvien plašākas tiesības piedalīties valsts pārvaldē. Sāka veidoties politiskās partijas, kuras sākotnēji bija tikai interešu grupas. Ļoti būtiski, ka agrīno parlamentu vēlētāju loks bija ļoti ierobežots. Vēlēšanu tiesības bija tikai tiem, kam bija īpašums, ievērojami ienākumi, dažās valstīs arī aristokrātisks tituls, tātad – balsoja tikai elite.
Pirms 300 gadiem vēlēt varēja ne vairāk par pieciem procentiem no zināmu vecumu sasniegušiem (tie noteikti nebija 18 gadi, bet krietni lielāks vecums) iedzīvotājiem, tas bija liels gods un pienākums. Taču vēlēšanu tiesības pakāpeniski tika paplašinātas, to noteica daudzi faktori, piemēram, vispārējā karaklausība. Šķita loģiski, ka vēlēšanu tiesības tiek piešķirtas tiem, kas dienējuši karaspēkā, aizstāvot valsts intereses. Sievietes vispārējas vēlēšanu tiesības ieguva tikai 20. gadsimtā. Uz šo brīdi lielākajā valstu daļā bija izveidojušās politiskās partijas, kurām bija noturīga labēja, centriska vai kreisa ideoloģija un stabils atbalstītāju loks. Kad beidzās pirmais pasaules karš un uz sabrukušo impēriju drupām Austrumeiropā izveidojās jaunas valstis, to jaunizceptajām politiskajām elitēm vispievilcīgākais un modernākais valsts pārvaldes modelis šķita parlamentārā demokrātija 20. gadsimta izpratnē. Taču izrādījās, ka nav tik vienkārši, tradīciju trūkums gandrīz visas šīs valstis noveda pie diktatūrām. Arī Latviju.
Nav jau tā, ka Latvijas politiķi, kuri 1934. gada 15. maijā atbalstīja valsts apvērsumu, to darīja tikai ar savtīgu mērķi sagrābt varu. K. Ulmanis un viņa sabiedrotie interesējās par citām diktatūrām, piemēram, Itālijā un Polijā. K. Ulmaņa izveidoto kameru sistēmu sākotnēji bija iecerēts pārveidot par kārtu pārstāvniecību, ko līdzīgu tam, kas bija Rietumeiropā viduslaikos. Taču bailes pat no šādas konkurences un vēlme koncentrēt visu varu tikai savās rokās K. Ulmanim izrādījās spēcīgākas, kā apņēmība paeksperimentēt ar Satversmes reformu.
Kā pie mums ir šobrīd un ko varētu mainīt. Viena no mūsdienu Latvijas spilgtākajām īpatnībām, kura būtiski ietekmē Latvijas iekšpolitiskās tendences, ir tā sauktie nacionālie balsojumi vēlēšanās. Gandrīz visi latvieši balso par latviešu partijām, bet cittautieši dod priekšroku tā sauktajām krievu partijām. Balsstiesīgo proporcija latviešu partijām dod visai drošu uzvaru. Lai arī kā lamātu savējos, latvieši neuzdrošināsies atdot savu balsi Rubikam un Ždanokai.
Šī situācija Latvijas iekšpolitisko kārtību ir novedusi pilnīgā strupceļā. Latviešu politiskā elite var nesodīti darīt, kas tai ienāk prātā un atkal pēc vēlēšanām nonākt pie varas. Valdošo koalīciju veido vieni un tie paši politiskie spēki, ja arī kāda „varas” partija netiek valdībā, tā īpaši nesatraucas, jo ir visai droši paredzams, ka kārtējā valdība pēc gada pusotra kritīs un nākamajā tiem, kas ir opozīcijā paspodrinājuši spalvas, izredzes uz amatiem ir vislabākās. Vai kādā demokrātiskā valstī ir iespējams, ka, neraugoties uz korupcijas skandāliem un acīmredzamu nekompetenci, pie varas tiek faktiski tie paši? Latvijā tā notiek un notiks. Un vienlaicīgi aptaujas rāda, ka uzticība partijām un parlamentam ir zemākā Eiropā. No tā var izdarīt sekojošus secinājumus: vadošā elite jūtas par sevi droša un tai nav jābaidās par politisko atbildību, kā arī – patreizējā valsts politiskā pārvalde neuzlabosies, kamēr to radikāli sistēmiski nemainīs.
Pašreiz vienīgais reālais ceļš valsts politiskās pārvaldes uzlabošanas virzienā ir pāreja no parlamentāras uz prezidentālu republiku. Jo mums nav parlamentāru tradīciju, stabilu politisku partiju veidošanās ir ilgstošs process, bet paaugstināt politisko atbildību mums vajag jau tagad. Cik politiski atbildīgas ir partijas, kuras līdz kārtējām vēlēšanām divas trīs reizes pamainījušas koalīciju, ir redzams. Nav sagaidāms, ka tuvākajā laikā abas kopienas – latvieši un cittautieši, radikāli mainītu savus balsošanas paradumus. Pie tam partiju šķelšanās tās arvien vairāk padara par interešu grupām, kuras pārstāv kādu konkrētu cilvēku ekonomiskās intereses, nevis definē kādu ideoloģiju.
Protams, pastāv bažas, ka par pirmajiem visas tautas ievēlētajiem prezidentiem kļūs populisti, taču no viņiem varēs prasīt jau konkrētāku politisku atbildību un ir lielākas cerības, ka pēc kļūmīgiem lēmumiem viņi kļūs par politiskiem līķiem, nevis kārtējo reizi atdzims kā fenikss no pelniem. Šādam prezidentam jādot plašas pilnvaras, lai viņš savu varu varētu realizēt. Šis ir solis autoritārisma virzienā, taču kontrolējama, līdzīgi, kā tas ir ASV. Varētu apsvērt, vai mums kā mazai valstij vajag 100 parlamentāriešus, iespējams, mums pietiktu ar 50.